...
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs

Izglītība

Laikmetīgo mākslu ir iespējams izmantot plašu jautājumu loku izgaismošanai, lai veidotu kritiski domājoši, iecietīgu sabiedrību, kas ir atvērta dažādajam, iedrošināta uz pārmaiņām un tiecas meklēt atbildes ārpus ierastajām trajektorijām. Tāpēc laikmetīgā māksla ir skatāma cieši kopā ar izglītības un izglītošanās aktivitātēm pieaugušajiem, bērniem un jauniešiem. Aicinām sekot līdzi mūsu notikumiem gan izstāžu apmeklētājiem, gan laikmetīgās mākslas profesionāļiem - radošām darbnīcām, ekskursijām, lekcijām un sarunu darbnīcām, mākslinieku un kuratoru lekcijām, diskusijām, tematiskiem semināriem un konferencēm. Mēs izdodam arī bērnu un jauniešu izglītības darbu atbalstošus materiālus - bukletus, darba lapas un ceļvežus, ar ko labprāt dalāmies šeit.

Latvijas Laikmetīgais mākslas centrs mērķtiecīgi vairāku gadu garumā īsteno trīs izglītības programmas - laikmetīgajai mākslai veltīts tekstu lasīšanas cikls LLMC Vakarskola, starptautiska LLMC laikmetīgās mākslas vasaras skola, kā arī mākslas vēstnešu jeb mediatoru programma.

Izglītība / Bērniem un jauniešiem

1 / 1

Programmu kuratore: Māra Žeikare

Kontaktinformācija: 

mara@lcca.lv

Tālr. + 371 67039282

Saņem aktuālo informāciju par norisēm bērniem un jauniešiem!

https://ej.uz/LCCAjaunumi

Laikmetīgā māksla rosina domāt par pasauli, kurā dzīvojam šodien un dzīvosim rīt. LLMC izglītības programmas bērniem, izmantojot aktuālās izstādes, piedāvā izzināt dabaszinību noslēpumus, pētīt sevi un norises sabiedrībā, atklāt mākslas dažādās formas un, satiekoties ar māksliniekiem, piesavināties radošu attieksmi pret dzīvi. Laikmetīgā māksla ir aizraujoša, daudzveidīga, rotaļīga un pats galvenais – tā ir par mums! Ikvienas LLMC organizētās izstādes ietvaros tiek piedāvāta arī izglītības programma – aktivitātes un darbnīcas bērniem, ģimenēm, jauniešiem.

Šajā lapas sadaļā atradīsi informāciju par aktuālajiem notikumiem ģimenēm ar bērniem un skolēnu grupām, kā arī lejuplādējamus materiālus par laikmetīgo mākslu bērniem, jauniešiem, vecākiem un skolotājiem!

1 / 10

Izglītība / Mākslas vēstneši

Laikmetīgā māksla pēc savas būtības ir starpdiciplināra un jebkuru izstādi iespējams piedzīvot dažādos veidos, atkarībā no jūsu iepriekšējās pieredzes, noskaņojuma, laika un uzmanības, ko veltāt izstādē redzamajam. Tāpēc mūsu izstādēs jūs varat sastapt un sarunāties ar  mākslas vēstnešiem jeb mākslas mediatoriem, kuri ir gatavi sarunai par izstādē piedzīvoto.

Tie nav gidi – mākslas profesionāļi, kādus esam pieraduši sastapt tradicionālās izstādēs. Mākslas vēstneši ir īpaši apmācīti cilvēki, kas personīgā sarunā ar apmeklētāju palīdz mūsu izstādēs pamanīt interesantas likumsakarības, faktus, dalās ar savām zināšanām un pieredzi, uzklausa apmeklētāju. Viņi rosina uz personīgām pārdomām un atklājumiem, kas tālāk var risināties izstādē, bet tikpat labi – pēc tās apmeklējuma. Bieži cilvēki mūsdienu mākslu neatklāj, jo viņiem ir izveidojušies viena veida priekšstati par to. Mākslas vēstneši no sava skatupunkta palīdz uzskatus paplašināt, tā no izstādes apmeklējuma gūstot vairāk.

Mūsu mākslas vēstneši ir īpašās apmācībās un praksē sagatavoti dažādu profesiju un vecumu cilvēki - mākslas neprofesionāļi.  Šādi cilvēki, ko sauc arī par mākslas mediatoriem, sastopami daudzos Eiropas un ASV mākslas muzejos, kā arī starptautiskos laikmetīgās mākslas notikumos. 

Semināri, kādus mākslas vēstneši apguvuši līdz šim:

Ilze Krīgere, Artis Svece, Zane Zajančkauska

- Mediatora darbs praksē- dažādas tā formas 

Zane Daudziņa

- Publiskās runas prasmes I

- Publiskās runas prasmes II

Ieva Astahovska

- Mūsdienu Latvijas laikmetīgā māksla. Kas tai raksturīgs?

Edvarda Šmite

- Ieskats LNMM pēckara perioda ekspozīcijā 

Solvita Krese, Kaspars Vanags

- Kas ir laikmetīgā māksla?  Ievads laikmetīgās mākslas vēsturē

Kristīne Beķere, Marianna Auliciema

- Ievads trimdas vēsturē un ieskats LNB muzeja “Latvieši pasaulē – muzejs un pētniecības centrs” krājumā un darbībā

Ieva Astahovska

- Šodienas mākslas plūsmas

Luīze Mizga

- Mediatora funkcija laikmetīgajā mākslā. Latvijas piemērs

Ilze Dzenovska

- Ieskats cilvēku komunikācijas stilos, konfliktēšanas stratēģijās, smadzeņu agresivitātes izpausmēs 

- Praktiskais darbs - droša dialoga metodes, emociju izlādes tehnikas, sarunāšanās prakse, nevardarbīgās komunikācijas principi

Dmitrijs Pudovs, Māra Pāvula

- Skolēnu ekskursiju aktivitāšu apgūšana un grupu uzmanības noturēšana ar interaktīviem spēles un rotaļu elementiem

Agnese Krivade

- Stāstu veidošana, izmantojot dialoģiskās pedagoģijas metodes

- Attiecības ar telpu, laiku, savu ķermeni, stresa veidošanās un atbrīvošanās no tā





Aija Kaula ir ķīmijas doktore, kas kopš 90. gadiem strādājusi banku sektorā. Aijai īpaši tuva ir laikmetīgā māksla, kas kļuvusi par nopietnu hobiju.
1 / 19
Mākslas vēstnešu vizītkartes

Izglītība / Vakarskola

LLMC Vakarskola ir tekstu lasīšanas darbnīcu un lekciju cikls, kas norisinās kopš 2013. gada. LLMC vakarskolas cikla pamatā ir aktuālu laikmetīgās mākslas norišu iepazīšana, lai stiprinātu kritiskās domāšanas un diskusijas attīstību Latvijas mākslas vidē. Tajā tiek apspriesti dažādi laikmetīgās mākslas jautājumi caur nozīmīgu teorētiķu tekstu lasīšanas pieredzi.

Vakarskola 2020  


LLMC izglītības programma “Vakarskola” ir sarunu, lekciju, diskusiju un lasīšanas darbnīcu cikls, kas 2020.gadā veltīts laikmetīgās un nesenās pagātnes mākslas un kultūras aktuāliem jautājumiem.

Programmas kuratore ir Ieva Astahovska.


#1 lasīšanas darbnīca
07. 04. 2020.

Pandēmija un tās metaforas
COVID-19 pandēmija ir radījusi ārkārtas stāvokli, kas izaicina ne vien veselības nozari, bet arī daudzas citas sociālās jomas. Tā līdz nepazīšanai mainījusi ikviena ikdienas dzīvi, kurā ienākušas bailes un frustrācija, apstāšanās, sociālā distancēšanās un pašizolācija, jauni saziņas veidi un uzraudzības metodes, taču arī jauna veida solidaritāte sabiedrībā.

Šis stāvoklis aktualizē arī virkni ētiskus un ontoloģiskus jautājums. Itāļu filozofs Roberto Espozito, analizējot to, kas būtiski raksturo mūsdienas – šodienas iespējas un arī pretrunas –, izceļ imunitātes un imunizācijas kategorijas. Imunitāte pasargā no riskiem, kuriem kāds ir pakļauts, taču vienlaikus tā ir pretstats kopienas kategorijai. Ja kopienu raksturo rūpes par otru, imunitāte atceļ šo nosacījumu, tā pārtrauc sociālās aprites ķēdi. Tādējādi tā ir saistīta gan ar šodienas prasībām un cerībām, gan ar konfliktiem un traumām.

Tomēr rūpes par pašaizsardzību nepieder tikai šodienai; nāvējošu vīrusu izplatība globālā mērogā ir skārusi sabiedrības arī iepriekš. Sūzena Sontāga darbā AIDS un tā metaforas pētījusi, kā slimības, arī pandēmijas, rada jaunas metaforas un mītus – nāvējošu vīrusu izplatīšanās nereti salīdzinātas ar invāziju, ar piesārņojumu, ar nezināma svešinieka uzbrukumu, ar apokaliptisku pasauli. Šādas metaforas ir pesimistisks skatījums uz epidemoloģisko situāciju, kas drīzāk rada paranoju, nevis to skaidro. “Tas, ka pat apokalipse var tikt padarīta par daļu no ikdienas gaidu horizonta, ir nepārspējama vardarbība pret mūsu realitātes izjūtu un cilvēcīgumu. Ir ļoti vēlams, lai konkrētā draudīgā slimība šķistu parasta. Lai pat ar nozīmi vispiepildītākā slimība būtu tikai slimība.”

Teksti:
• Roberto Esposito, “Immunisation and Violence”, 2008.
• Susan Sontag, AIDS and its Metaphors, 1989, pp. 44–71.



* * *


#2 lasīšanas darbnīca
28. 04.2020.

Ekopolitika / ekopoētika

Globālās pandēmijas stāvoklis liek analizēt šodienas realitāti kā ne vien medicīnisku, sociālu un ekonomisku, bet arī vides un ekoloģisku krīzi. Cilvēku ietekme uz Zemes ekosistēmu ir radījusi dramatiskas klimata pārmaiņas un kataklizmas, un virkni citu izaicinājumu, kas liek meklēt alternatīvus modeļus laikmetīgajai realitātei. Modeļus, kas būtu balstīti jaunās perspektīvās, ētikā un atbildības veidos, un kas veidotu jaunas attiecības ne vien starp cilvēkiem, bet arī starp dzīvo un nedzīvo dabu, starp dabu un kultūru, starp sabiedrību un vidi. Šīs perspektīvas analizē zinātnieki, filozofi, arī mākslas pasaules pārstāvji, taču iedvesmojošākie meklējumi jauniem skatījumiem rodami pieejā, kas apvieno visdažādākās nozares un kas kā prioritāti izceļ transnacionālas, antikapitālistiskas solidaritātes veidošanu, kur lokālā un globālā domāšana un darbība noris vienlaicīgi.

Teksti:
• Astrida Neimanis, “Hydrofeminism: Or, On Becoming a Body of Water.” Undutiful Daughters: Mobilizing Future Concepts, Bodies and Subjectivities in Feminist Thought and Practice. Eds. Henriette Gunkel, Chrysanthi Nigianni and Fanny Söderbäck. New York: Palgrave Macmillan, 2012, pp. 85–99.

•  Nataša Petrešin-Bachelez, “For Slow institutions”. E-flux Journal #85 – October 2017.



* * *


#3 lasīšanas darbnīca
19.05. 2020.

Digitālā telpa

Kultūras iestāžu slēgšana pandēmijas laikā likusi meklēt alternatīvu fiziskajai telpai – muzeju ekspozīcijas, teātra izrādes, koncerti, pat festivāli un mākslas gadatirgi pārceļas uz digitālo vidi, izmantojot straumēšanas pakalpojumus un virtuālo realitāti. Ja iepriekš t.s. iesaistošie un paplašinātās realitātes mediji bija nišas jomas, līdz ar sociālo distancēšanos, digitālās tehnoloģijas piedzīvo nebijušu pieprasījumu un jaunu auditoriju. Digitālās vides aktivizēšanās šķietami veicina demokratizācijas iespējas, tā sniedz līdz šim nepieredzētu piekļuvi visdažādākajiem kultūras norisēm globālā mērogā un piedāvā jaunu pieredzi.

Digitālās iespējas nenovērtējamas ir arī izglītības jomā, kur tās ļāvušas virtuālajā vidē pārcelt gandrīz visas darbības, kas iepriekš notika fiziskajā telpā. Tomēr galvenais izaicinājums ir, kā digitālās platformas un pakalpojumus izmantot konstruktīvi un kritiski, piemēram, risinot privātuma un uzraudzības jautājumus un pārvarot riskus pakļauties jauna veida uzraudzībai un kontrolei.

Teksti:
• Florian Cramer, “What is ‘Post-digital’?”, in Berry D.M., Dieter M. (eds), Postdigital Aesthetics. Palgrave Macmillan, London, 2015, pp. 12–25.

• David M. Berry, “The Postdigital Constellation”, Berry D.M. in: Berry D.M., Dieter M. (eds), Postdigital Aesthetics. Palgrave Macmillan, London, 2015, pp. 44–57.



* * *


#4 lasīšanas darbnīca
09. 06. 2020.

Postsociālisms un nacionālisms

Darbnīca notiek sadarbībā ar filozofu un pētnieku Tomu Ķenci.
Viens no pirmajiem nacionālisma teorētiķiem Ernests Renāns jau 1882. gadā lekcijā “Kas ir nācija?” secināja, ka nācijas pastāvēšanā dažu pagātnes notikumu aizmiršana ir tikpat svarīga kā citu atcerēšanās. Kopš tās dienas laika ritējums ir arvien paātrinājies, kolektīvajai atmiņai un kultūras mantojumam aizstājot vēsturi kā centrālo pagātnes reprezentācijas formu. 21. gadsimtā tas rada arvien vairāk jautājumu – kas ir kopiena, kolektīvs, kas atceras? Vai visu vajag atcerēties? Un vai mākslas loma ir atgādināt?

Nacionālās identitātes bijušajā sociālisma bloka valstīs sarežģī vēl vesela virkne apstākļu: postkoloniālajai situācijai raksturīgā nacionālisma radikalizēšanās, pretrunas starp etniskiem un teritoriāliem nācijas konceptiem, neoliberālā kapitālisma postošā ietekme uz sociālajām saitēm, pārejas laika vardarbība un adekvātu teorētisko rīku trūkums. Tāpēc šoreiz aicinām paskatīties uz nācijas un atmiņas attiecībām caur laikmetīgās mākslas darba un pieminekļa jēdzieniem.

Teksti:

• Piotr Piotrowski, “Between Real Socialism and Nationalism”, in: P. Piotrowski, Art and Democracy in Post-Communist Europe. Reaktion Books, London, 2012, pp. 155–201.

• Harry Weeks, “’After-War’: Kristina Norman and the Negotiation of Post-Communist Community”. [2012]



* * *


#5 lasīšanas darbnīca
07. 07. 2020.

Rasisms Austrumeiropā

Šobrīd daudzviet pasaulē viena no nozīmīgākajām sociālpolitiskajām aktualitātēm ir saistīta ar kustību “Black Lives Matter” jeb “Melnādaino dzīvības ir svarīgas". Tā pieprasa fundamentālas, sistēmiskas pārmaiņas rasu nevienlīdzības situācijā un primāri aicina cīnīties par melnādaino cilvēku tiesībām. Skatot plašākā perspektīvā, šī kustība kartē attiecības starp koloniālismu, verdzību un mūsdienu finanšu kapitālu, kas turpina un veido jaunas apspiešanas un izslēgšanas formas.

Lai gan Latvijā bieži izskan pārliecība, ka rasisma jautājumi mūsu reģionā nav aktuāli, tāds nesens piemērs kā bēgļu krīze Eiropā atklāj gan rasismu, gan nacionālo ekskluzīvismu. Vēlme saglabāt nacionālo etnisko unikalitāti ir saistīta ar globalizācijas un eiropeizācijas procesiem, taču rasisma veidošanās un mantojums Austrumeiropas un postpadomju valstīs atklāj kompleksākus procesus – centienus atgūt privileģētu stāvokli līdzās Rietumiem, kas bija daļēji zaudēts sociālisma pagātnē.

Kāda loma sistēmiska rasisma un ar to saistītu nevienlīdzību uzturēšanā un novēršanā ir mākslas institūcijām? Kādas pārmaiņas būtu nepieciešamas institūciju darbā bez melnādaino mākslinieku reprezentācijas izstādēs un kolekcijās?

Šobrīd gan ASV, gan Eiropas muzejos ir saasinājusies diskusija par pašu mākslas institūciju vēsturi un ekskluzīvo dabu, mēģinot fundamentāli pārdomāt to pieejamību un rosināt atvērtību dažādām balsīm un zināšanu sistēmām. Kā šie procesi atbalsojas Austrumeiropā un Baltijas reģionā?

Teksti:

• Achille Mbembe, Critique of Black Reason. Duke University Press Books, 2017, pp. 10–37.

• Ian Law, Nikolay Zakharov, “Race and Racism in Eastern Europe: Becoming White, Becoming Western”, in: Relating Worlds of Racism: Dehumanisation, Belonging, and the Normativity of European Whiteness. Eds P. Essed, K. Farquharson, K. Pillay, E.J. White. Palgrave Macmillan, 2018, pp. 113–139.



* * *


#6 lasīšanas darbnīca
23. 09. 2020.

Brīvība un kontrole

Jau 1990. gadā Žils Delēzs esejā “Postskripts par kontroles sabiedrībām” analizēja, ka iepriekšējo “disciplināro sabiedrību”, ko savulaik aprakstīja Mišels Fuko, mūsdienās ir nomainījusi “kontroles sabiedrība”: šīs kontroles veids ir brīvība, kas darbojas stingri ierobežojošās, lai arī nemanāmās formās.

Delēzs skaidroja: tās varas modelis ir nevis panoptikums, bet maģistrāle, pa kuru var pārvietoties bezgalīgi un brīvi, taču pilnībā kontrolēti. Mūsdienās šo modeli spilgti ilustrē sociālie mediji, datu aprite un vispārējā digitalizācija. Tiešsaistes lietotāju pieredze šķietami ir brīvība navigēt pašu izvēlētā veidā, taču vide un algoritmi aiz tās neredzami kontrolē, uz ko mēs skatāmies un kā rīkojamies. Arī politiskajā pārvaldībā digitālās metodes ļauj īstenot arvien lielāku uzraudzību un kontroli, likumīgi akceptējot diskrimināciju un autoritārismu.

Šai problemātikai darbā “Jaunais tumšais laikmets” pievēršas arī mākslinieks un rakstnieks Džeimss Bridls, caur mākslas, tehnoloģiju un informācijas sistēmu vēsturi aplūkojot, kā pasaules tehnoloģiskā sarežģītība palielinās, taču izpratne par to samazinās. Pārliecību, ka vispārēja datorizācija palīdz veidot labāku pasauli, konfrontē atziņa – neskatoties uz acīmredzamo informācijas pieejamību, mēs esam apmaldījušies informācijas jūrā, kuru arvien vairāk sašķeļ fundamentālisms, lietu vienkāršošana, sazvērestības teorijas un postfaktu politika un savās interesēs izmanto pie varas esošie, sākot no negodīgām finanšu sistēmām līdz iepirkšanās algoritmiem, no mākslīgā intelekta līdz valstiskiem noslēpumiem.

Teksti:

• Gilles Deleuze, “Postscript on the Societies of Control”. October, Vol. 59 (Winter, 1992), pp. 3–7.

• James Bridle, “Complexity”. The New Dark Age. Technology and the End of the Future. Verso, 2018, pp. 194–253.

Izglītība / Vasaras skola

LLMC Vasaras skola ir starptautiska neformālās izglītības programma jaunajiem un topošajiem māksliniekiem, mākslas un kultūras kritiķiem, kuratoriem un kultūras menedžeriem no Latvijas un ārvalstīm. LLMC Vasaras skola sniedz iespēju tās dalībniekiem iepazīties un dalīties idejās ar mākslas pasaulē atzītiem lektoriem, vieskuratoriem un darbnīcu vadītājiem, starpdisciplinārā formā attīstīt kritiskās domāšanas, argumentācijas un diskutēšanas prasmes, kā arī aicina veidot kolektīvas radošās prakses.


1 / 1

LLMC Vasaras skola „Ko stāsta šodienas mākslas tēli?

Norises laiks: 07.06.2014.-12.06.2014. 

Norises vieta: Ruckas Mākslas rezidenču centrs Cēsīs


LLMC Vasaras skola jaunajiem māksliniekiem, kritiķiem, kuratoriem un kultūras menedžeriem no Baltijas valstīm pievēršas mākslas naratīvajām formām un jautājumam, kā tās raksturo šodienas mākslas aktuālākos procesus un strāvojumus. Teorētisko un praktisku aktivitāšu programmu veido lekcijas, semināri, darbnīcas, diskusijas, kā arī patstāvīgu radošo projektu izstrādāšana. 

Kā un par ko šodien tiek domāts, rādīts un runāts laikmetīgajā mākslā? Kādos virzienos dodas aktuālie mākslas meklējumi, pētījumi un vēstījumi? Kādi ir tās instrumenti kritiskās domāšanas aktivizēšanā un sociālpolitisku procesu iesaistē? Kāda ir mākslas loma un iespējas, iesaistoties šodienas „zināšanu ekonomikas” laukā? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem LLMC vasaras skolā tiks meklētas gan caur aktuālo mākslas pieredzi un stratēģijām, gan kritiskās teorijas skatpunktiem – postkoloniālisma, psihoanalīzes, seksualitātes, dabas un eksakto zinātņu, aktuālās un filosofijas vēstures perspektīvām, atmiņas un nesenās pagātnes pētniecību. 

LLMC vasaras skolas programmas vadītāja ir mākslas zinātniece Ieva Astahovska. Lekcijas un darbnīcas vada starptautiski atzīti mākslinieki, kuratori, teorētiķi un filosofi no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un citām Eiropas valstīm – Jurijs Dobrjakovs, Ainārs Kamoliņš, Flo Kasearu, Zane Kreicberga, Solvita Krese, Žilvins Landzberģis, Marko Mētams, Katrīna Neiburga, Krišs Salmanis, Jānuss Samma, Monika Saukaite, Ārons Šusters, Jānis Taurens un citi.  

LLMC Vasaras skolu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds un fonds ProHelvetia. Informatīvie atbalstītāji: arterritory.com; echogonewrong.com; Nidas Mākslas kolonija Lietuvā; mākslas un izglītības centrs 'Rupert' Viļņā; Nacionālā Māklsas galerija Viļņā; Mākslas muzejs KUMU Igaunijā. 

LLMC Vasaras skolas programma 2014.docx