2019

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vasaras skola “Izzināt sarežģīto pagātni”

Norises vieta: Kuldīga

Norises laiks: 2019. gada 2. – 7. augusts

Mēs dzīvojam laikā, kad neiecietība un arī vardarbība pret noteiktām kopienām vai sabiedrības daļām nevis mazinās, bet arvien pieaug. Lai saprastu šodienas sabiedrību, nepieciešams izzināt neiecietības un vardarbības mehānismus ne tikai mūsdienās, bet arī pagātnē. Vasaras skolas programma ir veltīta šīm neērtajām zināšanām un pievēršas jautājumiem, kā māksla un kultūra virza diskusijas par sarežģīto 20. gadsimta pagātni, lai ietekmētu aktuālo realitāti. 

Sestā LLMC vasaras skola rīkota sadarbībā ar Kuldīgas mākslinieku rezidenci, Latvijas Mākslas akadēmiju un Igaunijas Mākslas akadēmiju, lai sniegtu iespēju jaunajiem profesionāļiem brīvā un starpdisciplinārā formā lekcijās un radošās darbnīcās izzināt aktuālākos laikmetīgās kultūras kontekstus, attīstīt kritisko domāšanu un veidot kolektīvas mākslinieciskās pētniecības un radošās prakses. Sestās vasaras skolas centrālā tēma ir jautājumi, kā pagātnes varmācība un tās atstātās traumas tiek izzinātas šodienas mākslas un pētnieciskajos kontekstos. Skolas programmā dažādu jomu pētnieki, mākslinieki un kuratori pievēršas Otrā pasaules kara un arī aukstā kara mantojumam un citām traumatiskām un ilgi noklusētām vēstures tēmām reģionā.

Vasaras skolas lektori un darbnīcu vadītāji ir mākslas, kultūras vēstures un teorijas, feminisma, dzimtes un kvīru studiju, atmiņu studiju pārstāvji Violeta Davoliūte (Viļņas Universitāte; tbc), Adija Kunstmane (Mančestras Universitāte), Iļja Ļenskis, muzeja “Ebreji Latvijā” direktors (tbc), mākslinieki Harijs Pelviranta (Somija), norvēģu sāmu māksliniece Mareta Anne Sāra un citi. Programmas kuratores ir Ieva Astahovska un Margareta Tali.

Vasaras skola “Izzināt sarežģīto pagātni” pievēršas neērtajām attiecībām starp neseno pagātni un šodienu, un iespaidu, kādu šīs sarežģītās pagātnes atstājušas uz šodienu Baltijas jūras valstu reģionā. Jautājumi par labējo (nacionālistisko) un kreisā spārna (sociālistisko, komunistisko) ideoloģiju mantojumu, holokausta un koloniālisma vēsturi, vēl nesen aktuālu politiku attiecībā uz t.s. pirmtautām un etniskajām minoritātēm vai kvīru kopienām un minoritātēm visplašākajā nozīmē – tie ir tikai daži sarežģītās pagātnes aspekti reģionā. Šīs pieredzes nereti pētītas un par tām runāts lokālās vai nacionālās robežās. Vasaras skola aicina domāt par attiecībām starp sarežģītajām un traumatiskajām vēsturēm, to ietekmi un klātbūtni šodienā caur kopīgas vēstures perspektīvu.

Tādi jēdzieni kā sarežģītais (arī grūtais, neērtais) mantojums, sarežģītās zināšanas – par tiem akadēmiskajās studijās daudz rakstījuši sociologs Rodžers Saimons, antropoloģes Ērika Lērere un Šārona Makdonalda – ir nozīmīgs skatījums uz nesenās vēstures mantojumu, pieredzēm un atcerēšanās formām. Ar tiem strādā daudzas sociālās un kultūras atmiņas institūcijas, tiecoties izzināt un publiski runāt par tēmām, kas konfrontē mūsdienās arvien biežāk dominējošo izslēdzošo atmiņu, kura savukārt ignorē vai noraida neērto mantojumu. Nesenās vēstures sarežģītākās epizodes attiecas gan uz vardarbīgiem konfliktiem un traumatiskiem zaudējumiem un tā sekām, kas skar individuālus, kolektīvus un sociālus kontekstus, gan koloniālo vēsturi, piespiedu migrāciju, varas attiecībām, kas saistītas ar pirmtautu, ebreju un citu rasistiskos aizspriedumos balstītu un citādi “citādoto” izslēgšanu. Šai kultūras atmiņas darbā būtiski ir apzināties un saprast, ko norises, kas izceļ neērto mantojumu un padara to publisku, var sniegt sarežģīto un sāpīgo 20. gadsimta pieredžu atspoguļošanā. Kā pilnīgāk, kompleksāk un godīgāk izstāstīt stāstus par šo pagātni, izgaismojot tās dažādos slāņus un izmantojot gan kritisku apziņu, gan empātisku izpratni? Tas ir ne tikai jautājums par to, kāda vēsture ir pārstāvēta, bet arī “sastapšanās ar sevi caur zināšanu citādību”, kā raksta kanādiešu antropoloģe Ērika Lērere. Vasaras skolas programma iecentrēs arī identitātes un atmiņas politikā nozīmīgo “daudzvirzienu atmiņu”, par ko rakstījis holokausta pētnieks Maikls Rotbergs – paralēļu iezīmēšanai starp dažādām vēsturēm, kas publiskos diskursos nereti formulētas konkurējošos terminos. Tā pievērš uzmanību arī veidiem, kā globāli sarežģītās vēstures diskursi kalpo, lai atcerētos citas viktimizācijas vēstures.