...
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs

Izglītība

Laikmetīgo mākslu ir iespējams izmantot plašu jautājumu loku izgaismošanai, lai veidotu kritiski domājoši, iecietīgu sabiedrību, kas ir atvērta dažādajam, iedrošināta uz pārmaiņām un tiecas meklēt atbildes ārpus ierastajām trajektorijām. Tāpēc laikmetīgā māksla ir skatāma cieši kopā ar izglītības un izglītošanās aktivitātēm pieaugušajiem, bērniem un jauniešiem. Aicinām sekot līdzi mūsu notikumiem gan izstāžu apmeklētājiem, gan laikmetīgās mākslas profesionāļiem - radošām darbnīcām, ekskursijām, lekcijām un sarunu darbnīcām, mākslinieku un kuratoru lekcijām, diskusijām, tematiskiem semināriem un konferencēm. Mēs izdodam arī bērnu un jauniešu izglītības darbu atbalstošus materiālus - bukletus, darba lapas un ceļvežus, ar ko labprāt dalāmies šeit.

Latvijas Laikmetīgais mākslas centrs mērķtiecīgi vairāku gadu garumā īsteno trīs izglītības programmas - laikmetīgajai mākslai veltīts tekstu lasīšanas cikls LLMC Vakarskola, starptautiska LLMC laikmetīgās mākslas vasaras skola, kā arī mākslas vēstnešu jeb mediatoru programma.

Izglītība / Bērniem un jauniešiem

1 / 1

Programmu kuratore: Māra Žeikare

Kontaktinformācija: 

mara@lcca.lv

Tālr. + 371 67039282

Laikmetīgā māksla rosina domāt par pasauli, kurā dzīvojam šodien un dzīvosim rīt. LLMC izglītības programmas bērniem, izmantojot aktuālās izstādes, piedāvā izzināt dabaszinību noslēpumus, pētīt sevi un norises sabiedrībā, atklāt mākslas dažādās formas un, satiekoties ar māksliniekiem, piesavināties radošu attieksmi pret dzīvi. Laikmetīgā māksla ir aizraujoša, daudzveidīga, rotaļīga un pats galvenais – tā ir par mums! Ikvienas LLMC organizētās izstādes ietvaros tiek piedāvāta arī izglītības programma – aktivitātes un darbnīcas bērniem, ģimenēm, jauniešiem.

Šajā lapas sadaļā atradīsi informāciju par aktuālajiem notikumiem ģimenēm ar bērniem un skolēnu grupām, kā arī lejuplādējamus materiālus par laikmetīgo mākslu bērniem, jauniešiem, vecākiem un skolotājiem!

1 / 10

Izglītība / Mākslas vēstneši

Laikmetīgā māksla pēc savas būtības ir starpdiciplināra un jebkuru izstādi iespējams piedzīvot dažādos veidos, atkarībā no jūsu iepriekšējās pieredzes, noskaņojuma, laika un uzmanības, ko veltāt izstādē redzamajam. Tāpēc mūsu izstādēs jūs varat sastapt un sarunāties ar  mākslas vēstnešiem jeb mākslas mediatoriem, kuri ir gatavi sarunai par izstādē piedzīvoto.

Tie nav gidi – mākslas profesionāļi, kādus esam pieraduši sastapt tradicionālās izstādēs. Mākslas vēstneši ir īpaši apmācīti cilvēki, kas personīgā sarunā ar apmeklētāju palīdz mūsu izstādēs pamanīt interesantas likumsakarības, faktus, dalās ar savām zināšanām un pieredzi, uzklausa apmeklētāju. Viņi rosina uz personīgām pārdomām un atklājumiem, kas tālāk var risināties izstādē, bet tikpat labi – pēc tās apmeklējuma. Bieži cilvēki mūsdienu mākslu neatklāj, jo viņiem ir izveidojušies viena veida priekšstati par to. Mākslas vēstneši no sava skatupunkta palīdz uzskatus paplašināt, tā no izstādes apmeklējuma gūstot vairāk.

Mūsu mākslas vēstneši ir īpašās apmācībās un praksē sagatavoti dažādu profesiju un vecumu cilvēki - mākslas neprofesionāļi.  Šādi cilvēki, ko sauc arī par mākslas mediatoriem, sastopami daudzos Eiropas un ASV mākslas muzejos, kā arī starptautiskos laikmetīgās mākslas notikumos. 

Semināri, kādus mākslas vēstneši apguvuši līdz šim:

Ilze Krīgere, Artis Svece, Zane Zajančkauska

- Mediatora darbs praksē- dažādas tā formas 

Zane Daudziņa

- Publiskās runas prasmes I

- Publiskās runas prasmes II

Ieva Astahovska

- Mūsdienu Latvijas laikmetīgā māksla. Kas tai raksturīgs?

Edvarda Šmite

- Ieskats LNMM pēckara perioda ekspozīcijā 

Solvita Krese, Kaspars Vanags

- Kas ir laikmetīgā māksla?  Ievads laikmetīgās mākslas vēsturē

Kristīne Beķere, Marianna Auliciema

- Ievads trimdas vēsturē un ieskats LNB muzeja “Latvieši pasaulē – muzejs un pētniecības centrs” krājumā un darbībā

Ieva Astahovska

- Šodienas mākslas plūsmas

Luīze Mizga

- Mediatora funkcija laikmetīgajā mākslā. Latvijas piemērs

Ilze Dzenovska

- Ieskats cilvēku komunikācijas stilos, konfliktēšanas stratēģijās, smadzeņu agresivitātes izpausmēs 

- Praktiskais darbs - droša dialoga metodes, emociju izlādes tehnikas, sarunāšanās prakse, nevardarbīgās komunikācijas principi

Dmitrijs Pudovs, Māra Pāvula

- Skolēnu ekskursiju aktivitāšu apgūšana un grupu uzmanības noturēšana ar interaktīviem spēles un rotaļu elementiem

Agnese Krivade

- Stāstu veidošana, izmantojot dialoģiskās pedagoģijas metodes

- Attiecības ar telpu, laiku, savu ķermeni, stresa veidošanās un atbrīvošanās no tā





Aija Kaula ir ķīmijas doktore, kas kopš 90. gadiem strādājusi banku sektorā. Aijai īpaši tuva ir laikmetīgā māksla, kas kļuvusi par nopietnu hobiju.
1 / 19
Mākslas vēstnešu vizītkartes

Izglītība / Vakarskola

LLMC Vakarskola ir tekstu lasīšanas darbnīcu un lekciju cikls, kas norisinās kopš 2013. gada. LLMC vakarskolas cikla pamatā ir aktuālu laikmetīgās mākslas norišu iepazīšana, lai stiprinātu kritiskās domāšanas un diskusijas attīstību Latvijas mākslas vidē. Tajā tiek apspriesti dažādi laikmetīgās mākslas jautājumi caur nozīmīgu teorētiķu tekstu lasīšanas pieredzi.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā 2013. gada novembrī aizsākās mākslas kritikas tekstu lasījumu cikls LLMC Vakarskola.

LLMC Vakarskolas pirmā sezona ietver deviņas lasīšanas darbnīcas, kas veltītas aktuālām laikmetīgās mākslas tēmām, katru no tām izzinot, lasot un diskutējot par mākslas teorijas, filozofijas, antropoloģijas un citu jomu tekstiem. To vidū – tādu nozīmīgu autoru kā Alēna Badjū, Žaka Ransjēra, Klēras Bišopas, Lūsijas Lipardas, Hansa Beltinga u.c. esejām.

Kuratori – Ieva Astahovska un Kārlis Vērpe.


# 1 Laikmetīgais, laikmetīgā māksla 

Kas ir laikmetīgā māksla? Viena atbilde – māksla, kas kļūst filozofiska, kas pati kļūst par vienu no tās pamattēmām un problēmām. Laikmetīgajā mākslā tiek rādīts, atskaņots, runāts, domāts par aktuālo, problēmām, kas skar visus. Alēna Badjū 15. tēzēs par laikmetīgo mākslu būtisks ir neimperiālā jēdziens. “Neimperiāls” ir kas tāds, kas savu taisnību neuztiepj citiem, jebkuru citu stāstu nepakārto savējam. Vai Badjū tēzes ir iespējams realizēt? Ko mākslai nozīmē būt filozofiskai? Kas ir šodienas aktuālais un vai aizvakardienas aktuālais maz vairs ir aktuāls? Kas ir šībrīža Latvijas laikmetīgais?  

Teksti: 

• Alain Badiou, “Fifteen Theses on Contemporary Art” // lacanian ink. Vol. 23, Spring 2004.

• Boris Groys, “Comrades of Time” // E-flux magazine, 2009.

• Terry Smith, “Agamben 
and 
Nancy
 on
Contemporaneity 
And
 Art”, 2012.


# 2 Kritiskums un kritiskā māksla 

Kritiskums mūsdienu mākslā ir aktīva estētiska pozīcija darbībā un daļa no t.s. „zināšanu ekonomikas” jeb mākslas saistības ar teoriju. Kā norāda Žaks Ransjē, kritskā māksla tiecas radikalizēt skatītājus, modinot apziņu par dominējošiem mehānismiem mūsdienu pasaulē. Tomēr attiecībā uz kritisko mākslu aktuāla ir dilemma. Vai māksla var iesaistīties vai motivēt sabiedrību politiskiem procesiem un iedvesmot pašapziņu tiem, kas jau ir iesaistījušies? Vai tieši otrādi, tā padara lietas vēl sliktākas – vai tās kritiskums nekļūst tikai par vēl vienu zīmju kopumu hiperreālajā zīmju un simulāciju pasaulē (Bodrijārs), vēl vienu attēlu izrādes sabiedrībā, vēl vienu mākslas darbu nemateriālā darba pasaulē (Lazaratto)? 

Teksti: 

• Jacques Ranciere, “Problems and Transformations in Critical Art” // Aesthetics and Its Discontents, 2009.

• Guy Debord, The Society of the Spectacle, 1967.


# 3 Apropriācijas stratēģijas 

Tēlu un attēlu „reciklēšana” laikmetīgajā mākslā kļuvusi par nozīmīgu izteiksmes līdzekli jau kopš 80. gadiem, kad tā manifestēja t.s. kritiskā postmodernisma aktuālos jautājumus. Šodienas mākslā tā arvien ir plaši izmantota stratēģija, tomēr tagad to nosaka citas intereses, mākslinieki izmanto jau esošus darbus un materiālus kā pamatu dialogam starp dažādām laiktelpām. Mākslas kritiķis Jans Fērvorts piedāvā izmantot jēdzienu “invocation”: mākslinieki pēc 90. gadiem dzīvo daudzveidīgu vēsturisko asu rotācijas vidū.   

Teksti: 

• Jan Verwoert, “Apropos Appropriation: Why stealing images today feels different” // Art & Research. A Journal of Ideas, Contexts and Methods, 2007.

• Nicolas Bourriaud. “The Use of Forms” // Postproduction, 2002.


# 4 Austrumeiropa 

Pēc Aukstā kara beigām pasaules ģeopolitiskā karte radikāli mainījās; tajā atgriezās Austrumeiropa, kas mākslā un tās teorijas laukā pievērsās savas identitātes rekonstruēšanai un attiecību ar Rietumiem saprašanai. Post-1989 faktoram bija globāls iespaids arī uz Rietumiem, iezvanot globalizāciju, neoliberālismu, postsekulārismu, postmodernismu utt. Tas arī atklāja spriegumu starp Rietumu pasaules „normas” izplatīšanos un tās jauniegūto, „citādo” pusi. Austrumeiropas un tās mākslas vēstures rakstīšanā arvien redzamāka ir diskusija par postkomunisma un postkoloniālisma studiju savstarpēju iespaidošanos. Vai šāds savienojums paplašina vai ierobežo un ideoloģizē šo procesu uztveri?  

Teksti: 

• Boris Groys, “Europe and Its Others” // Art Power, 2008.

• Igor Zabel, „We” and „Others” // Moscow Art Magazine N°22, 1998.

• Boris Buden, “Children of Post-Communism” // Radical Philosophy, 2010.

• Katherine Verdery, Sharad Chardi, “Thinking between the Posts: Postcolonialism, Postsocialism, and Ethnography after the Cold War” // Comparative Studies in Society and History, 2009.


# 5 Līdzdalības, aktīvās un sociālpolitiskās mākslas stratēģijas. 

Sociālas iesaistīšanās statēģijas laikmetīgajā mākslā kopš 90. gadiem ir kļuvuši par laikmetīgās mākslas lozungiem. Mākslas darbi „notiek” tad, ja skatītāji tajā līdzdarbojas, piedalās, iesaistās. Nikolā Burjo definētā „attiecību māksla”, Klēras Bišopas „līdzdalības” mākslas aspekti, Marijas Lindas u.c. laikmetīgās mākslas spēlētāju analizētās „kopienu” un „sadarbības” taktikas ir šodienas mākslas atslēgvārdi. Ja mākslas darbi no objektiem kļūst par notikumiem, kā skatītāja lomu modificē šīs līdzdalība, sadarbība vai piedalīšanās? Vai un kādas ir atšķirības starp šīm dažādajām iesaistīšanās stratēģijām? 

Teksti: 

• Claire Bishop, “The Social Turn: Collaboration and Its Discontents” // Artforum, Feb., 2006. 

• Nilolā Burjo, Attiecību estētika, 2009.

• Maria Lind, “Complications; On Collaboration, Agency and Contemporary Art” // Participation, Documents in Contemporary Art, 2006.


# 6 Globālā māksla, postkoloniālisms 

„Globālā māksla” attiecībā uz laikmetīgo mākslu ir ne vien terminoloģijas, bet arī ideoloģijas jautājums, tā izaicina eirocentrisko un rietumniecisko paradigmu. Tā vairs nebalstās kādās estētiskās kvalitātēs, ne arī kādā konceptā, kādai jābūt mākslai. Reizē tā arī raksturo mākslas lomu neoliberālajā sitācijā, liekot domāt par to, vai globālā māksla nav laikmetīgās mākslas ekonomikas projekts? Ja modernisms bija hegemonisks Rietumu un koloniālisma laikmeta projekts, kas izslēdza tos, kas neiederējās tā konceptā, vai „pēc-vēsturiskā laikmeta” (A. Danto) globālā māksla tiešām to atver jebkādai mākslas valodai un izteiksmei? Vai „globālā” laikmetīgā māksla pārvar ilgstošo nošķīrumu starp noslēgtajām pasaulēm? 

Teksts: 

• Hans Belting, Art History after Modernism. 2003.


# 7 Mākslas un radošās rakstīšanas stratēģijas 

Viens no būtiskiem aspektiem, kas raksturo postmoderno domāšanu, ir atteikšanās no lielajiem stāstiem vai metastāstiem – no viena “patiesā” stāsta, kas cilvēkam izskaidro sevi un pasauli. Līdz ar to zūd nemainīgas atbilstības attiecības starp valodu un pasauli, valoda vairs nav parocīgs instruments, ar kā palīdzību var ietiekties patiesības dzīlēs. Valoda ir rīks, ar kā palīdzību cilvēks sevi un pasauli burtiskā nozīmē veido, izgudro. Šie veidi var būt daudz un dažādi, tādēļ saasinās jautājums par to, kā rakstīt mākslu? Nevis aprakstīt, bet rakstīt pašu mākslu, kas notiek jau rakstīšanas aktā un ir noticis pirms postmodernās domāšanas. 

Teksti: 

• Della Pollock, “Performing Writing” // The Ends of Performance. Eds. Peggy Phelan and Jill Lane. New York: New York University Press, 1998.

• Kenneth Goldsmith, Uncreative Writing. Columbia University Press, 2011.


# 8 Feminisms 

Feminismu ierasts skatīt kā pozīciju, kurā tiek atsegts dzimumlomu noteiktais, relatīvais raksturs. Būt sievietei nenozīmē būt atbilstošai savai sievietes dabai, bet gan noteiktiem, sabiedrībā valdošiem uzskatiem par to, kādai sievietei ir jābūt. Tomēr feminisma pozīcijas konsekvences ir stipri vien pamatīgākas – tā izaicina pārdomāt Rietumu domāšanas pamatstruktūras, kas saskaņā ar feminismu līdz šim ir bijušas izteikti maskulīnas un patriarhālas. Tādēļ feminisma autores kritizē esenciālismu un universālismu filozofijā un zinātnē, izstrādā alternatīvas, kur uzsvērta ir daudzveidība un pasaules uzskatu polifonija. Šīs un daudzas citas idejas tiek aktīvi pārdomātas un realizētas arī mākslā, līdztekus mainot pašas mākslas izpratni. 

Teksts: 

• Lucy Lippard, “From the Center: Feminist Essays on Art, Get the Message?” // A Decade of Art for Social Change, 1984.


# 9 Mākslas kritika pret estētiku 

Kā rakstīt par mākslu? Viens no veidiem ir mēģinājums tekstā atsegt mākslas darba būtību –šādi teksti drīzāk atgādina literārus sacerējumus nevis teorētisku analīzii. Tajos piesaista valodas literārās kvalitātes, metaforas, spilgti apzīmējumi, kuru nozīme bieži vien nav skaidri nolasāma. Taču šāda pieeja bieži tiek uzskatīta kā nekritiska, jo mākslas loma tajā reducēta uz tās estētiskajām kvalitātēm. Kritiska mākslas refleksija iet roku rokā ar kritisku mākslu, tādu, kas aicina lasītāju / skatītāju nevis baudīt, bet domāt par sabiedrībā būtiskiem procesiem un rīkoties. Vai mākslas estētika patiesi vienmēr ir tik nekritiska un vai mākslas kritika spēj iztikt bez estētikas?  

Teksts: 

• James Elkins, “What Happened to Art Criticism?” // The Journal of Aesthetics and Art Criticism, 2009.

LLMC Vakarskolu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds. 

Izglītība / Vasaras skola

LLMC Vasaras skola ir starptautiska neformālās izglītības programma jaunajiem un topošajiem māksliniekiem, mākslas un kultūras kritiķiem, kuratoriem un kultūras menedžeriem no Latvijas un ārvalstīm. LLMC Vasaras skola sniedz iespēju tās dalībniekiem iepazīties un dalīties idejās ar mākslas pasaulē atzītiem lektoriem, vieskuratoriem un darbnīcu vadītājiem, starpdisciplinārā formā attīstīt kritiskās domāšanas, argumentācijas un diskutēšanas prasmes, kā arī aicina veidot kolektīvas radošās prakses.


Diāna Tamane. Mom (detail) 2016. Courtesy of the artist
1 / 3

Starptautiskā laikmetīgās mākslas vasaras skola “Šodienas ģeogrāfijas. Kartēt vietas, pieredzes un idejas” šogad norisināsies Kuldīgā no 3. līdz 8. augustam, un tajā aicināti pieteikties topošie un jaunie mākslinieki, mākslas kritiķi, kuratori un arī interesenti no citām kultūras jomām. Pieteikšanās termiņš ir 27. jūnijs. 

Vasaras skola piedāvā alternatīvu ierastajiem izglītības formātiem un pievēršas tēmām, kas ir ārpus akadēmiskām studijām. Tās programmu veidos vieslektoru lekcijas, mākslinieku prezentācijas, diskusijas, kolektīva tekstu lasīšana un kopīgu ideju īstenošana. Vasaras skolu rīko Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar Kuldīgas mākslinieku rezidenci un Latvijas Mākslas akadēmiju, un tās mērķis ir sniegt iespēju jaunajiem profesionāļiem brīvā un starpdisciplinārā formā pie mākslas vidē atzītiem lektoriem un radošo darbnīcu vadītājiem izzināt aktuālākos laikmetīgās kultūras kontekstus, attīstīt kritisko domāšanu un veidot kolektīvas mākslinieciskās pētniecības un radošās prakses.

2018. gada vasaras skolas tēmu ietvars ir “šodienas ģeogrāfijas” – redzamās un neredzamās robežas, tostarp sociālās un kultūras robežas, transformāciju procesi un pieredzes, kas bieži nesakrīt ar nacionālajām un politiskajām ģeogrāfijām. To izzināšanā tiek iesaistītas “citādas” ģeogrāfijas kategorijas, kas aicina konstruēt un arī dekonstruēt zināšanas no visdažādākajiem laukiem, savienot objektīvus ar subjektīvus skatījumus. Arī māksla šādos mainīgajos apstākļos iesaistās kopēju zināšanu, sapratnes un uztveres lauku veidošanā. Piemēram, vizuālās kultūras teorētiķe Irita Rogofa darbā Terra Infirma mākslu saista ar t.s. „kritisko ģeogrāfiju” – konkrētu, taču mainīgu telpu un vidi, un attiecībām starp šo telpu un laiku, ģeogrāfiju, vēsturi un vietas kontekstiem. Kritiskā ģeogrāfija ļauj analizēt un interpretēt transformācijas procesu pieredzi un izcelt jautājumus par attiecībām starp dažādām vietām, īpaši Rietumu un „pārējās” pasaules attiecībām. Tā ļauj izzināt dažādās kultūras un vēstures, veidot savienojumus starp cilvēkiem, vietām un diskursiem, saprast šodienas realitātes nosacījumus un tos skaidrot caur atpazīstamo.

Vasaras skola pievērsīsies arī jautājumiem par migrāciju un mobilitāti pagātnē un šodien – identitātes, arī atmiņas tematikai, skatītai caur piederības un nepiederības, atsvešinātības, pārvietošanas, pārmaiņu plūsmas, tranzīta perspektīvu. Kā brīvas izvēles motivēta vai apstākļu spiesta jaunas mītnesvietas rašana ietekmē identitāti un radošuma meklējumus jaunā vidē un jaunos ģeopolitiskos un kultūrpolitiskos nosacījumos? Būt citādajam, ārpusniekam, kas meklē atbalsta punktus jaunā kultūrā; vai gluži otrādi – būt nemitīgā tranzīta pozīcijā, nepieķeroties nevienai vietai: šie stāvokļi raksturo šodienu, kuras tipiskās figūras ir tūrists, migrants, urbānais nomads – kāds, kas nemitīgi maina savu eksistences vietu, pirms paspēj kādā iesakņoties, un par tā pastāvīgu identitātes stāvokli kļūst atvešinātība un citādības pieredze.

Kā šīs pieredzes saistāmas ar pagātni, kad dzīve emigrācijā vai trimdā attiecās uz daudzu cilvēku ikdienu? Kā plašais migrācijas vilnis no Austrumeiropas valstīm pēc Eiropas Savienības paplašināšanās uztverams kontekstā ar negatīvajām reakcijām pret bēgļu un patvēruma meklētāju uzņemšanu tajās? Kāpēc šodien migrācijas politikas atspoguļojumā postpadomju valstīs tie visbiežāk atspoguļoti kā apgrūtinājums un drauds, kas ir jānovērš, nevis kā darbaspēks, kas varētu iekļauties ekonomikā? Kā globālā migrācija transformē mākslas ģeogrāfijas – attiecības starp centriem un perifērijām, nomalēm, arī provincēm?

Arī kultūras šodien kļūst „portatīvas”, un tās arvien mazāk ir piesaistītas kādai vietai, bet arvien vairāk – kustībai un tās noteiktām trajektorijām globālā telpā, vispārējam pastāvīgas mainības stāvoklim fiziskās, sociālās un laika attiecībās. un uzrāda jaunas attiecības starp to nozīmēm un formām. Kā migrācijas vai transformācijas pieredzes visplašākajā izpratnē – arī kā zināšanu, resursu un nozaru migrācija – var kļūt par starpdisciplināram radošu laboratoriju formām?

Vasaras skolas programma pievērsīsies šiem jautājumiem no mākslas un kultūras teorijas, kā arī aktuālās mākslas skatpunktiem, izceļot kompleksās attiecības starp sociālo un politisko, lokālo un globālo, faktu un iztēles konstruētajām ģeogrāfijām.

Lekcijas, seminārus un radošās darbnīcas vadīs tajā Latvijas un starptautiski mākslinieki, kuratori, teorētiķi un kultūras pētnieku, viņu vidū mākslinieki Inga Erdmane, Diāna Tamane, Tanels Randers, Eleonora de Monteskjū, Mindaugs Gapšēvičs, Didema Pekūna, kurators Jonatans Habibs Enkvists, mediju teorētiķe Ilva Skulte un citi. Daļa no Vasaras skolas programmas – vieslekcijas un mākslinieku prezentācijas – būs publiskas un tās aicināts apmeklēt ikviens interesents.

Vasaras skolas programma notiks angļu valodā. Dalība Vasaras skolā ir bez maksas, taču dalībniekiem daļēji jāsedz uzturēšanās izmaksas 100 eiro apmērā.

Vasaras skolai aicinām pieteikties, līdz 27. jūnijam, sūtot angļu valodā pieteikuma anketu, kas atrodama šeit:

lcca_summer_school_application_form_2018.docx

pievienojot CV un motivācijas vēstuli.

Papildus iespējams pievienot savu radošo darbu portfolio, publikācijas u.tml.

Pieteikšanās termiņš: 2018. gada 27. jūnijs, norādītos dokumentus sūtot uz e-pasta adresi: lccasummerschool@gmail.com

Vairāk informācijas:

Māra Žeikare: mara@lcca.lv

Tel: +371 29586893

www.lcca.lv