LLMC Vsaras skola “Sarunas par dzimti Baltijā un Austrumeiropā”
Norises vieta: Kuldīga
Norises laiks: 2020. gada 31. jūlijs – 5. augusts
Patriarhālie, heteronormatīvie un uz dzimumu balstītie ieradumi, kas kultivēti gadsimtiem ilgi, nav izgaisuši arī šodien. To konfrontēšanā nenovērtējama loma ir feminisma kustībai un dzimtes studijām, kas aizsāka skaļi runāt par ilgstoši ignorētām dzimumu līdztiesības problēmām un uzstājušas uz izmaiņām dažādos politiskās, sociālās, ekonomiskās un kultūras dzīves aspektos, lai veidotu heterogēnu sabiedrību. Vasaras skolas programma pievēršas gan mākslas vēsturē marginalizētajiem stāstījumiem, gan ikdienas solidaritātes un emancipācijas jautājumiem mūsdienās. Kādi sociālie un vēsturiskie iemesli veidojuši dominanci pār sievietēm mūsu reģionā? Kā māksla var kļūt par politisku praksi un mainīt iesīkstējušās politiskās un sociālās struktūras dzimtes kontekstā? Kā, pārskatot pagātni un pārinterpretējot arhīvus, mēs varam veidot alternatīvu nākotni?
Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vasaras skola notiek jau septīto gadu, un tā rīkota sadarbībā ar Kuldīgas mākslinieku rezidenci un Latvijas Mākslas akadēmiju, lai sniegtu iespēju jaunajiem profesionāļiem brīvā un starpdisciplinārā formā lekcijās un radošās darbnīcās izzināt aktuālākos laikmetīgās kultūras kontekstus, attīstīt kritisko domāšanu un veidot kolektīvas mākslinieciskās pētniecības un radošās prakses. Šīs vasaras skolas uzmanības centrā ir feminisma un dzimtes studiju jautājumi vēsturiskā atskatā un šodien Baltijā un Austrumeiropā.
Vasaras skolas lektori un darbnīcu vadītāji bija pētnieki Redi Koobaka (Bergenas Universitāte), Bārts Pušavs (Kopenhāgenas Universitāte), kritiķe un kuratore Jana Kukaine (Latvijas Mākslas akadēmija), kuratore, māksliniece un dzejniece Laima Kreivīte (Viļņa), mākslinieki Jāna Kokko (Helsinku Mākslas akadēmija) un Vala T. Foltins | Valentine Tanz (Krakova / Kopenhāgena). Programmas kuratores ir Ieva Astahovska un Andra Silapētere.
Feminisms un dzimtes pētījumu aktualizētie jautājumi attiecas gan uz aktuālākajām sociālajām un ikdienas sfērām, gan pagātni – sieviešu, arī kvīru pieredzi un pozīciju kopējā vēstures naratīvā, kur tā ilgstoši nenovērtēta. Vēstures pārskatīšana, iekļaujot “vēl neuzrakstītos stāstus”, paver ne tikai pilnīgāku skatījumu uz pagātni, bet arī liek pārvērtēt metodes, kas izmantotas šo naratīvu konstruēšanā, un piedāvā alternatīvu skatījumu.
Turklāt feminisms un tā izpratne mūsdienās mainās visā pasaulē – tā prasības kļūst arvien redzamākas, priekšplānā izvirzot solidaritāti un rūpes par kopīgo, kolektīvo un ikdienišķo. Tomēr izmaiņas notiek atšķirīgi un dažādos tempos un Austrumeiropā dzimumu politikas situācija ir kritiskāka nekā daudzviet Rietumvalstīs. Aktualizējot atšķirīgas zināšanas un prakses, vasaras skolas lektori pievērsās feminisma un dzimtes pētījumiem bijušajās sociālisma valstīs mūsdienās un nesenajā pagātnē. Lekcijas, diskusijas un darbnīcas tika veltītas attiecībām starp mākslu un dažādiem ar dzimti saistītiem diskursiem un tādām tēmām kā postsociālisma un postkoloniālisma mijiedarbība caur dzimtes studiju perspektīvu, intersekcionalitāte, dzimumu nevienlīdzības sociālie nosacījumi un feminisma estētika. Lektori analizēja feminisma vēsturisko perspektīvu, tostarp pievēršoties sociālisma emancipācijas mantojumam – spriedzei starp solījumiem par sievietes emancipāciju sociālismā un nepiepildīto vienlīdzību – un šodienas kapitālisma un liberālās demokrātijas krīzi.