...
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs

Izglītība

LLMC īsteno laikmetīgās mākslas izpratni rosinošus notikumus gan bērniem un jauniešiem, gan pieaugušajiem – radošās darbnīcas, ekskursijas, lekcijas, sarunu darbnīcas, mākslinieku un kuratoru prezentācijas, diskusijas, tematiskus seminārus, konferences, kā arī izdod bukletus, darba lapas un ceļvežus.

LLMC rīko arī laikmetīgajai mākslai veltītu tekstu lasīšanas ciklu – LLMC Vakarskolu, starptautisku LLMC Vasaras skolu, kā arī piedāvā apgūt mākslas vēstnešu jeb mediatoru prasmes.

Izglītība / Bērniem un jauniešiem

1 / 1

Laikmetīgā māksla rosina domāt par pasauli, kurā dzīvojam šodien un dzīvosim rīt. LLMC izglītības programmas bērniem, izmantojot aktuālās izstādes, piedāvā izzināt dabaszinību noslēpumus, pētīt sevi un norises sabiedrībā, atklāt mākslas dažādās formas un, satiekoties ar māksliniekiem, piesavināties radošu attieksmi pret dzīvi. Laikmetīgā māksla ir aizraujoša, daudzveidīga, rotaļīga un pats galvenais – tā ir par mums. Ikvienas LLMC organizētās izstādes ietvaros tiek piedāvāta arī izglītības programma – aktivitātes un darbnīcas bērniem.

Šajā lapas sadaļā atradīsi informāciju par aktuālajiem notikumiem ģimenēm ar bērniem un skolēnu grupām, kā arī lejuplādējamus materiālus par laikmetīgo mākslu bērniem un jauniešiem.

1 / 10

Izglītība / Mākslas vēstneši

LLMC Mediācijas jeb mākslas vēstnešu programma ir īpašs nodarbību cikls, kurā dažādu profesiju cilvēki, balstoties katrs savā pieredzē, kā arī iedziļinoties konkrētajā izstādē, asistē dažādiem skatītājiem, ļaujot katram no izstādes apmeklējuma gūt vairāk. Mākslas vēstneši tiek apmācīti darbam LLMC organizētajos pasākumos, piedāvājot gan informāciju par konkrētu izstāžu tematiku, gan trenējot praktiskas iemaņas komunikācijā ar auditoriju.


Kontaktinformācija:
linda.veinberga@lcca.lv


Izglītība / Vakarskola

LLMC Vakarskola ir tekstu lasīšanas darbnīcu un lekciju cikls, kas norisinās kopš 2013. gada. LLMC vakarskolas cikla pamatā ir aktuālu laikmetīgās mākslas norišu iepazīšana, lai stiprinātu kritiskās domāšanas un diskusijas attīstību Latvijas mākslas vidē. Tajā tiek apspriesti dažādi laikmetīgās mākslas jautājumi caur nozīmīgu teorētiķu tekstu lasīšanas pieredzi.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā 2013. gada novembrī aizsākās mākslas kritikas tekstu lasījumu cikls LLMC Vakarskola.

LLMC Vakarskolas pirmā sezona ietver deviņas lasīšanas darbnīcas, kas veltītas aktuālām laikmetīgās mākslas tēmām, katru no tām izzinot, lasot un diskutējot par mākslas teorijas, filozofijas, antropoloģijas un citu jomu tekstiem. To vidū – tādu nozīmīgu autoru kā Alēna Badjū, Žaka Ransjēra, Klēras Bišopas, Lūsijas Lipardas, Hansa Beltinga u.c. esejām.

Kuratori – Ieva Astahovska un Kārlis Vērpe.


# 1 Laikmetīgais, laikmetīgā māksla 

Kas ir laikmetīgā māksla? Viena atbilde – māksla, kas kļūst filozofiska, kas pati kļūst par vienu no tās pamattēmām un problēmām. Laikmetīgajā mākslā tiek rādīts, atskaņots, runāts, domāts par aktuālo, problēmām, kas skar visus. Alēna Badjū 15. tēzēs par laikmetīgo mākslu būtisks ir neimperiālā jēdziens. “Neimperiāls” ir kas tāds, kas savu taisnību neuztiepj citiem, jebkuru citu stāstu nepakārto savējam. Vai Badjū tēzes ir iespējams realizēt? Ko mākslai nozīmē būt filozofiskai? Kas ir šodienas aktuālais un vai aizvakardienas aktuālais maz vairs ir aktuāls? Kas ir šībrīža Latvijas laikmetīgais?  

Teksti: 

• Alain Badiou, “Fifteen Theses on Contemporary Art” // lacanian ink. Vol. 23, Spring 2004.

• Boris Groys, “Comrades of Time” // E-flux magazine, 2009.

• Terry Smith, “Agamben 
and 
Nancy
 on
Contemporaneity 
And
 Art”, 2012.


# 2 Kritiskums un kritiskā māksla 

Kritiskums mūsdienu mākslā ir aktīva estētiska pozīcija darbībā un daļa no t.s. „zināšanu ekonomikas” jeb mākslas saistības ar teoriju. Kā norāda Žaks Ransjē, kritskā māksla tiecas radikalizēt skatītājus, modinot apziņu par dominējošiem mehānismiem mūsdienu pasaulē. Tomēr attiecībā uz kritisko mākslu aktuāla ir dilemma. Vai māksla var iesaistīties vai motivēt sabiedrību politiskiem procesiem un iedvesmot pašapziņu tiem, kas jau ir iesaistījušies? Vai tieši otrādi, tā padara lietas vēl sliktākas – vai tās kritiskums nekļūst tikai par vēl vienu zīmju kopumu hiperreālajā zīmju un simulāciju pasaulē (Bodrijārs), vēl vienu attēlu izrādes sabiedrībā, vēl vienu mākslas darbu nemateriālā darba pasaulē (Lazaratto)? 

Teksti: 

• Jacques Ranciere, “Problems and Transformations in Critical Art” // Aesthetics and Its Discontents, 2009.

• Guy Debord, The Society of the Spectacle, 1967.


# 3 Apropriācijas stratēģijas 

Tēlu un attēlu „reciklēšana” laikmetīgajā mākslā kļuvusi par nozīmīgu izteiksmes līdzekli jau kopš 80. gadiem, kad tā manifestēja t.s. kritiskā postmodernisma aktuālos jautājumus. Šodienas mākslā tā arvien ir plaši izmantota stratēģija, tomēr tagad to nosaka citas intereses, mākslinieki izmanto jau esošus darbus un materiālus kā pamatu dialogam starp dažādām laiktelpām. Mākslas kritiķis Jans Fērvorts piedāvā izmantot jēdzienu “invocation”: mākslinieki pēc 90. gadiem dzīvo daudzveidīgu vēsturisko asu rotācijas vidū.   

Teksti: 

• Jan Verwoert, “Apropos Appropriation: Why stealing images today feels different” // Art & Research. A Journal of Ideas, Contexts and Methods, 2007.

• Nicolas Bourriaud. “The Use of Forms” // Postproduction, 2002.


# 4 Austrumeiropa 

Pēc Aukstā kara beigām pasaules ģeopolitiskā karte radikāli mainījās; tajā atgriezās Austrumeiropa, kas mākslā un tās teorijas laukā pievērsās savas identitātes rekonstruēšanai un attiecību ar Rietumiem saprašanai. Post-1989 faktoram bija globāls iespaids arī uz Rietumiem, iezvanot globalizāciju, neoliberālismu, postsekulārismu, postmodernismu utt. Tas arī atklāja spriegumu starp Rietumu pasaules „normas” izplatīšanos un tās jauniegūto, „citādo” pusi. Austrumeiropas un tās mākslas vēstures rakstīšanā arvien redzamāka ir diskusija par postkomunisma un postkoloniālisma studiju savstarpēju iespaidošanos. Vai šāds savienojums paplašina vai ierobežo un ideoloģizē šo procesu uztveri?  

Teksti: 

• Boris Groys, “Europe and Its Others” // Art Power, 2008.

• Igor Zabel, „We” and „Others” // Moscow Art Magazine N°22, 1998.

• Boris Buden, “Children of Post-Communism” // Radical Philosophy, 2010.

• Katherine Verdery, Sharad Chardi, “Thinking between the Posts: Postcolonialism, Postsocialism, and Ethnography after the Cold War” // Comparative Studies in Society and History, 2009.


# 5 Līdzdalības, aktīvās un sociālpolitiskās mākslas stratēģijas. 

Sociālas iesaistīšanās statēģijas laikmetīgajā mākslā kopš 90. gadiem ir kļuvuši par laikmetīgās mākslas lozungiem. Mākslas darbi „notiek” tad, ja skatītāji tajā līdzdarbojas, piedalās, iesaistās. Nikolā Burjo definētā „attiecību māksla”, Klēras Bišopas „līdzdalības” mākslas aspekti, Marijas Lindas u.c. laikmetīgās mākslas spēlētāju analizētās „kopienu” un „sadarbības” taktikas ir šodienas mākslas atslēgvārdi. Ja mākslas darbi no objektiem kļūst par notikumiem, kā skatītāja lomu modificē šīs līdzdalība, sadarbība vai piedalīšanās? Vai un kādas ir atšķirības starp šīm dažādajām iesaistīšanās stratēģijām? 

Teksti: 

• Claire Bishop, “The Social Turn: Collaboration and Its Discontents” // Artforum, Feb., 2006. 

• Nilolā Burjo, Attiecību estētika, 2009.

• Maria Lind, “Complications; On Collaboration, Agency and Contemporary Art” // Participation, Documents in Contemporary Art, 2006.


# 6 Globālā māksla, postkoloniālisms 

„Globālā māksla” attiecībā uz laikmetīgo mākslu ir ne vien terminoloģijas, bet arī ideoloģijas jautājums, tā izaicina eirocentrisko un rietumniecisko paradigmu. Tā vairs nebalstās kādās estētiskās kvalitātēs, ne arī kādā konceptā, kādai jābūt mākslai. Reizē tā arī raksturo mākslas lomu neoliberālajā sitācijā, liekot domāt par to, vai globālā māksla nav laikmetīgās mākslas ekonomikas projekts? Ja modernisms bija hegemonisks Rietumu un koloniālisma laikmeta projekts, kas izslēdza tos, kas neiederējās tā konceptā, vai „pēc-vēsturiskā laikmeta” (A. Danto) globālā māksla tiešām to atver jebkādai mākslas valodai un izteiksmei? Vai „globālā” laikmetīgā māksla pārvar ilgstošo nošķīrumu starp noslēgtajām pasaulēm? 

Teksts: 

• Hans Belting, Art History after Modernism. 2003.


# 7 Mākslas un radošās rakstīšanas stratēģijas 

Viens no būtiskiem aspektiem, kas raksturo postmoderno domāšanu, ir atteikšanās no lielajiem stāstiem vai metastāstiem – no viena “patiesā” stāsta, kas cilvēkam izskaidro sevi un pasauli. Līdz ar to zūd nemainīgas atbilstības attiecības starp valodu un pasauli, valoda vairs nav parocīgs instruments, ar kā palīdzību var ietiekties patiesības dzīlēs. Valoda ir rīks, ar kā palīdzību cilvēks sevi un pasauli burtiskā nozīmē veido, izgudro. Šie veidi var būt daudz un dažādi, tādēļ saasinās jautājums par to, kā rakstīt mākslu? Nevis aprakstīt, bet rakstīt pašu mākslu, kas notiek jau rakstīšanas aktā un ir noticis pirms postmodernās domāšanas. 

Teksti: 

• Della Pollock, “Performing Writing” // The Ends of Performance. Eds. Peggy Phelan and Jill Lane. New York: New York University Press, 1998.

• Kenneth Goldsmith, Uncreative Writing. Columbia University Press, 2011.


# 8 Feminisms 

Feminismu ierasts skatīt kā pozīciju, kurā tiek atsegts dzimumlomu noteiktais, relatīvais raksturs. Būt sievietei nenozīmē būt atbilstošai savai sievietes dabai, bet gan noteiktiem, sabiedrībā valdošiem uzskatiem par to, kādai sievietei ir jābūt. Tomēr feminisma pozīcijas konsekvences ir stipri vien pamatīgākas – tā izaicina pārdomāt Rietumu domāšanas pamatstruktūras, kas saskaņā ar feminismu līdz šim ir bijušas izteikti maskulīnas un patriarhālas. Tādēļ feminisma autores kritizē esenciālismu un universālismu filozofijā un zinātnē, izstrādā alternatīvas, kur uzsvērta ir daudzveidība un pasaules uzskatu polifonija. Šīs un daudzas citas idejas tiek aktīvi pārdomātas un realizētas arī mākslā, līdztekus mainot pašas mākslas izpratni. 

Teksts: 

• Lucy Lippard, “From the Center: Feminist Essays on Art, Get the Message?” // A Decade of Art for Social Change, 1984.


# 9 Mākslas kritika pret estētiku 

Kā rakstīt par mākslu? Viens no veidiem ir mēģinājums tekstā atsegt mākslas darba būtību –šādi teksti drīzāk atgādina literārus sacerējumus nevis teorētisku analīzii. Tajos piesaista valodas literārās kvalitātes, metaforas, spilgti apzīmējumi, kuru nozīme bieži vien nav skaidri nolasāma. Taču šāda pieeja bieži tiek uzskatīta kā nekritiska, jo mākslas loma tajā reducēta uz tās estētiskajām kvalitātēm. Kritiska mākslas refleksija iet roku rokā ar kritisku mākslu, tādu, kas aicina lasītāju / skatītāju nevis baudīt, bet domāt par sabiedrībā būtiskiem procesiem un rīkoties. Vai mākslas estētika patiesi vienmēr ir tik nekritiska un vai mākslas kritika spēj iztikt bez estētikas?  

Teksts: 

• James Elkins, “What Happened to Art Criticism?” // The Journal of Aesthetics and Art Criticism, 2009.

LLMC Vakarskolu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds. 

Izglītība / Vasaras skola

LLMC Vasaras skola ir starptautiska neformālās izglītības programma jaunajiem un topošajiem māksliniekiem, mākslas un kultūras kritiķiem, kuratoriem un kultūras menedžeriem no Latvijas un ārvalstīm. LLMC Vasaras skola sniedz iespēju tās dalībniekiem iepazīties un dalīties idejās ar mākslas pasaulē atzītiem lektoriem, vieskuratoriem un darbnīcu vadītājiem, starpdisciplinārā formā attīstīt kritiskās domāšanas, argumentācijas un diskutēšanas prasmes, kā arī aicina veidot kolektīvas radošās prakses.


Attēls: Edd Schouten
1 / 1

2016 gada LLMC Vasaras skola “Error?!

Norises laiks: 11.06.2016.–16.06.2016. 

Norises vieta: Ruckas Mākslas rezidenču centrs Cēsīs 

Kuratori: Zane Zajančkauska, Valts Miķelsons, Inga Lāce un Andra Silapētere. 

Vasaras skolas tēma ir „Maldīšanās nozīme domāšanā un mākslā”, lektori un dalībnieki meklē atbildes uz jautājumiem – kāda ir kļūdīšanās un maldīšanās loma jaunu zināšanu un pieredžu gūšanā? Kā kļūdas izgaismo sistēmas un struktūras, uz kurām paļaujamies? Vai maldīšanās un nejaušības var kļūst par apzinātu praksi? 

Vasaras skolā lekcijas un darbnīcas vadīs virkne starptautiski pētnieki. Maikla Ramskera (Michael Ramscar) pētījumu mērķis ir izprast un izskaidrot cilvēka ikdienā lietotos jēdzienus, saprātu un valodu, izmantojot mācīšanās un atmiņas psiholoģiskos un neiroloģiskos aspektus, tādējādi cenšoties izveidot precīzāku datorizētu prāta izpratni. Viņš ieguvis mākslīgā intelekta un kognitīvo zinātņu doktora grādu Edinburgas Universitātē un strādā Tībingenas Universitātes Lingvistikas katedrā kā vecākais pētnieks.  

Rozas Baroci (Rosa Barotsi) diskutē par to, ko mūsdienās nozīmē veidot politisku kino, apskatot lēnā kino „nespēju” radīt efektīvus vēstījumus. Viņa ieguvusi doktora grādu Kembridžas Universitātē par pētījumu „Laikmetīgais Eiropas kino, laiks un ikdiena”. Arī kino zinātnieces Elīnas Reiteres lekcija veltīta lēnā kino fenomenam; viņa janvārī Maincas universitātē Vācijā aizstāvēja doktora darbu “Narration in Slow Cinema?”.

Programmā ietverta arī rakstnieka, mākslas kritiķa un dzejnieka Trevisa Džepesena (Travis Jeppesen) lekcija. Treviss Džepesens ir attīstījis žanru, ko viņš pats dēvē par „objektorientētu rakstīšanu” (object-oriented writing) – rakstīšanu, ar ko tiek uzburta subjektīva tikšanās ar mākslas objektiem un reakcija uz tiem. 2014. gadā viņa objektorientētā rakstīšana bija apskatāma Vitnija biennālē ASV un viņa solo izstādē Vilkinsona galerijā Londonā. Treviss Džepesens kā vieslektors pasniedzis Goldsmita koledžā un Karaliskajā Mākslas koledžā Londonā.

Apmeklētājiem iespēja noklausīties arī Londonā dzīvojošā rakstnieka, kuratora un žurnāla Frieze redaktora asistenta Pola Klintona (Paul Clinton) lekciju “Representational and Political Issues Coming from Artists Working with Stupidity”. Pols Klintons ir lasījis lekcijas par mākslu, muļķību un queer theory Goldsmita koledžā un bijis viens no izstādes duh? Art & Stupidity kuratoriem Focal Point galerijā Lielbritānijā.

LLMC Vasaras skolā lekcijas lasa arī igauņu mākslas kritiķis Indreks Grigors (Indrek Grigor), mākslinieks un horeogrāfs no Nīderlandes Eds Shautens (Edd Schoutten), islandiešu mākslinieks Stirmirs Erns Gudmundsons (Styrmir Örn Guðmundsson), māksliniece Laura Prikule, teorētiķis Haralds Matulis, mākslinieks Kaspars Groševs, sociālantropologs Roberts Ķīlis, Rīgas Ekonomikas augstskolas Ekonomikas departamenta vadītājs Mortens Hansens, dzejnieks un publicists Kārlis Vērdiņš.

Pasākums notiek projekta “This is Tomorrow. Back to Basics: Forms and Actions in the Future” ietvaros ar Eiropas Savienības programmas “Radošā Eiropa”, Valsts Kultūrkapitāla fonda, LR Kultūras ministrijas līdzfinansējumu. 

Programme of the LCCA Summer School 2016_ENG.docx