Diskusija tiešsaistē
Māksla un dekoloniālā solidaritāte: institucionālā politika
19. martā plkst. 17.00–18.30 EET
Diskusija tiks translēta tiešraidē Facebook
Sarunas ieraksts pieejams platformā VIMEO šeit
Dalībnieces: Jūlija Kriviča, Fadva Nāmna, Diana Kudaibergenova, Kataržina Bojarska
Moderatores: Ieva Astahovska un Margareta Tali
Dekolonialitāte un solidaritāte ir kļuvuši par svarīgiem jēdzieniem sarunās, kas pievēršas norisēm un pieredzēm, saistītām ar dažādiem politiskajiem satricinājumiem, krīzēm un katastrofām, un centieniem iesaistīties to risināšanā. Divu tiešsaistes semināru ciklā tās dalībnieki diskutēs par to, kā mākslinieki un kuratori no Ukrainas, Baltijas valstīm, Tuvajiem Austrumiem un Centrālās Āzijas strādā ar dekoloniālismu un solidaritāti gan kā domāšanas, gan kā rīcības instrumentiem, īpašu uzmanību pievēršot saiknēm, aliansēm un paralēlēm reģionāli un globāli.
Kā mēs saprotam dekoloniālo solidaritāti, un ko tā ietver? Kā šie globāli lietotie jēdzieni tiek pārnesti un iemiesojas konkrētās pieredzēs, izpratnēs un rīcībās? Vai un kā atšķiras mūsu solidaritāte attiecībā uz tuvo un tālo? Kā šī solidaritāte balstās pagātnes, tagadnes un nākotnes perspektīvās? Kā to var aktivizēt caur mākslu, aktīvismu un māksliniecisko pētniecību? Diskusijas dalībnieki pievērsīsies dekoloniālās solidaritātes nosacījumiem un robežām, iesaistot dažādus piemērus un pieredzes, un pievērsīsies gan darbam ar koloniālās pagātnes mantojumu, gan šodienas politiskajiem satricinājumiem.
Pirmā vebināra dalībnieces pievērsīsies dekoloniālās solidaritātes idejiskajām un faktiskajām izpausmēm un ierobežojumiem un tās izvaicāšanai mākslas institūciju un struktūru kontekstā. Kā strādāt ar solidaritāti kā māksliniecisko praksi? Kā caur mākslu veidot saikni un alianses ar tiem, kas sakaras ar sistēmisku netaisnību, pamattiesību pārkāpumiem, vardarbību, kara apstākļiem, genocīdu, humānajām un ekoloģiskajām krīzēm un katastrofām?
Otrā vebināra (aprīlī, datums tiks precizēts) dalībnieki pievērsīsies posthumānisma ietvaram, ekoloģiskajiem un ilgtspējas jautājumiem, vēršot uzmanību uz koloniālās ekspluatācijas un ekosistēmu iznīcināšanas procesiem. Kādas dekoloniālās solidaritātes pieejas cilvēku un vides attiecībām var mainīt mūsu tagadni un nākotni? Kā pozicionēt sevi starp ekoloģisko aktivismu un mākslu?
Šis tiešsaistes diskusiju cikls ir daļa no projekta “Izzināt sarežģīto pagātni”, kas pievēršas jautājumiem par neseno pagātni un tam, kādu iespaidu šī pagātne atstājusi uz šodienu. Šis cikls ir arī daļa no Lisjaka-Rudnicka Ukrainas studiju programmas, ko organizē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, Ukrainas institūts un Ilko Kučeriva Demokrātisko iniciatīvu fonds ar Starptautiskā atdzimšanas fonda, kā arī Latvijas Kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.
Publicitātes attēls:
Skats no izstādes „Prombūtnes klātbūtnē”. Ahmets Oguts, „Bakuņina barikāde”, 2015–2020. Ar mākslinieku Elses Bergas, Timo Demolina, Marlēnas Dimā, Pītera Engelsa, Nenas Goldinas, Kētes Kolvicas, Jana Krusemana, Kazimira Maļēviča un PINK de Thierry darbiem.
PREZENTĀCIJAS
Jūlija Kriviča
Prezentācijā runāšu par diviem projektiem, kuriem esmu bijusi līdzkuratore: Solidaritātes kultūras nams “Saulespuķe” Varšavas Modernās mākslas muzejā un forumu un izstādi “Solidaritātē nav nekā stabila” Antverpenes Laikmetīgās mākslas muzejā M HKA (2025).
Šie projekti pievērsās solidaritātei nevis kā stabilam politiskam jēdzienam, bet kā problemātiskai un nedrošai praksei, ko ietekmē ģeopolitiskā nevienlīdzība, institucionālās struktūras un mākslinieku un kopienu dzīves pieredze. Izstādēs, diskusijās un sadarbībā starp dažādiem reģioniem projekta dalībnieki pētīja, kā solidaritāte tikusi mobilizēta, apspriesta un arī instrumentalizēta šodienas mākslas kontekstā.
Prezentācijā pievērsīšos arī savam šī brīža mākslinieciskajam pētījumam par padomju jēdzienu “tautu draudzība”. Strādājot ar arhīviem, vizuālajiem simboliem un sociālistiskā internacionālisma vēsturiskajiem naratīviem, es pētu, kā veidoti iepriekšējie solidaritātes modeļi un kā to ideoloģiskais mantojums joprojām ietekmē mūsdienu alianšu atspoguļojumus Austrumeiropā, Kaukāzā un Centrālajā Āzijā. Prezentācijā centīšos atbildēt uz jautājumu, kā mākslinieciskā un kuratoriskā prakse var kritiski iesaistīties šajos mantotajos ietvaros, vienlaikus atverot telpu situatīvākām un dekolonizētām solidaritātes formām.
Jūlija Kriviča ir māksliniece, pētniece un kuratore, kuras projektos mijiedarbojas māksla, aktīvisms, kolektīvās prakses un dekolonizācijas kritika. Viņa ir doktorante Krakovas Mākslas akadēmijā. Viņa līdzdibinātāusi Solidaritātes kultūras namu “Saulespuķe” (2022–2024) Varšavas Modernās mākslas muzejā. Šī iedzīvotāju iniciatīva bija plaši zināma Polijā un ārvalstīs, pateicoties tās unikālajai sinerģijai starp aktīvistu solidaritāti un mākslinieciskām norisēm.
Fadwa Naamna
Prezentācijā es runāšu par solidaritāti publiskās mākslas institūcijās un vaicāšu: kāda ir mūsdienu mākslas organizāciju atbildība pret sabiedrību laikā, kad notiek humanitāra un sociālpolitiska krīze?
Es pievērsīšos Amsterdamas Stedelijk muzeja piemēram. 2022. gadā muzejs publiski pauda solidaritāti ar Ukrainu, uzstādot uz fasādes lielu Ukrainas karogu un organizējot ziedojumu kampaņu. Šī publiskā nostāja ir īpaši nozīmīga, skatot to kopā ar muzeja kuratoriālajiem un kolekcionēšanas principiem. 2019. gadā Stedelijk izvēlējās mākslinieka Ahmeta Oguta darbu “Bakauņina barikāde” (2015), kas atsaucās uz mākslas darbu izmantošanu barikādēs politisko nemieru laikā. 2021. gadā muzejs šo darbu iegādājās, raisot diskusijas par mākslas vērtību un funkciju sociālo un politisko pārmaiņu laikā. Šādā kontekstā 2024. gada 28. maijā grupa kultūras darbinieku, mākslinieku un aktīvistu lūdza muzejam aizdot “Bakauņina barikāde”, lai palīdzētu aizsargāt studentus solidaritātes protestos, kas atbalstīja Palestīnu un iestājās pret Izraēlas vardarbību Gazā. 2024. gada jūnijā muzejs noraidīja šo lūgumu, atsaucoties uz līguma klauzulu, kas paredz, ka var izmantot arī darba reprodukcijas. Šis atteikums radīja jautājumus par publisko mākslas institūciju atbildību, institucionālās solidaritātes robežām un to, kā kultūras organizācijas pozicionējas saistībā ar ģeopolitisko vardarbību.
Fadva Nāmna ir kuratore un rakstniece, kuras darbībā mijiedarbojas māksla un politika, tā aptver gan mūsdienu palestīniešu, gan starptautisko mākslas vidi, īpašu uzmanību pievēršot sociopolitiskajiem jautājumiem konfliktu zonās. Līdzās kuratores darbam viņa ir pievērsusies arī bērniem domātu parafikcijas stāstu rakstīšanai. Viņa ir sadarbojusies ar tādām institūcijām kā Amsterdamas Stedelijk muzejs, Bernes Mākslas akadēmija HKB, St. Joost Mākslas un dizaina skola, Beit Hagefen Kultūras centrs un W139.
Diana Kudaibergenova ir kultūras un politiskā socioloģe, kas pievēršas varas attiecību mijiedarbībai pētījumos par nacionālismu un diktatūras politiku. Viņa pēta dažādos varas attiecību krustpunktus, izmantojot politiskās socioloģijas jomas, kas saistītas ar valsts, nacionālistisko režīmu un ideoloģiju jēdzieniem, kā arī varas tīklu un dominējošo diskursu (īpaši nacionālistisko) saikni, lēmumu pieņemšanas mijiedarbību, kas ir pamatā nozīmīgiem politiskiem notikumiem konkrētās valstīs. Viņa arī pēta režīmus, kopienas, sociālās kustības un protestu grupas.
Kataržina Bojarska ir docente Varšavas Sociālo un humanitāro zinātņu universitātes SWPS Kultūras studiju nodaļā. Viņa ir publicējusi daudzus rakstus un tulkojumus par laikmetīgās mākslas, literatūras, vēstures un psihoanalīzes attiecībām. Žurnāla “View. Theories and Practices of Visual Culture” līdzdibinātāja un redaktore, kā arī vizuālās kultūras fonda “View” prezidente.