Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs laidis klajā grāmatu “Valdis Āboliņš. Avangards, meilārts, jaunais kreisums un kultūras sakari aukstā kara laikā” un 5. aprīlī plkst. 17.00 aicina uz grāmatas atvēršanas notikumu Latvijas Mākslas akadēmijas jaunajā korpusā Kalpaka bulvārī 13. Pasākumu ievadīs diskusija, kurā piedalīsies Valža Āboliņa draugi un laikabiedri Jānis Borgs, Mārtiņš Būmanis, Atis Lejiņš un Ojārs J. Rozītis.
Apjomīgais, 664 lappušu biezais, bilingvālais izdevums latviešu un angļu valodā veltīts trimdas kuratora un meilārta mākslinieka Valža Āboliņa (1939–1984) radošajam un intelektuālajam mantojumam un viņa lomai Latvijas mākslas un trimdas vēsturē aukstā kara gados. Publikācijā iekļautas viņa vēstules, raksti un politiskie komiksi, kā arī mūsdienās tapušas V. Āboliņa laikabiedru un jaunākas paaudzes pētnieku esejas par viņa aktivitātēm Rietumu avangarda mākslā un kultūras sakaru veidošanā ar Latviju. Šis izdevums ir arī par kultūras komplekso lomu attiecībās starp abām dzelzs priekškara pusēm. Kaut arī tās bija nošķirtas pasaules, spraugas mūrī pavērās, un V. Āboliņš bija viens no nozīmīgākajiem kultūras sakaru veidotājiem, kura pārliecības un idejas daudzi uztvēra kā radikālas, lai gan viņu virzīja ideālistiska vēlme caur kultūru veidot pārmaiņas politiskajā realitātē.
Grāmata iepazīstina ar svarīgākajām norisēm Valža Āboliņa darbībā, viņa rosinātajiem un virzītajiem notikumiem, procesiem un domapmaiņu aukstā kara kultūras sakaru tīklā, kas sasaistīja nošķirtās Rietumu un Austrumu bloka kultūrvides. Pirmās nodaļas fokusā ir 60. gadu avangarda māksla un V. Āboliņa rīkotais Fluxus Jaunās mākslas festivāls Āhenē 1964. gada 20. jūlijā, ko šodien atceras kā vienu no politiskākajiem pēckara Eiropas avangarda notikumiem. Izdevumā var izsekot, kā jaunā māksla Rietumvācijā iedvesmoja Valdi Āboliņu viņa studiju pilsētu Āheni padarīt pat “akciju mākslas centru”, kā kultūra iespaidoja politizēšanos un kā viņa intereses aizvirzījās uz trimdas un Padomju Latvijas kultūras sakaru jautājumiem. Grāmatas otrā nodaļa pievēršas jaunā kreisuma idejām un pārliecībām trimdas politikā 60. gadu beigās un 70. gadu pirmajā pusē, kad, kritiskās teorijas iedvesmots, Valdis Āboliņš kopā ar citiem trimdas aktīvistiem aizsāka diskusijas par nepieciešamību veidot kontaktus ar Padomju Savienības okupēto Latviju, un plaisu abu pušu latviešu starpā mazināt caur politiski aktīvu kultūru. Trešajā nodaļā lasāms par V. Āboliņa darbību 70. gados, kad viņš kļuva par tolaik ietekmīgās Jaunās tēlotājmākslas biedrības nGbK vadītāju Rietumberlīnē, kur arī kultūrai bija politiska loma, un kontaktiem ar Latviju 70. gados un 80. gadu sākumā. Viņa rīkotā izstāde “20 mākslinieki no Padomju Latvijas” Diseldorfā (1973) un gleznotājas Maijas Tabakas uzturēšanās Rietumberlīnē (1977) bija redzamākie notikumi šai kultūras apmaiņā.
Centrāla vieta izdevumā ir Valža Āboliņa vēstulēm, kas ceļoja gan pie domubiedriem Rietumvācijā un citur Rietumos, gan uz Latviju – viņa vēstuļu draudzība ar vairākiem Rīgas jaunajiem intelektuāļiem no mākslas, mūzikas un literatūras kļuva par noturīgākajiem sakariem starp nošķirtajām pasaulēm. Šīs ekscentriskās, informatīvi blīvās un asprātīgās vēstules šodien ir nozīmīgs avots gan par Valža Āboliņa paša radošo darbību, gan Rietumu un trimdas kultūras procesiem un sakariem ar Latviju.
Grāmatas sastādītāja ir mākslas zinātniece Ieva Astahovska, kas to veidojusi sadarbībā ar Antru Priedi, un kontekstuālo eseju autori ir Ojārs J. Rozītis, Maruta Šmite, Marks Alens Švēde, Jānis Taurens, Ģirts Zēgners un vācu mākslas zinātnieki Ādams Ellerss, Petra Štēgmane un Barbara Štraka. Izdevuma dizainu veidojis Aleksejs Muraško, un tas tapis ar mākslas mecenātu Jāņa un Dinas Zuzānu un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.
Aicinām grāmatu iegādāties mūsu internetveikalā: https://lcca.lv/lv/veikals