Diskusija tiešsaistē
Māksla un dekoloniālā solidaritāte: ekokritiskā perpektīva
8. aprīlī plkst. 17.00–18.45 EET
Diskusija tiks translēta tiešraidē Facebook
Sarunas ieraksts pieejams platformā VIMEO šeit
Dalībnieces: Asela Kadihanova, Darja Cimbaljuka, Kristīna Normana, Epa Annusa, Heidi Baleta
Moderatores: Ieva Astahovska un Margareta Tali
Mūsu attiecības ar vidi veido gan aktuālie notikumi un procesi, gan pagātne, gan noteiktās vietas pieredze un arī mijiedarbība ar globālajām norisēm. Klimata pārmaiņas un vides krīze ir vistiešākā izpausme koloniālai dabas izmantošanai un ekosistēmu iznīcināšanai gan pagātnē, gan šodien. Reaģējot uz to, dekoloniālisma perspektīva mudina ne vien kritiski pārdomāt, bet arī rīkoties, lai atbrīvotos no koloniālās pagātnes ietekmes un tās ekspluatācijas struktūrām, sistēmām un loģikā sakņotajiem pamatiem.
Kā māksla un mākslinieciskā pētniecība var iesaistīties klimata pārmaiņu un vides krīzes risināšanā, ko vēl vairāk saasina kari, politiskie satricinājumi un ar tiem saistītās ekoloģiskās katastrofas? Kā cilvēku un vides attiecību “vairāk nekā cilvēciskā” pieeja var pārveidot mūsu skatījumu uz pasauli? Un kā mēs varam savienot dekoloniālo solidaritāti ar izpratni par ekoloģiju un ilgtspējību vietējā, reģionālā un globālā līmenī?
Šai tiešsaistes semināru cikla otrajā notikumā dalībnieki no Ukrainas, Baltijas un Centrālās Āzijas diskutēs par to, kā mākslinieki un kuratori strādā ar dekoloniālismu un solidaritāti gan kā domāšanas, gan kā rīcības instrumentiem, īpašu uzmanību pievēršot saiknēm, aliansēm un paralēlēm reģionālā un globālā līmenī.
Cikls ir daļa no projekta “Izzināt sarežģīto pagātni”, kas pievēršas jautājumiem par neseno pagātni un tam, kādu iespaidu šī pagātne atstājusi uz šodienu. Tas ir arī daļa no Lisjaka-Rudnicka Ukrainas studiju programmas, ko organizē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, Ukrainas institūts un Ilko Kučeriva Demokrātisko iniciatīvu fonds ar Starptautiskā atdzimšanas fonda, kā arī Latvijas Kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.
Tiešsaistes semināra cikla pirmā notikuma ieraksts šeit.
PREZENTĀCIJAS
Asela Kadihanova
Mana prezentācija pievērsīsies ainavai un tās postkoloniālajam kontekstam. Domājot par ainavu gan kā par kultūras parādību, gan kā dzīves telpu, es runāšu par īpašumtiesību un piederības dinamiku. Koncentrējoties uz Kazahstānu – postpadomju republiku ar sarežģītu koloniālo vēsturi –, es izsekošu, kā padomju telpisko politiku veidoja perifērijas, attāluma un tukšuma idejas, kas izraisīja badu 20. gadsimta 30. gados un vēlāk ietekmēja Semipalatinskas reģiona kā kodolizmēģinājumu poligona izvēli.
Prezentācijā es arī demonstrēšu ar rokām zīmēto animācijas filmu “Nükte” (9 min, 2026), kas ir skatāma izstādē “Starp ugunsgrēkiem: apstarotā iztēle un pretkodolenerģijas solidaritāte” izstāžu telpā “Framer Framed” Amsterdamā. Filma atspoguļo postnukeāro laiktelpu, kas Semipalatinskā izveidojās kā rezultāts kodolizmēģinājumiem – tie turpinājās četrdesmit gadus, no 1949. līdz 1989. gadam. Filma pēta vizuālās valodas potenciālu, lai pieskartos kaut kam tik spektrālam un spokaina kā radiācija. Es izvaicāšu – kāds ir audiovizuālā tēla potenciāls, radot to, ko vizuālās kultūras teorētiķis Nikolass Mirzoefs sauc par pretvizualitāti? Kā autoetnogrāfiskās metodoloģijas un ģimenes vēstures var palīdzēt sadzirdēt noteiktu pieredžu vietas? Un kā mākslinieciskajā pētniecībā radītās, iemiesotās un situatīvās zināšanas var uzskatīt par dekolonizācijas stratēģiju?
Asela Kadirhanova ir māksliniece un pētniece, kas iguvusi doktora grādu Līdsas Universitātē. Viņas praksē balstītie pētījumi ir veltīti atmiņai un traumai, īpašu uzmanību pievēršot postpadomiskajai un postkoloniālajai Centrālajai Āzijai. Viņa darbojas zīmēšanas, instalāciju, tekstilmākslas un kustīgo attēlu jomā, īpaši izmantojot ar roku zīmēto animāciju kā atmiņas izpausmes līdzekli. Viņas darbi izstādīti daudzviet pasaulē, un teksti publicēti tādos krājumos kā “Cinema and City in the Era of Planetary Urbanisation” (Jovis Verlag, 2026) un “Stalinism in Kazakhstan: History, Memory, Representation” (Lexington Books, 2021).
Darja Cimbaļuka
Darja dalīsies ar stāstiem no savas grāmatas „Ekocīds Ukrainā: Krievijas kara ietekme uz vidi“ (Polity, 2025), īpaši pievēršoties Ukrainas dienvidu reģiona stepēm un tajās sastopamajiem augiem, kurus apdraud gan Krievijas karš Ukrainā, gan pilsētu attīstības, rūpniecības un lauksaimniecības izraisītā vides pārveidošana. Viņa runās par ekocīda noziegumiem un vides taisnīguma vīzijām Ukrainā un daudzviet citur, kur notiek uzbrukumi, un kā tās īstenotas praksē.
Darja Cimbaļuka ir starpdisciplinārā pētniece, kas darbojas vides humanitāro zinātņu un mākslinieciskās pētniecības krustpunktā, gan rakstot, gan strādājot ar vizuālo mākslu. Darja ir Čikāgas Universitātes Slāvu valodu un literatūras katedras un Vides, ģeogrāfijas un urbanizācijas komitejas (CEGU) docētāja. 2025. gadā izdevniecība “Polity” laida klajā viņas grāmatu “Ecocide in Ukraine: The Environmental Cost of Russia’s War”. https://daryatsymbalyuk.com/
Kristīna Normana
Kristīna Normana runās par savu mākslinieciskās pētniecības projektu “Orchidelirium”, kurā viņa pētīja igauņu pāra Andresa un Emīlijas Sālu dzīvi – viņi ap 1900. gadu no zemnieku ģimenes Krievijas impērijā kļuva par Nīderlandes koloniālās elites daļu. Pētījums koncentrējas uz pretrunām viņu biogrāfijās un to, ko tās vēsta par koloniālo varu, identitāti, solidaritāti un tās robežām.
Andress Sāls ir zināms ar vēsturiskiem romāniem, kas romantizē senās Igaunijas pretestību pret vācu kolonizatoriem. Pēc pārcelšanās uz Javas salu Indonēzijā viņš rakstīja par indonēziešu cīņām pret holandiešiem, taču vēlāk pieņēma amatu holandiešu koloniālajā armijā. Šī sociālā statusa maiņa ļāva viņa dzīvesbiedrei Emīlijai Sālai veidot karjeru kā botānikas gleznotājai – šī joma bija cieši saistīta ar koloniālo dabas un vides resursu izmantošanu. Pētījums atspoguļo igauņu identificēšanos kā eiropiešiem un saikni ar baltuma idejām. Izmantojot ekokritisku perspektīvu, Kristīna izcels šo biogrāfiju koloniālo un ekoloģisko ietekmi.
Kristīna Normana ir māksliniece un dokumentālo filmu veidotāja, kas uz arvien pieaugošo kara draudu un straujās militarizācijas fona pievēršas tam, kā caur ētisku perspektīvu domāt par vardarbību gan tagadnē, gan pagātnē. Jaunākajā performancē “Rasas punkts” (2025/2026) viņa uzdod jautājumus par to, kāda ir mūsu kā sabiedrības atbildība saistībā ar kariem, kurus mēs neesam izraisījuši, bet kuros esam iesaistīti – pagātnē vai šodien. Viņa pēta veidus, kā izcelt vēsturisko pieredzi, kas palikusi dominējošo naratīvu un kolekciju ēnā, un kā padarīt dzirdamas klusās vai apklusinātās balsis. Kristīna Normana ir beigusi Igaunijas Mākslas akadēmiju, pārstāvējusi Igauniju Venēcijas mākslas biennālē (2009, 2022), un viņas darbi ir rādīti daudzos teātra un skatuves mākslas festivālos.
Epa Annusa ir asociētā profesore Tallinas Universitātē, kas lasa lekcijas arī Ohaio Valsts universitātē (ASV). Viņas zinātnisko interešu lokā ir Baltijas kultūras, post- un dekoloniālā kritika attiecībā uz Krievijas imperiālismu, starpimperiālismu un ekstraktīvismu, vides domāšana un darbība, materialitāte un afekti. Viņas nesenākās publicētās grāmatas ir “Environment and Society in Soviet Estonia, 1960–1990: An Intimate Cultural History” (Cambridge UP, 2025); “Soviet Postcolonial Studies: A View from the Western Borderlands” (Routledge, 2018) un “Coloniality, Nationality, Modernity: A Postcolonial View on Baltic Cultures under Soviet Rule” (red. Epp Annus; Routledge, 2018). Viņa ir arī autore vai līdzautore trīs monogrāfijām un vairākiem rakstu krājumiem igauņu valodā. Līdztekus zinātniskajam darbam viņa ir publicējusi vairākus romānus, dzeju un bērnu grāmatas. Viņas raksts ““Inter-imperial invisibility and the logic of extractivism: Russian colonialism, its environmental cost, and federative futures in Ukraine and Estonia” ir nesen publicēts atklātā piekļuvē žurnālā “Canadian Slavonic Papers”. Vairāk informācijas skatīt: https://nyydiskultuur.artun.ee/en/people/epp-annus/
Heidi Baleta ir kuratore, kura bieži darbojas starpdisciplināri, sintezējot mākslas, zinātnes un sabiedrības jautājumus. Viņa ir bijusi kuratore dažādiem publiskās mākslas projektiem, tostarp „Un tā, pārmaiņas nāk viļņveidīgi”, kas ir pastāvīgs vides maršruts, ko 2025. gadā pasūtīja Lēvenes Universitāte, un “Bofortas triennāli” – publiskās mākslas ekspozīciju gar Beļģijas krastmalu, kurai vides darbus veidoja tādi mākslinieki kā Džeremijs Dellers, Roza Barba, Goška Macuga, Samijs Baloji un Nina Beiera. Heidi izstāžu projekti ietver arī Tallinas Fotomēneša biennāli (2019), Lofotenu Starptautisko mākslas festivālu (LIAF) “Es sajūtu nākotni” (2017) un „Satellite” izstāžu sēriju „ Mūsu okeāns, tavs horizons” (2016) mākslas centrā “Jeu de Paume” Parīzē un CAPC Bordo. Viņa bijusi pētnieciskā kuratore institūcijā “Haus der Kulturen der Welt” (HKW) Berlīnē, (2012–2015) kur piedalījusies projektos „Pēc nulles gada” un „Pērtiķu kultūra”.
Margareta Tali ir kultūras teorijas docētāja Tallinas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē.
Ieva Astahovska ir pētniece un kuratore, kas Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā vada pētnieciskus projektus par mākslu sociālisma un postsociālisma periodā.
Publicitātes attēls:
Kristīna Normana, kadrs no videofilmas „Slāpes”, kas ir daļa no triloģijas „Orchidelirium” (2022). Filma sasaista falenopšu orhideju un kūdras ieguves Baltijas valstīs koloniālo vēsturi.