243 x 174 mm
Dizains: Rijada.
Izdevējs: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs
Mīkstie vāki
Rakstu autori: David Crowley, Iveta Derkusova, Juris Sils, Margareta Tillberg, Iliana Veinberga, Domenico Quaranta, Ainārs Kamoliņš, Jānis Taurens
Rakstu krājums un katalogs „Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam” sniedz ieskatu septiņu Latvijas mākslinieku – Kārļa Johansona, Gustava Kluča, Valda Celma, Jāņa Krieva, Artūra Riņķa, kā arī Ginta Gabrāna un Voldemāra Johansona – radošajā darbībā.
Līdzās plašam vizuālam un informatīvam ieskatam mākslinieku darbībā lasāmas arī pētnieku esejas, kas iepazīstina ar viņu radošo darbību laikmeta un ģeopolitisko norišu kontekstā. Ivetas Derkusovas eseja par Gustava Kluča darbības nozīmi agrīnā padomju avangarda kontekstā izceļ kustības un dinamikas meklējumus viņa fotomontāžās, konstrukcijās un aģitstendu modeļos. Jura Sila eseja izseko iespējamajiem ideju avotiem Kārļa Johansona konstrukcijām, kas pēc vairākām desmitgadēm kā spriegumintegritātes struktūras tika atzītas kā globāli novatorisks izgudrojums un pasauli pārsteidza, piemēram, amerikāņu dizainera–vizionāra Bakminstera Fulera ģeodēzisko kupolu konstruktīvajos principos. Kataloga materiālu teorētisko klāstu par 20. gadsimta sākuma avangarda mākslas norisēm papildina mākslas zinātnieces Aijas Brasliņas enciklopēdisks apskats par šī perioda Latvijas avangarda mākslu un tās saitēm ar Eiropas mākslas vidi.
Valda Celma, Jāņa Krieva un Artūra Riņķa kinētiskie objekti, vides instalācijas, vizionārie priekšlikumi un t.s. gaismas glezniecība analizēti pētnieku Deivida Kroulija (David Crowley), Margaretas Tillbergas (Margareta Tillberg) un Ilianas Veinbergas esejās par 70. gadu Latvijas novatorisko dizainu, kinētisko un vides mākslu saistībā ar padomju modernizācijas un to pavadošās “tehniskās estētikas” diskursu. Ginta Gabrāna unVoldemāra Johansona darbības interpretācijai pievēršas Domeniko Kvaranta (Domenico Quaranta) un Ainārs Kamoliņš, tos skatot mākslas un zinātnes sistēmu mijattiecībās. Visu trīs paaudžu vizionārisma kompleksitāti analizē filozofs Jānis Taurens – kā 20. gadsimta sākuma avangarda radikālās idejas savienojās ar totalitāro politisko realitāti, kā 70. gadu eksperimenti sadzīvoja ar padomju varas instrumentālo racionalitāti, kā 21. gadsimta mākslas un zinātnes attiecības svārstās starp māksliniecisku izpēti un zinātnes estetizāciju.
“Latvija teritoriāli un skaitliski ir salīdzinoši neliela un ar īsu kultūras izplatības rādiusu, kuru lielākoties ierobežo valodas pratēju skaits, bet mākslas darbs vismaz estētiskā un enerģētiskā līmenī ir spējīgs šķērsot valstu robežas. Mēs varam daudz stāstīt, ka Latvijā ir liela etnogrāfiskā bagātība, spilgti individuāli talanti, spēcīgas mūzikas tradīcijas, laba izglītība... bet, lai īsi un kodolīgi pateiktu, kas mēs esam, "Vizionārās struktūras", iespējams, ir visdrosmīgākais un tiešākais veids. Autentiskās, modernās Latvijas telpas un laika sajūtas koncentrēta pārnešana... ir nostāšanās blakus citiem eiropiešiem ne tikai formāli vai teorētiski, bet arī ar kaut ko īstu – ar savu iekšējo sajūtu, būšanu par to, kas esam, būšanu latvietim šajā gadsimtā, būšanu Eiropā, būšanu PSRS. Tā ir dalīšanās ar dzīvo kultūratmiņu, kura nosaka mūsu neatšķetināmo identitāti.”
Santa Remere
http://www.satori.lv/raksts/8972/Pusotrs_kulturas_galvaspilsetas_gads
Lasīt vairāk
