...
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs

Izglītība

LLMC īsteno laikmetīgās mākslas izpratni rosinošus notikumus gan bērniem un jauniešiem, gan pieaugušajiem – radošās darbnīcas, ekskursijas, lekcijas, sarunu darbnīcas, mākslinieku un kuratoru prezentācijas, diskusijas, tematiskus seminārus, konferences, kā arī izdod bukletus, darba lapas un ceļvežus.

LLMC rīko arī laikmetīgajai mākslai veltītu tekstu lasīšanas ciklu – LLMC Vakarskolu, starptautisku LLMC Vasaras skolu, kā arī piedāvā apgūt mākslas vēstnešu jeb mediatoru prasmes.

Izglītība / Bērniem un jauniešiem

1 / 1

Laikmetīgā māksla rosina domāt par pasauli, kurā dzīvojam šodien un dzīvosim rīt. LLMC izglītības programmas bērniem, izmantojot aktuālās izstādes, piedāvā izzināt dabaszinību noslēpumus, pētīt sevi un norises sabiedrībā, atklāt mākslas dažādās formas un, satiekoties ar māksliniekiem, piesavināties radošu attieksmi pret dzīvi. Laikmetīgā māksla ir aizraujoša, daudzveidīga, rotaļīga un pats galvenais – tā ir par mums. Ikvienas LLMC organizētās izstādes ietvaros tiek piedāvāta arī izglītības programma – aktivitātes un darbnīcas bērniem.

Šajā lapas sadaļā atradīsi informāciju par aktuālajiem notikumiem ģimenēm ar bērniem un skolēnu grupām, kā arī lejuplādējamus materiālus par laikmetīgo mākslu bērniem un jauniešiem.

1 / 10

Izglītība / Mākslas vēstneši

LLMC Mediācijas jeb mākslas vēstnešu programma ir īpašs nodarbību cikls, kurā dažādu profesiju cilvēki, balstoties katrs savā pieredzē, kā arī iedziļinoties konkrētajā izstādē, asistē dažādiem skatītājiem, ļaujot katram no izstādes apmeklējuma gūt vairāk. Mākslas vēstneši tiek apmācīti darbam LLMC organizētajos pasākumos, piedāvājot gan informāciju par konkrētu izstāžu tematiku, gan trenējot praktiskas iemaņas komunikācijā ar auditoriju.


Kontaktinformācija:
linda.veinberga@lcca.lv


Izglītība / Vakarskola

LLMC Vakarskola ir tekstu lasīšanas darbnīcu un lekciju cikls, kas norisinās kopš 2013. gada. LLMC vakarskolas cikla pamatā ir aktuālu laikmetīgās mākslas norišu iepazīšana, lai stiprinātu kritiskās domāšanas un diskusijas attīstību Latvijas mākslas vidē. Tajā tiek apspriesti dažādi laikmetīgās mākslas jautājumi caur nozīmīgu teorētiķu tekstu lasīšanas pieredzi.

„LMC vakarskolas” otrās sezonas lasīšanas darbnīcas veltītas tādām tēmām un jautājumiem kā aktīvisms un mākslas sociālpolitiskā atbildība, centra un perifērijas pozīcijas, atmiņas un arhīvu konteksts, globālās mākslas aprite, kuratoru prakses, izstāžu politika, mākslas izglītība. Katra no tēmām izvērsta, lasot un diskutējot par tekstiem no mākslas teorijas, filozofijas, antropoloģijas un citām nozarēm, to vidū tādu nozīmīgu autoru kā Granta Kestera, Italo Kalvino, Rema Kūlhāsa, Frederika Džeimsona, Jensa Hofmana, Ūtes Metas Baueres esejām.

Kuratori – Ieva Astahovska un Valts Miķelsons.

# 1 Urbānās utopijas un heterotopijas mūsdienu mākslā 

Domājot par šodienu saistībā ar utopijas idejām, nereti atsaucas uz „heterotopijām” – jēdzienu, ar ko 1967. gadā lekcijā arhitektiem iepazīstināja franču filozofs Mišels Fuko. Heterotopijas, Fukoprāt, ir vietas un telpas, kas darbojas pēc citādiem, nehegemoniskiem nosacījumiem, ir „ne šeit, ne citur”, un vienlaikus gan fiziskas, gan garīgas vietas, kuru nozīmes slāņi un savienojumi ar citām vietām ļauj domāt, ka reāla utopiska telpa ir iespējama. „Varbūt mūsdienu utopija meklējama starpzonāls, alternatīvās, marginalitātē – teritorijās, kas pārtrauc ierastās ikdienas telpas plūdumu un normalitāti, injicējot vienmuļībā un ikdienišķībā citādību. (..) Mēs varam iztēloties pilsētas vīziju, kurā atšķirīga heterotopiju harmoniska līdzāspastāvēšana ne tikai slavina pasaules daudzveidību, bet palīdz izvairīties no autoritārisma un padara iespējamas individuālās utopijas. Pilsēta tikai iegūtu, ja Lucavsalu atstātu tās iemītniekiem, Zaķu salu – tās putnu kolonijām, tukšās ēkas pārvērstu kultūras salās un ļautu pilsētas centrā eksistēt nepakļautām dabas un alternatīvas kultūras vidēm,” Survival Kit kataloga ievadesejā raksta kuratore Solvita Krese.  

Teksti: 

• Michel Foucault, „Of Other Spaces: Utopias and Heterotopias” (1967) // Architecture / Mouvement / Continuité, October, 1984.

• Lieven de Cauter, Michiel Dehaene, „The Space of Play: Towards a General Theory of Heterotopia” // Heterotopia and the City, Public Space in a Postcivil Society. Eds. L. de Cauter, M. Dehaene. 2008.

# 2 Naratīvu struktūras mākslā un literatūrā 

Māksla bieži aizņemas no literatūras, filosofijas, vēstures, arī zinātnes. Viens no šādiem aizņēmumiem ir naratīvs – izteiksme, kas var tikt ietverta vārdā, spēj savienoties ar citiem vārdiem, kļūstot par stāstījumu. Mūsdienās gan literatūrā, gan vēsturē, gan mākslā bieži notiek atsaukšanās uz „lielo stāstījumu” izjaukšanu, naratīva krīzi vai dekonstrukciju, liekot meklēt jaunus modeļus. Itāļu rakstnieks un literatūrzinātnieks Italo Kalvino atzīst: ja senāk naratīvās struktūras, stāstu stāstīšanas principi balstījās samērā stingri noteiktās attiecībās starp dažādajiem stāstījuma elementiem, tad šodienas perspektīva ir radikāli citāda un tās aprakstīšanai var ņem talkā analoģiju ar matemātiku un kibernētiku. Šodien stāstījuma vai diskursa tāpat kā matemātisku darbību pamatprocesus var atspoguļot nebeidzamas kombinācijas, permutācijas, transformācijas. Vai un kā iespējams pārcelt šo modeli uz aktuālo mākslas darbību, kurā tāpat nākas pārdefinēt un meklēt jaunus „attēlojošos mehānismus”? 

Teksti: 

• Italo Calvino, „Cybernetics and Ghosts” (1967) // The Uses of Literature. San Diego, New York, London. Harcourt Brace & Company. 1986.

• Katherine Hayles, „Toward Embodied Virtuality” // How We Became Posthuman, The University of Chicago Press. 1999.

# 3 Mākslas izglītība 

Vēsturiski ir iezīmējušies divi modeļi, kā atbildēt uz mākslas izglītības pamatjautājumiem – vai mākslu iespējams iemācīt, kas ir jāmāca un kādos apstākļos. Akadēmiskajā tradīcijā uzskata, ka mākslas izglītībai jānodarbojas ar “dabas dotu” talantu atlasi, disciplinēšanu un izslīpēšanu par amata meistariem. Modernisma tradīcijā, savukārt, radošums ir ikkatram piemītoša spēja, kuras attīstīšanai jārada brīva, uz eksperimentiem un oriģinalitāti orientēta vide. Mūsdienu situācijā, kur domātprasme un teorijas zināšanas it bieži tiek novērtētas augstāk par tehniskām iemaņām, kritiska attieksme un identitāšu simulācija šķiet produktīvākas par mākslinieka “patiesās būtības” atklāsmi, bet ekonomiskais un politiskais konteksts neļauj uzturēt ilūziju par mākslas autonomiju, abi modeļi ir tikuši plaši kritizēti. Vai mākslas izglītībai būtu jāvairās no skaitļos izmērāmas saplūšanas ar “radošajām industrijām”? Vai Burjo “attiecību estētika” ir piemērojama studiju mērķiem un formai? Vai un kā apmācīt mākslas kritiķus, teorētiķus, kuratorus? 

Teksti: 

• Boris Groys, "Education by Infection" // Art School (Propositions for the 21st Century). Ed. S. Madoff. The MIT Press. 2009.

• Steven Madoff, "States of Exception" // Art School.

# 4 Māksla un tās ekosistēmas 

“[Šodien vajadzētu rast] plašāku skatījumu, savienību starp mākslu un dzīvi, jaunu materiālismu un zinātniskiem pētījumiem, lai būtu iespējams apvienot mākslas formas un dzīvības formas, dalīties arhitektūras un radošajās zināšanās ar bitēm un taureņiem, un bebriem, ar baktērijām un mikrobiem, ar eikariotu šūnām un datorprogrammām. Savīt alkas, jutīgumu un spējas saskaņā ar mikrokosmisko pasauli mūsu ķermeņos un makrokosmisko “sfēru mūziku” daudzsugu dimensijā, ietverot vārdā “mēs” visas justspējīgās būtnes.”  

(Karolīna Kristova-Bakardžijeva, dOCUMENTA 13 kuratore)

Laikmetīgās mākslas kontekstā mākslinieki un teorētiķi tiecas problematizēt nošķīrumu starp dabisko un mākslīgo, sapludinot mākslu un dzīvi, un arī paplašinot mākslas lauku ar citām zināšanu ieguves un interpretācijas jomām. Tās parādās ne tikai tematiskā, praktiskā un metodoloģiskā, starpdisciplinārā sadarbībā, bet arī veidā, kā domāt par mākslas “ekosistēmu”, par tajā iekļaujamajām praksēm un priekšmetiem un izstādīšanas veidiem. Vai mūsdienu mākslā iespējams runāt par savveida “atgriešanos pie dabas”, par jaunu, ekoloģisku apziņu? Pēc kādiem kritērijiem izvērtēt dažādu disciplīnu mijiedarbībā eksistējošas mākslas norises? 

Teksti: 

• Carolyn Christov-Bakargiev “Worldly Worlding: The Imaginal Fields of Science / Art and Making Patterns Together” // Mousse 43, 2014.

• T. J. Demos “The Politics of Sustainability: Art and Ecology” // Radical Nature: Art and Architecture for a Changing Planet 1969–2009. Ed. Francesco Manacorda, London: Barbican Art Gallery, 2009.


# 5 “Postkritika” vai „vēlā perioda” kritika mākslā 

““Vēl nē vai vairs nē”: tāds ir mākslas kritikas laiks mūsdienās. Vēlā kritika nepieder ne pagātnei, ne nākotnei. Tās neiederība savā laikmetā norāda, ka šodien kritika ir – tiešā nozīmē – nelaikā.” (Džordžs Beikers, žurnāla October redaktors) 

Domājot par mākslas kritiku šodien, nākas atzīt, ka tās vieta ir kļuvusi margināla gan institucionālajā, gan akadēmiskajā mākslas vidē, arī kritiskas diskusijas publiskajā uztverē īpaši neietekmē kopējo mākslas procesu. Ietekmīgais amerikāņu mākslas vēsturnieks Hels Fosters to nosauc par „postkritikas” situāciju un reflektē par to kā par kritiskās domāšanas nozīmes mazināšanos mākslā. Viņaprāt, tas ir stāvoklis, kas šķietami atbrīvo mākslas pasauli no jebkādiem vēsturiskiem, teorētiskiem vai politiskiem ierāmējumiem, taču tas vienlaikus virza uz aizvien lielāku relatīvismu mākslā. 

Hela Fostera kolēģis, žurnāla October redaktors Džordžs Beikers uzskata, ka situācijā, kad mākslas tirgus lieliski funkcionē bez kritikas starpniecības, bet laikmetīgās mākslas prakses pārņēmušas daudzas kritikas funkcijas, iespējams runāt par kritikas “vēlo periodu”. Lai gan mākslas kritikas vēsturē nav kāda kanona, daļa kritiķu jau tīksminās par tās norietu, citi ieslīgst rezignētā neizpratnē par sava laika mākslu. Kritika ir nonākusi iepriekš nepieredzētā autonomijā, kura paver telpu šīs disciplīnas iespēju apzināšanai un pašrefleksijai.

Teksti: 

• Hal Foster, "Post-critical" // October 139, Winter 2012,

• George Baker, "Late Criticism" // Canvases and Careers Today. Criticism and Its Markets. Sternberg Press, 2008.


# 6 Mākslas vērtēšanas pieredze un kritēriji  

Boriss Groiss raksta, ka visi mākslas darbi ir uzskatāmi par estētiski vienlīdzīgiem, tomēr tas, viņaprāt, nenozīmē, ka nav iespējams izšķirt labu un sliktu mākslu: “Labs mākslas darbs ir tieši tāds darbs, kas apliecina visu attēlu formālo vienlīdzību to faktiskās nevienlīdzības apstākļos.” Pretēji izplatītajam priekšstatam par muzejiem, kā novecojušu, konservatīvu institūciju, Groiss uzskata, ka tiem ir īpaša loma visapkārt esošās attēlu pārbagātības izvērtēšanā, ļaujot pretoties “mūsdienu gaumes diktatūrai”.  

Tomēr liela daļa laikmetīgās mākslas nenodarbojas ar viegli salīdzināmu priekšmetu radīšanu. Rakstot projektos balstītas prakses pozīcijām, māksliniece Andrea Freizere mākslas sistēmas funkcionēšanu skata kritiskākā un praktiskākā griezumā. Viņasprāt, saņemt mākslas institūciju un mākslas tirgus novērtējumu mākslinieks var, vienīgi ierobežojot savu autonomiju un kalpojot cita interesēm, turklāt, viņa/s spējas ietekmēt sava darba apstākļus, izmantojumu un atlīdzību bieži vien ir nepietiekošas.

Teksti: 

• Boriss Groiss, “Vienlīdzīgu estētisko tiesību loģika” (2006) // Mākslas vara, LLMC, 2015.

• Andrea Fraser. “How to Provide an Artistic Service: An Introduction”. 1994.

# 7 Izstāžu veidošanas un kuratoru prakses  

Izstādes ir nozīmīgākais veids, kā laikmetīgā mākslas tiek pieredzēta, mediēta, vēsturiskota. No vienas puses, tās ir hierarhiskas struktūras, kas rada un seko noteiktām mākslas komunikācijas formām, no otras – tās mēģina rast arvien jaunus eksponēšanas veidus un konceptus, tām ir izšķiroša loma, kā mākslā tiek radīta nozīme. Izstādes kļūst par mākslinieciskām praksēm un ļauj izvērst salīdzinājumus starp izstādēm kā mākslas medijiem un tajās eksponētajiem mākslas darbiem. 

Pavērsiens izstāžu veidošanas politikā saistāms ar pārmaiņām mākslinieciskajās un kuratoru praksēs, kas savukārt iezīmē jaunu spriegumu mākslinieku un kuratoru lomās. Kurators kļūst par savveida metamākslinieku, kura koncepts kļūst par māksliniecisku “produktu”, bet pati izstāde – par kvazi-mākslas darbu, kurā eksponētie atsevišķie mākslas darbi kļūst par noderīgu “fragmentu” izstādes kopējā konceptā.

Teksti: 

• Irene Calderoni, “Creating Shows: Some Notes on Exhibition Aesthetics at the End of the Sixties” // Curating Subjects. Ed. by Paul O’Neil. De Appel, 2007. • Paul O’Neil, “The Curatorial Turn: From Practice to Discourse”. 2007. 

# 8 Mākslas pārradīšana, rekonstruēšana un atkārtošana  

Šodien kādu jau iepriekš notikušu norišu vai pagātnē radītu lietu pārradīšana ir kļuvusi par izplatītu parādību, teju industriju. To plaši izmanto gan populārajā kultūrā, piemēram, veidojot filmu klasikas rimeikus, gan vizuālajā mākslā, kur par izvērstu fenomenu kļuvušas mākslinieciskās stratēģijas, kuru apzīmējumi sākas ar “re-“ – rekonstruēšana, replicēšana, reciklēšana, reproducēšana, arī – pārradīšana, atkārtošana, pārtrādāšana, kopēšana, dublicēšana utt. 

Nesenākie populārie piemēri ir performanču mākslinieces Marinas Abramovičas izstādes, kurās viņa atkārtoja un hrestomatizēja 70. un 80. gadu performances, vai agrīnāki modernisma mākslas darbi un pat veselas izstādes, kas līdz mūsdienām nav sagabājušās un tikušas pārradītas no jauna. Arī Latvijā Hardija Lediņa gada kontekstā diskotēku vai performanču atkārtojumi aktualizē, kāpēc atsevišķi mākslas darbi tiek “atgriezti dzīvē”, vai caur to rekosntruēšanu ir iespējams “atdzīvināt” to sākotnējo nozīmi un auru? Vai šīs rekontrukcijas primāri attiecas uz pagātni pašas pagātnes dēļ, vai tieši otrādi – pagātnē notikušā nozīmību “šeit un tagad” stāvoklī? 

Teksti: 

• Dieter Roelstraete, “Make it Re-. The Eternally Returning Object” // When Attitudes Become Form: Bern 1969/Venice 2013. Ed. Germano Celant. Milan: Fondazione Prada, 2013.

• Inke Arns, “History Will Repeat Itself” // History Will Repeat Itself. Strategies of Re-enactment in Contemporary (Media) Art and Performance. Eds. Inke Arns, Gabriele Horn. Hartware MedienKunstVerein, KW Institute of Contemporary Art, 2007.

# 9 Māksla un publiskā telpa  

Modernisma pilsētplānotāji un arhitekti publisko telpu uztvēra kā līdzekli sabiedrības racionālai iekārtošanai. Šodienas tirgus ekonomikas apstākļos, jo īpaši postsociālisma valstīs, vērojama šīs publiskās telpas sašaurināšanās – parkus un skvērus nomaina lielveikali un slēgti ciemati, agrāk brīvi pieejama telpa kļūst par privātīpašumu. Viedokļi par publiskās telpas lomu sabiedrības funkcionēšanā ir atšķirīgi. Kamēr dažiem tā ir politiski neitrāla transporta zona, citi tajā saskata gan vietu atpūtai un diskusijām, gan eksistenciālas politiskās cīņas arēnu, turklāt, publiskā telpa attiecināma arī uz virtuālo vidi.  

Nīderlandiešu arhitekts Rems Kūlhāss apskata postmodernās publiskās telpas problemātiku, ieviešot “junkspace” jēdzienu, kuru definē kā to, “kas palicis pāri, kad modernizācija ir paveikusi savu darbu, jeb, precīzāk, to, kas sacietē, kamēr noris modenizācija, tās nogulsnes.” Viņš apraksta distopisku vīziju, kurā kopīgu rīcību definē nevis intereses, bet “vienāda statistika un neizbēgama demogrāfija”, bet “junkspace” pamazām inficē arī pašu cilvēku, kurš “nespēj beigt meklēt jēgu acīmredzami bezjēdzīgajā”. Kāda ir mākslas vieta šajā telpā? Vai līdzās labiekārtošanai un dekorēšanai tā spēj definēt un darīt redzamu apkārtējās telpas raksturu? Vai tā neizbēgami apliecina pastāvošās varas attiecības, vai tomēr vēl saglabā neprognozējamības potenciālu?

Teksti:  

• Rem Koolhaas, “Junkspace”. 2002.

• Joanna Erbel, Raluca Voinea, Jaime Iregui, “PublicSpace” // Atlas of Transformation. Eds. Zbynek Baladrán, Vit Havránek, JRP|Ringier, 2011.

# 10 Globālās māksla un biennāles  

Jau maijā skatītāju pūļus pulcēs 56. Venēcijas mākslas biennāle, senākā no šobrīd ļoti plašā globālās starptautisko izstāžu plejādes. Pirmā Venēcijas biennāle notika pirms 120 gadiem, sasaucoties ar 19. gadsimta vidus lielajām starptautiskajām industrijas un kultūras sasniegumu izstādēm. To nacionālā pārstāvniecība provocē salīdzinājumus arī ar Olimpiskajām spēlēm. Šodien biennāļu – lielu regulāri notiekošu starptautisku mākslas izstāžu – skaits strauji audzis, īpaši pēdējās desmitgadēs ļaujot tās skatīt arī kā institūciju ar būtisku lomu laikmetīgās mākslas apritē. Tās piesaista profesionāļu, tūristu un mediju uzmanību, veicina norises vietas atpazīstamību, unikalitātes auru un prestižu. Kā institūcijas tās krāj kultūras kapitālu gan sev, gan dalībniekiem, veicinot to mobilitāti gan ģeogrāfiski, gan mākslas un darba tirgū.  

Šādu izstāžu kuratori it bieži apņemas diagnosticēt sava laika kultūras situāciju vai reflektēt par aktuālām sabiedrības problēmām, vērienīgos naratīvos savijot mākslu, kura ir “internacionāla pēc formas un nacionāla pēc satura.” Citi savukārt apstrīd šo hegemonisko globalizētās, starptautiski saprotamās kultūras izrādi, sakot, ka pasaule joprojām sadalīta “kūrētās un kūrējošās valstīs” un ka plaisa starp centru un perifēriju, elites mākslu un vietējo kontekstu aizvien vēl ir nepārvarama un neiztulkojama. Iezīmējot vidusceļu starp šīm pozīcijām, kurators un autors Saimons Šeiks norāda, ka “lai gan biennāles ir un būs telpa kapitālam, tās vienlaikus ir arī telpa cerībai”.

Teksti: 

• Charlotte Bydler, “The Global Art World, Inc.: On the Globalization of Contemporary Art”. 2004.

• Simon Sheikh, “Marks of Distinction, Vectors of Possibility: Questions for the Biennial”. 2009.

# ART21 dokumentālo filmu cikla „Māksla 21. gadsimtā” 7. sezonas sērija “Noslēpumi

Pēc filmas seansa – saruna ar māksliniekiem Ivaru Drulli un Maiju Kurševu.

# ART21 dokumentālo filmu cikla „Māksla 21. gadsimtā” 7. sezonas sērija „Mantojums” 

Pēc filmas seansa – saruna saruna ar māksliniekiem Pauli Liepu un Viktoriju Ekstu.


# ART21 dokumentālo filmu cikla „Māksla 21. gadsimtā” 7. sezonas sērija „Izdomājums

Pēc filmas seansa – saruna ar māksliniekiem Lieni Mackus, Maiju Mackus un Jāni Filipoviču.


# Tanela Randera un postmarksisma vēsturnieces Magdalēnas Radomskas diskusija „Aizmirstot Austrumeiropu” (Unlearning Eastern Europe)

Kirila Kobrina lekcija “Contemporary Art apoloģija. Kāpēc bez laikmetīgās mākslas nav laikmetīgās Eiropas”  

Sadarbībā ar žurnālu „Rīgas Laiks”.

Izglītība / Vasaras skola

LLMC Vasaras skola ir starptautiska neformālās izglītības programma jaunajiem un topošajiem māksliniekiem, mākslas un kultūras kritiķiem, kuratoriem un kultūras menedžeriem no Latvijas un ārvalstīm. LLMC Vasaras skola sniedz iespēju tās dalībniekiem iepazīties un dalīties idejās ar mākslas pasaulē atzītiem lektoriem, vieskuratoriem un darbnīcu vadītājiem, starpdisciplinārā formā attīstīt kritiskās domāšanas, argumentācijas un diskutēšanas prasmes, kā arī aicina veidot kolektīvas radošās prakses.


Attēls: Edd Schouten
1 / 1

2016 gada LLMC Vasaras skola “Error?!

Norises laiks: 11.06.2016.–16.06.2016. 

Norises vieta: Ruckas Mākslas rezidenču centrs Cēsīs 

Kuratori: Zane Zajančkauska, Valts Miķelsons, Inga Lāce un Andra Silapētere. 

Vasaras skolas tēma ir „Maldīšanās nozīme domāšanā un mākslā”, lektori un dalībnieki meklē atbildes uz jautājumiem – kāda ir kļūdīšanās un maldīšanās loma jaunu zināšanu un pieredžu gūšanā? Kā kļūdas izgaismo sistēmas un struktūras, uz kurām paļaujamies? Vai maldīšanās un nejaušības var kļūst par apzinātu praksi? 

Vasaras skolā lekcijas un darbnīcas vadīs virkne starptautiski pētnieki. Maikla Ramskera (Michael Ramscar) pētījumu mērķis ir izprast un izskaidrot cilvēka ikdienā lietotos jēdzienus, saprātu un valodu, izmantojot mācīšanās un atmiņas psiholoģiskos un neiroloģiskos aspektus, tādējādi cenšoties izveidot precīzāku datorizētu prāta izpratni. Viņš ieguvis mākslīgā intelekta un kognitīvo zinātņu doktora grādu Edinburgas Universitātē un strādā Tībingenas Universitātes Lingvistikas katedrā kā vecākais pētnieks.  

Rozas Baroci (Rosa Barotsi) diskutē par to, ko mūsdienās nozīmē veidot politisku kino, apskatot lēnā kino „nespēju” radīt efektīvus vēstījumus. Viņa ieguvusi doktora grādu Kembridžas Universitātē par pētījumu „Laikmetīgais Eiropas kino, laiks un ikdiena”. Arī kino zinātnieces Elīnas Reiteres lekcija veltīta lēnā kino fenomenam; viņa janvārī Maincas universitātē Vācijā aizstāvēja doktora darbu “Narration in Slow Cinema?”.

Programmā ietverta arī rakstnieka, mākslas kritiķa un dzejnieka Trevisa Džepesena (Travis Jeppesen) lekcija. Treviss Džepesens ir attīstījis žanru, ko viņš pats dēvē par „objektorientētu rakstīšanu” (object-oriented writing) – rakstīšanu, ar ko tiek uzburta subjektīva tikšanās ar mākslas objektiem un reakcija uz tiem. 2014. gadā viņa objektorientētā rakstīšana bija apskatāma Vitnija biennālē ASV un viņa solo izstādē Vilkinsona galerijā Londonā. Treviss Džepesens kā vieslektors pasniedzis Goldsmita koledžā un Karaliskajā Mākslas koledžā Londonā.

Apmeklētājiem iespēja noklausīties arī Londonā dzīvojošā rakstnieka, kuratora un žurnāla Frieze redaktora asistenta Pola Klintona (Paul Clinton) lekciju “Representational and Political Issues Coming from Artists Working with Stupidity”. Pols Klintons ir lasījis lekcijas par mākslu, muļķību un queer theory Goldsmita koledžā un bijis viens no izstādes duh? Art & Stupidity kuratoriem Focal Point galerijā Lielbritānijā.

LLMC Vasaras skolā lekcijas lasa arī igauņu mākslas kritiķis Indreks Grigors (Indrek Grigor), mākslinieks un horeogrāfs no Nīderlandes Eds Shautens (Edd Schoutten), islandiešu mākslinieks Stirmirs Erns Gudmundsons (Styrmir Örn Guðmundsson), māksliniece Laura Prikule, teorētiķis Haralds Matulis, mākslinieks Kaspars Groševs, sociālantropologs Roberts Ķīlis, Rīgas Ekonomikas augstskolas Ekonomikas departamenta vadītājs Mortens Hansens, dzejnieks un publicists Kārlis Vērdiņš.

Pasākums notiek projekta “This is Tomorrow. Back to Basics: Forms and Actions in the Future” ietvaros ar Eiropas Savienības programmas “Radošā Eiropa”, Valsts Kultūrkapitāla fonda, LR Kultūras ministrijas līdzfinansējumu. 

Programme of the LCCA Summer School 2016_ENG.docx