...
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs

Izglītība

Laikmetīgo mākslu ir iespējams izmantot plašu jautājumu loku izgaismošanai, lai veidotu kritiski domājoši, iecietīgu sabiedrību, kas ir atvērta dažādajam, iedrošināta uz pārmaiņām un tiecas meklēt atbildes ārpus ierastajām trajektorijām. Tāpēc laikmetīgā māksla ir skatāma cieši kopā ar izglītības un izglītošanās aktivitātēm pieaugušajiem, bērniem un jauniešiem. Aicinām sekot līdzi mūsu notikumiem gan izstāžu apmeklētājiem, gan laikmetīgās mākslas profesionāļiem - radošām darbnīcām, ekskursijām, lekcijām un sarunu darbnīcām, mākslinieku un kuratoru lekcijām, diskusijām, tematiskiem semināriem un konferencēm. Mēs izdodam arī bērnu un jauniešu izglītības darbu atbalstošus materiālus - bukletus, darba lapas un ceļvežus, ar ko labprāt dalāmies šeit.

Latvijas Laikmetīgais mākslas centrs mērķtiecīgi vairāku gadu garumā īsteno trīs izglītības programmas - laikmetīgajai mākslai veltīts tekstu lasīšanas cikls LLMC Vakarskola, starptautiska LLMC laikmetīgās mākslas vasaras skola, kā arī mākslas vēstnešu jeb mediatoru programma.

Izglītība / Bērniem un jauniešiem

1 / 1

Programmu kuratore: Māra Žeikare

Kontaktinformācija: 

mara@lcca.lv

Tālr. + 371 67039282

Laikmetīgā māksla rosina domāt par pasauli, kurā dzīvojam šodien un dzīvosim rīt. LLMC izglītības programmas bērniem, izmantojot aktuālās izstādes, piedāvā izzināt dabaszinību noslēpumus, pētīt sevi un norises sabiedrībā, atklāt mākslas dažādās formas un, satiekoties ar māksliniekiem, piesavināties radošu attieksmi pret dzīvi. Laikmetīgā māksla ir aizraujoša, daudzveidīga, rotaļīga un pats galvenais – tā ir par mums! Ikvienas LLMC organizētās izstādes ietvaros tiek piedāvāta arī izglītības programma – aktivitātes un darbnīcas bērniem, ģimenēm, jauniešiem.

Šajā lapas sadaļā atradīsi informāciju par aktuālajiem notikumiem ģimenēm ar bērniem un skolēnu grupām, kā arī lejuplādējamus materiālus par laikmetīgo mākslu bērniem, jauniešiem, vecākiem un skolotājiem!

1 / 10

Izglītība / Mākslas vēstneši

Laikmetīgā māksla pēc savas būtības ir starpdiciplināra un jebkuru izstādi iespējams piedzīvot dažādos veidos, atkarībā no jūsu iepriekšējās pieredzes, noskaņojuma, laika un uzmanības, ko veltāt izstādē redzamajam. Tāpēc mūsu izstādēs jūs varat sastapt un sarunāties ar  mākslas vēstnešiem jeb mākslas mediatoriem, kuri ir gatavi sarunai par izstādē piedzīvoto.

Tie nav gidi – mākslas profesionāļi, kādus esam pieraduši sastapt tradicionālās izstādēs. Mākslas vēstneši ir īpaši apmācīti cilvēki, kas personīgā sarunā ar apmeklētāju palīdz mūsu izstādēs pamanīt interesantas likumsakarības, faktus, dalās ar savām zināšanām un pieredzi, uzklausa apmeklētāju. Viņi rosina uz personīgām pārdomām un atklājumiem, kas tālāk var risināties izstādē, bet tikpat labi – pēc tās apmeklējuma. Bieži cilvēki mūsdienu mākslu neatklāj, jo viņiem ir izveidojušies viena veida priekšstati par to. Mākslas vēstneši no sava skatupunkta palīdz uzskatus paplašināt, tā no izstādes apmeklējuma gūstot vairāk.

Mūsu mākslas vēstneši ir īpašās apmācībās un praksē sagatavoti dažādu profesiju un vecumu cilvēki - mākslas neprofesionāļi.  Šādi cilvēki, ko sauc arī par mākslas mediatoriem, sastopami daudzos Eiropas un ASV mākslas muzejos, kā arī starptautiskos laikmetīgās mākslas notikumos. 

Semināri, kādus mākslas vēstneši apguvuši līdz šim:

Ilze Krīgere, Artis Svece, Zane Zajančkauska

- Mediatora darbs praksē- dažādas tā formas 

Zane Daudziņa

- Publiskās runas prasmes I

- Publiskās runas prasmes II

Ieva Astahovska

- Mūsdienu Latvijas laikmetīgā māksla. Kas tai raksturīgs?

Edvarda Šmite

- Ieskats LNMM pēckara perioda ekspozīcijā 

Solvita Krese, Kaspars Vanags

- Kas ir laikmetīgā māksla?  Ievads laikmetīgās mākslas vēsturē

Kristīne Beķere, Marianna Auliciema

- Ievads trimdas vēsturē un ieskats LNB muzeja “Latvieši pasaulē – muzejs un pētniecības centrs” krājumā un darbībā

Ieva Astahovska

- Šodienas mākslas plūsmas

Luīze Mizga

- Mediatora funkcija laikmetīgajā mākslā. Latvijas piemērs

Ilze Dzenovska

- Ieskats cilvēku komunikācijas stilos, konfliktēšanas stratēģijās, smadzeņu agresivitātes izpausmēs 

- Praktiskais darbs - droša dialoga metodes, emociju izlādes tehnikas, sarunāšanās prakse, nevardarbīgās komunikācijas principi

Dmitrijs Pudovs, Māra Pāvula

- Skolēnu ekskursiju aktivitāšu apgūšana un grupu uzmanības noturēšana ar interaktīviem spēles un rotaļu elementiem

Agnese Krivade

- Stāstu veidošana, izmantojot dialoģiskās pedagoģijas metodes

- Attiecības ar telpu, laiku, savu ķermeni, stresa veidošanās un atbrīvošanās no tā





Aija Kaula ir ķīmijas doktore, kas kopš 90. gadiem strādājusi banku sektorā. Aijai īpaši tuva ir laikmetīgā māksla, kas kļuvusi par nopietnu hobiju.
1 / 19
Mākslas vēstnešu vizītkartes

Izglītība / Vakarskola

LLMC Vakarskola ir tekstu lasīšanas darbnīcu un lekciju cikls, kas norisinās kopš 2013. gada. LLMC vakarskolas cikla pamatā ir aktuālu laikmetīgās mākslas norišu iepazīšana, lai stiprinātu kritiskās domāšanas un diskusijas attīstību Latvijas mākslas vidē. Tajā tiek apspriesti dažādi laikmetīgās mākslas jautājumi caur nozīmīgu teorētiķu tekstu lasīšanas pieredzi.

„LMC vakarskolas” trešās sezonas lasīšanas darbnīcas veltītas tādām tēmām un jautājumiem kā ikdienas radošais potenciāls, māksla un migrācija, tikumība, postkomunisms, kolektīvās prakses mākslā, postpsihoanalīze, muzeji un muzejiskošana, virspusējība, korupcija, mākslas kritika Baltijā. Katra no tēmām izvērsta, lasot un diskutējot par tekstiem no mākslas teorijas, filozofijas, antropoloģijas un citām nozarēm, to vidū tādu autoru kā Mišela de Serto, Borisa Groisa, Vladimira Tismaneanu, Bruno Latūra, Hardija Lediņa, Benedikta Andersona, Natašas Ginvalas esejām.

Kuratori – Valts Miķelsons un Inga Lāce.

# 1 Ikdienišķo lietu un darbību radošais potenciāls 

LLMC Vakarskolas trešo sezonu uzsākam, pievēršanos laikmetīgās mākslas festivāla Survival K(n)it 7 galvenajai tēmai – radošajam potenciālam, kas slēpjas parastajās ikdienas lietās un darbībās. Franču teorētiķis Mišels de Serto apgalvo, ka pastaigas, lasīšana, ēst gatavošana, dārzkopība, adīšana ne tuvu nav vienveidīgas formas, kurās iesprostots klusējošais sabiedrības vairākums. Viņš meklē ikdienības gramatiku, retoriskās iespējas un izteiksmes personalizāciju, vienlaikus atzīstot, ka pati ikdienības notveršana, definēšana un analīze savā ziņā ir pretrunā ar šo parādību dabu. 

Sadzīves priekšmetu – somu, maisiņu un kabatu naratīvo potenciālu un nozīmju nianses savā tekstā apskata Stīvens Konors, uzrādot ikdienas piesaistītību konkrētai valodas videi un tradīcijām. Tikmēr Harija Harutuniana eseja pievēršas idejām par nākotnē, modernitātē balstītu ikdienību 1920-30. gadu japāņu filosofu darbos, rosinot jautājumus par kolektīvisma un individuālisma, globalitātes un lokalitātes attiecībām parasto lietu teoretizēšanā.

Teksti: 

• Michel de Certeau. The Practice of Everyday Life. 1984

• Steven Connor. Rough Magic: Bags. 2000.

• Harry Harootunian. The Promise of ‘Modern Life’. 2000.

# 2 Māksla un migrācija  

Migrācijas jautājumi Eiropas sabiedrībā īpašu aktualitāti ieguvuši pēdējos mēnešos, taču kontinenta robežreģionos tie ir daļa ikdienas. Pretnostatījums starp šķietami pārtikušo Eiropu un tās salīdzinoši trūcīgo pievārti rosinājis gan cilvēku, gan mākslas mēģinājumus šo robežu šķērsot vai vismaz problematizēt. 

Amerikāņu rakstnieka un mākslinieka Maikla Baera teksts atsaucas uz projektu, kurā viens Pablo Pikaso darbs no Eindhovenas Van Abbemuseum kolekcijas tika izstādīts Palestīnā. Dēļ teritorijas neskaidrā statusa un saspīlētajām attiecībām ar Izraēlu šī it kā parastā darbība izgaismoja virkni jautājumu par valstiskumu, pašnoteikšanos, drošību, kustības un rīcības brīvību. Daudz ievērojamāki par pašu gleznu izrādījās attēli, ar kuru palīdzību šis notikums tika atspoguļots.

Attēli un ziņu sižeti ir telpa, kurā bēgļu krīze norisinās vairumam eiropiešu. Tā kļuvusi par savveida izrādi, sašķobot priekšstatu par Vidusjūras reģionu kā miermīlīgu atpūtas zonu. Atsaucoties uz vēsturi, kurā tas bija vienotas kultūras un politiskās sistēmas areāls, Marokā dzīvojošā autore Nahraina Almusavi analizē ielu mākslas piemērus no svarīgākajām robežpilsētām. Tie piedāvā skatu uz Eiropu no ārpuses un liecina par radikāli atšķirīgajiem vienas un tās pašas telpas lasījumiem.

Teksti: 

• Michael Baers. “No Good Time for an Exhibition: Reflections on the Picasso in Palestine Project”, Part II. 2012

• Nahrain Al-Mousawi. “Aesthetics of Migration. Street Art in the Mediterranean Border Zones”. 2015.

# 3 Postkomunisms 

Kopš komunistiskā bloka sabrukšanas pagājušas vairākas desmitgades, kuru laikā atšķīrušies gan ceļi, pa kuriem devušās šo valstu sabiedrības, gan arī interpretācijas – kas un kādēļ notiek. Teorētiķis un filozofs Boriss Groiss interpretē komunismu kā sabiedrības pārvaldīšanu ar valodas (ne naudas) palīdzību, kuras pamatā ir paradokss – vienlaicīga pretēju apgalvojumu pieņemšana. Viņaprāt, tā bija radikāla valsts iekārta, kura atteicās no vēsturiskā un privātā mantojuma, veidojot kolektīvu sabiedrību, kuras pelēkā monotonitāte ir pārāka par Rietumu postmodernisma raibo identitāšu tirgu. Viņš raksta, ka atgriežoties kapitālismā, postkomunistiskās kopienas dodas atpakaļ vēsturē un ir spiestas šīs identitātes apgūt no jauna. 

Tikmēr, atsaucoties uz dažādu Austrum- un Centrāleiropas valstu pieredzi, politologs Vladimirs Tismanjanu apskata nacionālismu kā tiešu komunistiskās pagātnes pēcteci, ko veicina arī kopīgi piedzīvotās represijas un sajūta, ka ideoloģija uzspiesta no malas. Vienlaikus, norimstot 1980. gadu beigu pārmaiņu eiforijai, liberālās demokrātijas vienmuļā ikdienas funkcionēšana rada līdzīgu atsvešinātību un senākā pagātnē balstītus “trešā ceļa” meklējumus.

Teksti: 

• Boriss Groiss, "Dažādības otrā pusē: kultūras studijas un to postkomunistiskais Citādais" // Mākslas vara, LLMC, 2015.

• Vladimir Tismăneanu, “The Demise of Leninism and the Future of Liberal Values” // In Marx's Shadow: Knowledge, Power, and Intellectuals in Eastern Europe and Russia. Eds. Costica Bradatan, Serguei Oushakine. Lexington Books, 2010.

# 4 Kolektīvās prakses mākslā 

Pozicionējot realitāti kā vai nu formālu pieņēmumu, vai subjektīvu pārpratumu, “Aptuvenās mākslas manifestā” Hardijs Lediņš izvirza aptuveno kā produktīvu, nākotnē vērstu jēdzienu, kas akceptē nenoteiktību un labilitāti. Aptuvenais kalpo kā universālāka alternatīva “Erosa un Tanatosa neatdalāmībā” balstītai robežu pārkāpšanai, saplūšanai ar otru un saistās ar paša Lediņa kolektivitātē balstīto mākslas praksi. 

Apskatot kolektīva kritisko potenciālu, Britu mākslinieks Laiems Gilliks pievēršas diskursīvajām pieejām mākslai, kuras lielā mērā balstītas indivīda iespējā “paslēpties kolektīvā”. Viņaprāt, šis modelis piedāvā alternatīvu autoritatīvajai balsij, ļaujot izvērtēt no nesenās pagātnes pārmantotās prakses, kā arī reprezentēt problēmas to risināšanas procesā.

Atsaucoties uz tekstuālu un vizuālu tēlu lietojumu abos tekstos, šajā Vakarskolas darbnīcā, sadarbojoties ar mākslinieci Lauru Prikuli, paralēli sarunai izmēģināsim neverbālas refleksijas iespējas, tādēļ aicinām dalībniekus izsekot un notvert attēlus, kuri nāk prātā tekstu lasīšanas procesā un paņemt tos līdzi foto, pastkaršu, digitālā vai jebkurā citā formātā.

Teksti: 

• Hardijs Lediņš. Atpuvenās mākslas manifests. 1987.

• Liam Gillick. Maybe It Would Be Better If We Worked in Groups of Three? 2009.

# 5 Kuratores un pētnieces Heidi Baletas (Heidi Ballet) lekcija un lasīšanas darbnīca. 

# 6 Māksla un tikumība 

Laikmetīgās mākslas kontekstā dažādas reliģijas, tikumus un morāli atklāti sludinošas pozīcijas lielākoties tiek uztvertas kā slikts tonis vai vāja māksla. Vienlaikus, par šo tēmu klātesamību liecina vismaz divas būtiskas mākslas procesa sastāvdaļas – cenzūra un ikonoklasms. 

2015. gada pavasarī par pamatu vadības krīzei Barselonas laikmetīgās mākslas muzejā MACBA kalpoja “netikumīgs” bijušā Spānijas karaļa Huana Karlosa I attēls. Horhe Ribalta un Patrisija Falgujeresa reaģē uz situāciju no dažādiem skatpunktiem, gan norādot uz politisko un biznesa interešu lomu publisko institūciju pārvaldīšanā, gan atzīmējot muzeja īpašo statusu un temporalitāti.

Tikmēr Bruno Latūrs pievēršas iemesliem, kādēļ attēli spēj izraisīt, vēlmi tos iznīcināt vai aizvietot. Apskatot ikonoklastiskas darbības gan zinātnes vārdā, gan teroristu un restauratoru izpildījumā, viņš norāda uz lielajām rūpēm, ar kurām vēlāk it bieži tiek mēģināts savākt un aprūpēt atlikušos fragmentus. Vienlaikus, viņš mudina neapturēt attēlu plūsmu un spēju veidot jaunas kombinācijas un nozīmes.

Teksti: 

• Bruno Latour, “What Is Iconoclash? Or Is There a World Beyond the Image Wars?” // Iconoclash, Beyond the Image-Wars in Science, Religion and Art. Eds P. Weibel, B. Latour. ZKM and MIT Press, 2002.

• Jorge Ribalta, “On the Recent Events at MACBA” // Internationale Online. 2015.

• Patricia Falguières, “Verifica dei poteri” // Internationale Online. 2015.


# 7 Postpsihoanalīze 

Sadarbībā ar antropologu Haraldu Matuli 

Veidojusies pirms apmēram gadsimta kā metode neirotisku un histērisku simptomu ārstēšanai, psihoanalīze izvērtās par vienu no lielajiem modernitātes naratīviem. Sākotnējās Zigmunda Freida idejas laika gaitā tikušas gan pārinterpretētas, gan apstrīdētas, gan noliegtas, klīniskajā vidē iegūstot apzīmējumu “postpsihoanalīze”.  

Plašākā kontekstā šis nosaukums ticis attiecināts uz psihoanalīzes pieejas un metaforu izmantošanu ne vairs individuāla pacienta psihes, bet gan sabiedrības procesu un kultūras parādību aprakstīšanai. Terijas Braunas teksts apskata neviennozīmīgās psihoanalīzes un feminisma attiecības, balstoties diezgan tipiskā metaforā par tēva un meitas attiecībām.

Tikmēr Pola B. (agrāk Beatrises) Presiado teksta fragmentā Freids ir populāri citējams un atpazīstams tomēr savā ziņā komisks varonis, bet psihoanalīze pielīdzināta narkotiku izraisītai intoksikācijai, rosinot paralēles ar kritiķu pārmetumiem, ka tā ir kvazireliģiska sistēma, kura domāta vidusšķiras mierināšanai. Vienlaikus, Freids un viņa metode nobīdījusies cita – biopolitikas – stāsta perifērijā.

Teksti: 

• Terry Brown, “Feminism and Psychoanalysis, a Family Affair?” // Discontented Discourses: Feminism / textual Intervention / psychoanalysis. University of Illinois Press, 1988.

• Beatriz Preciado, Testo Junkie: Sex, Drugs, and Biopolitics. The Feminist Press at CUNY, 2008.

# 8 Muzejs un muzejiskošana 

Sadarbībā ar antropoloģēm Māru Pinku, Jekaterinu Kalēju, muzeju antropoloģijas un muzeju izglītības biedrību Museums Revealed 

Benedikta Andersona tekstā tautas skaitīšana, karte un arī muzejs tiek interpretētas kā ‘tehnoloģijas’, kuras Dienvidaustrumāzijas reģionā ieviesušas koloniālās varas. Tās ne tikai atspoguļo šo varu saimnieciskās un ideoloģiskās intereses, bet arī noteikušas vēlāk izveidojušos nacionālo valstu etniskās un vizuālās aprises. 

Tikmēr Alfreds Gells savā tekstā meklē iemeslus, kādēļ vieni priekšmeti nokļūst mākslas, bet citi – dabas vai etnogrāfiskajā muzejā. Apskatot konkrētus mākslas darbus, izstādes un teorijas par to, kas ir māksla, kā arī artefaktus, kas visbiežāk netiek uzskatīti par mākslu, viņš secina, ka gadījumos, kad runa ir par priekšmetiem, kas tapuši ārpus rietumu kultūras, pārāk lielu lomu spēlē gan mūsu izpratne par klasifikāciju, gan arī paļāvība uz citu kultūru ‘gudrajiem vīriem’.

Teksti: 

• Benedict Anderson, “Census, Map, Museum” // Imagined Communities: Reflections on the Origin and Spread of Nationalism. 1991.

• Alfred Gell, “Vogel's Net: Traps as Artworks and Artworks as Traps”. 1996.

# 9 Virspusējība 

Mākslas darba redzamā daļa, virsma, tradicionāli nodarbinājusi gan māksliniekus, gan skatītājus, gan teorētiķus. Priekšstatu par šo virsmu kā logu, pamazām nomainīja modernisma interese par tās materialitāti, līdz postmodernisma teorētiķis Fredriks Džeimsons norādīja, ka galvenā 20. gadsimta otrās puses kultūras pazīme ir virspusējība. Izejot no šī apalvojuma, nīderlandiešu profesors un teorētiķis Timotēss Vermēlens piedāvā skatījumu, ka pēdējos gados dziļums atgriežas – kā nojausma, pieļāvums, ka aiz virsmas varētu būt vēl kas. Viņa apskatītie mākslinieki piesavinās simulētās pasaules virsmas, pievienojot tām personiskus stāstus.  

Tikmēr Sara Brigsa Ramseja pēta betona lietojumu brutālisma arhitektūrā dažādās pasaules valstīs, aprakstot šo bieži vien par nehumānu un nelokālu dēvēto modernisma materiālu sentimentālā dienasgrāmatas formātā.

Teksti: 

• Timotheus Vermeulen, The New “Depthiness”. 2015.

• Sarah Briggs Ramsay, Concrete’s Many Faces. 2015.

# 10 Mākslas kritika un Baltija  

Sadarbībā ar semiotiķi un mākslas kritiķi Indreku Grigoru

Baltijas valstis pieņemts iztēloties kā vienotu, no nelielām valstīm veidotu reģionu, taču attālumi starp tā nozīmīgākajiem mākslas centriem ir pietiekoši lieli. Turklāt, ērtā un lētā aviosatiksme uz Rietumeiropu nozīmē, ka jābūt īpašai interesei un gribai, lai izvēlētos sekot tieši Tallinas, Tartu, Viļņas vai Kauņas mākslas dzīvei. Papildus grūtības var sagādāt niecīgā savstarpējā izstāžu, informācijas un kultūras atsauču apmaiņa. 

Iedvesmojoties no Ņujorkā un Londonā notiekošajām “Art Magazine Reading Group” nodarbībām, Vakarskolas lasīšanas darbnīcas dalībnieki aicināti lasīt Igaunijas mākslas un vizuālās kultūras žurnāla KUNST.EE pavasara ceturkšņa numuru. Līdzās jautājumiem par šādas periodikas aktualitāti, saturu un lomu, skatīsimies uz mākslas kritikas stratēģijān un to atkarību no attiecībām ar lokālo kontekstu.

Teksts: 

• Žurnāls KUNST.EE, 2016/1.

# 10 Korupcija 

Tā dēvēto “Panamas papīru” nonākšana atklātībā radījusi ievērojamu drudzi plašsaziņas līdzekļos un valdībās. Vienlaikus, šāds scenārijs nesenā pagātnē realizējies ne reizi vien, pirms vairākiem gadiem ļaujot mākslinieku duetam UBERMORGEN intervijā ar citu klasificētas informācijas nopludinātāju, Edvardu Snoudenu, spekulēt par datorsistēmu administratoru revolucionāro potenciālu. 

Nataša Ginvala savā esejā apskata apslēptas darbības plašākā kontekstā, atsaucoties uz korupcijas politisko, ķermenisko un garīgo dimensiju, kā arī, līdzās tās maitājošajiem aspektiem, piemin radošo, kolektīvo potenciālu. Tikmēr mākslinieces Kvintanas Anas Viksvo projekts iezīmē garīgi slimos kā grupu, kura vēsturiski tikusi pakļauta necaurskatāmām procedūrām, un kuras iespējas runāt pašiem savā balsī aizvien ir ierobežotas, uzdodot plašāku jautājumu par mākslas spēju piedalīties atklātību veicinošos procesos.

Teksti: 

• Natasha Ginwala, “Corruption: Three Bodies, and Ungovernable Subjects”. 2015.

“Do You Think That’s Funny?” A Conversation between Edward Snowden and UBERMORGEN. 2013.

• Quintan Ana Wikswo. Excerpted from IN WHICH THE ARTIST IS HELD FOR QUESTIONING BY THE VIRGINIA STATE POLICE. 2015.


Izglītība / Vasaras skola

LLMC Vasaras skola ir starptautiska neformālās izglītības programma jaunajiem un topošajiem māksliniekiem, mākslas un kultūras kritiķiem, kuratoriem un kultūras menedžeriem no Latvijas un ārvalstīm. LLMC Vasaras skola sniedz iespēju tās dalībniekiem iepazīties un dalīties idejās ar mākslas pasaulē atzītiem lektoriem, vieskuratoriem un darbnīcu vadītājiem, starpdisciplinārā formā attīstīt kritiskās domāšanas, argumentācijas un diskutēšanas prasmes, kā arī aicina veidot kolektīvas radošās prakses.


Diāna Tamane. Mom (detail) 2016. Courtesy of the artist
1 / 3

Starptautiskā laikmetīgās mākslas vasaras skola “Šodienas ģeogrāfijas. Kartēt vietas, pieredzes un idejas” šogad norisināsies Kuldīgā no 3. līdz 8. augustam, un tajā aicināti pieteikties topošie un jaunie mākslinieki, mākslas kritiķi, kuratori un arī interesenti no citām kultūras jomām. Pieteikšanās termiņš ir 27. jūnijs. 

Vasaras skola piedāvā alternatīvu ierastajiem izglītības formātiem un pievēršas tēmām, kas ir ārpus akadēmiskām studijām. Tās programmu veidos vieslektoru lekcijas, mākslinieku prezentācijas, diskusijas, kolektīva tekstu lasīšana un kopīgu ideju īstenošana. Vasaras skolu rīko Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar Kuldīgas mākslinieku rezidenci un Latvijas Mākslas akadēmiju, un tās mērķis ir sniegt iespēju jaunajiem profesionāļiem brīvā un starpdisciplinārā formā pie mākslas vidē atzītiem lektoriem un radošo darbnīcu vadītājiem izzināt aktuālākos laikmetīgās kultūras kontekstus, attīstīt kritisko domāšanu un veidot kolektīvas mākslinieciskās pētniecības un radošās prakses.

2018. gada vasaras skolas tēmu ietvars ir “šodienas ģeogrāfijas” – redzamās un neredzamās robežas, tostarp sociālās un kultūras robežas, transformāciju procesi un pieredzes, kas bieži nesakrīt ar nacionālajām un politiskajām ģeogrāfijām. To izzināšanā tiek iesaistītas “citādas” ģeogrāfijas kategorijas, kas aicina konstruēt un arī dekonstruēt zināšanas no visdažādākajiem laukiem, savienot objektīvus ar subjektīvus skatījumus. Arī māksla šādos mainīgajos apstākļos iesaistās kopēju zināšanu, sapratnes un uztveres lauku veidošanā. Piemēram, vizuālās kultūras teorētiķe Irita Rogofa darbā Terra Infirma mākslu saista ar t.s. „kritisko ģeogrāfiju” – konkrētu, taču mainīgu telpu un vidi, un attiecībām starp šo telpu un laiku, ģeogrāfiju, vēsturi un vietas kontekstiem. Kritiskā ģeogrāfija ļauj analizēt un interpretēt transformācijas procesu pieredzi un izcelt jautājumus par attiecībām starp dažādām vietām, īpaši Rietumu un „pārējās” pasaules attiecībām. Tā ļauj izzināt dažādās kultūras un vēstures, veidot savienojumus starp cilvēkiem, vietām un diskursiem, saprast šodienas realitātes nosacījumus un tos skaidrot caur atpazīstamo.

Vasaras skola pievērsīsies arī jautājumiem par migrāciju un mobilitāti pagātnē un šodien – identitātes, arī atmiņas tematikai, skatītai caur piederības un nepiederības, atsvešinātības, pārvietošanas, pārmaiņu plūsmas, tranzīta perspektīvu. Kā brīvas izvēles motivēta vai apstākļu spiesta jaunas mītnesvietas rašana ietekmē identitāti un radošuma meklējumus jaunā vidē un jaunos ģeopolitiskos un kultūrpolitiskos nosacījumos? Būt citādajam, ārpusniekam, kas meklē atbalsta punktus jaunā kultūrā; vai gluži otrādi – būt nemitīgā tranzīta pozīcijā, nepieķeroties nevienai vietai: šie stāvokļi raksturo šodienu, kuras tipiskās figūras ir tūrists, migrants, urbānais nomads – kāds, kas nemitīgi maina savu eksistences vietu, pirms paspēj kādā iesakņoties, un par tā pastāvīgu identitātes stāvokli kļūst atvešinātība un citādības pieredze.

Kā šīs pieredzes saistāmas ar pagātni, kad dzīve emigrācijā vai trimdā attiecās uz daudzu cilvēku ikdienu? Kā plašais migrācijas vilnis no Austrumeiropas valstīm pēc Eiropas Savienības paplašināšanās uztverams kontekstā ar negatīvajām reakcijām pret bēgļu un patvēruma meklētāju uzņemšanu tajās? Kāpēc šodien migrācijas politikas atspoguļojumā postpadomju valstīs tie visbiežāk atspoguļoti kā apgrūtinājums un drauds, kas ir jānovērš, nevis kā darbaspēks, kas varētu iekļauties ekonomikā? Kā globālā migrācija transformē mākslas ģeogrāfijas – attiecības starp centriem un perifērijām, nomalēm, arī provincēm?

Arī kultūras šodien kļūst „portatīvas”, un tās arvien mazāk ir piesaistītas kādai vietai, bet arvien vairāk – kustībai un tās noteiktām trajektorijām globālā telpā, vispārējam pastāvīgas mainības stāvoklim fiziskās, sociālās un laika attiecībās. un uzrāda jaunas attiecības starp to nozīmēm un formām. Kā migrācijas vai transformācijas pieredzes visplašākajā izpratnē – arī kā zināšanu, resursu un nozaru migrācija – var kļūt par starpdisciplināram radošu laboratoriju formām?

Vasaras skolas programma pievērsīsies šiem jautājumiem no mākslas un kultūras teorijas, kā arī aktuālās mākslas skatpunktiem, izceļot kompleksās attiecības starp sociālo un politisko, lokālo un globālo, faktu un iztēles konstruētajām ģeogrāfijām.

Lekcijas, seminārus un radošās darbnīcas vadīs tajā Latvijas un starptautiski mākslinieki, kuratori, teorētiķi un kultūras pētnieku, viņu vidū mākslinieki Inga Erdmane, Diāna Tamane, Tanels Randers, Eleonora de Monteskjū, Mindaugs Gapšēvičs, Didema Pekūna, kurators Jonatans Habibs Enkvists, mediju teorētiķe Ilva Skulte un citi. Daļa no Vasaras skolas programmas – vieslekcijas un mākslinieku prezentācijas – būs publiskas un tās aicināts apmeklēt ikviens interesents.

Vasaras skolas programma notiks angļu valodā. Dalība Vasaras skolā ir bez maksas, taču dalībniekiem daļēji jāsedz uzturēšanās izmaksas 100 eiro apmērā.

Vasaras skolai aicinām pieteikties, līdz 27. jūnijam, sūtot angļu valodā pieteikuma anketu, kas atrodama šeit:

lcca_summer_school_application_form_2018.docx

pievienojot CV un motivācijas vēstuli.

Papildus iespējams pievienot savu radošo darbu portfolio, publikācijas u.tml.

Pieteikšanās termiņš: 2018. gada 27. jūnijs, norādītos dokumentus sūtot uz e-pasta adresi: lccasummerschool@gmail.com

Vairāk informācijas:

Māra Žeikare: mara@lcca.lv

Tel: +371 29586893

www.lcca.lv