Rīgas galerijā no 19. maija varēs apskatīt desmit Horvātijas mākslinieku izstādi ""Lineārās struktūras" zīmējumi Horvātijas mūsdienu mākslā".
Izstādē desmit horvātu mākslinieki piedāvās plašu ieskatu zīmējuma lietojumā, sākot no tradicionālās izteiksmes līdz zīmējuma īstenošanai reālā un virtuālā telpā.
Skates koncepcija tapusi Modernās un mūsdienu mākslas muzejā Rijekā. Muzejs organizē starptautiskas zīmējumu izstādes jau kopš 1968. gada.
"Šajā pārskatā ir mēģināts aptvert visu – no niansētām emocijām līdz muskuļu impulsam, no fantasmagorijas un estētiskiem meklējumiem līdz izsmalcinātām refleksijām par civilizācijas stāvokli. Zīmējuma tehnikas linearitātei piemīt irdena struktūra. Tomēr tā ir pietiekami elastīga, lai absorbētu mūsdienu mākslas daudzveidību, un pietiekami blīva, lai ietvertu modernās domāšanas daudzslāņaino atsauču kopumu," skaidro izstādes kurators Branko Frančeski.
Izstādē piedalīsies mākslinieki Igors Eškinja, Ivana Franke, Krunoslavs Vrgočs, Tomislavs Buntaks, Tomislavs Čeraničs, Mirjana Vodopija, Dāvids Maljkovičs, Duje Juričs, Tīna Gveroviča, Dario Šolmans.
Izstādes atklāšanā, kas notiks 19. maijā plkst. 18, piedalīsies seši mākslinieki un kurators – vairāku starptautiski nozīmīgu projektu veidotājs.
Izstāde notiks Latvijas Republikas un Horvātijas Republikas Kultūras ministriju sadarbības programmas ietvaros. Izstādi varēs apskatīt līdz 11. jūnijam.
"Lineārās struktūras" ir izstāde, kas iepazīstina ar zīmēšanas kā mākslas nozares stāvokli Horvātijā. Izstādes pieticīgais apjoms tomēr ietver vēlmi atklāt šī izteiksmes veida interpretatīvo plašumu lokālajā neierobežotas mākslinieciskās jaunrades vidē.
Šāda kuratora pieeja kļūst īpaši nozīmīga, jo Modernās un mūsdienu mākslas muzejs Rijekā, kam uzticēta šīs skates koncepcija un īstenošana, organizē starptautiskas zīmējumu izstādes jau kopš 1968. gada. Mūsu pieredze māca, ka šī notikuma galvenā problēma ir nozares robežu noteikšana. Pēdējo trīs desmitgažu laikā iesniegtie darbi arvien lielākā mērā un tempā attālinājās no klasiskas, medija specifikā balstītas definīcijas. Tādējādi strikta turēšanās pie uzskata, ka zīmējums ir, vienkāršojot ahromatisks nospiedums uz papīra, ir kļuvusi neproduktīva attiecībā uz tā izpausmju kvalitāti un atraktivitāti. Tā kā muzeja uzdevums ir laikmetīgo ieviržu atspoguļošana, tas ir aptvēris visas izmaiņas zīmējuma mākslinieciskajās izpausmēs. No krāsu provokācijām sen pagājušos starptautisko zīmējumu izstāžu sākumos līdz nesenākai disciplīnu kontaminācijai un robežu saplūšanai mēs esam nonākuši līdz šodienas stāvoklim. Šobrīd vienīgā iespējamā definīcija izriet no mākslinieka pozīcijas, kas iekļauj zīmējuma kategorijā visu, kas balstās uz lineārām struktūrām. Pūristiski specifisku definīciju vietā ir stājusies aptveroši vispārinoša gribas prioritāte. Kas ir zaudēts un kas iegūts? Mūsu darbība ir pragmatiski vērsta uz mijiedarbību ar skatītāju, kā arī uz neierobežotu jaunradi. Tā veiksmīgi un meistarīgi izmanto visas piedāvātās iespējas, kuru mērķis ir interesanta, provokatīva un atraktīva izstāde. "Lineārās struktūras", kurā piedalās desmit autori, sniedz plašu perspektīvi, sākot no tradicionālas medija izpratnes līdz tā īstenošanai reālā un virtuālā telpā.
Igors Eškinja ir ieguvis reputāciju kā izcils abstrakcijas un figuratīvisma, telpas un plaknes, metaforas un zīmes apvienotājs. Eškinjas kompozīcijas patiesībā ir reducēti vides tēlojumi, kurā minimālistu estētikas precīzā detalizācija tiek attiecināta uz parādību pasauli, kamēr ikoniskais saturs izšķīst rūpīgi līdzsvarotās iluzorās kompozīcijās. Visbiežāk viņš izmanto rūpnieciskus materiālus, kurus klāj tieši uz sienas vai grīdas un iznīcina pēc skates beigām. Šis izteikti mierīgais un acij tīkamais, tomēr konceptuāli radikālais minimālisms visspilgtāk izpaudās vienā no viņa pirmajiem darbiem: izsmalcināta putekļu grīdsega, kas izzuda bez pēdām zem pirmā apmeklētāja soļiem, kas ienāca ekspozīcijas telpā.
Ivana Franke veiksmīgi materializē nemateriālo līdz maksimāli iespējamai pakāpei. Viņas caurspīdīgās telpiskās struktūras kalpo vienīgi kā lineāra bāze gaismas notveršanai un materializācijai. Šie tikko saredzamie darbi patiesībā ir visai darbietilpīgas telpiskas konstrukcijas, ko bieži veido daudzus simtus metru garš neilona diegs un/vai caurspīdīga līmlente. Skatītāji visbiežāk to uztver kā optisku ilūziju, brīnumaini sastingušu un telpiski noteiktu gaismas staru vai momentānu varavīksnes segmenta uzplaiksnījumu. Ivana Franke pievēršas telpas artikulācijai ar bezkrāsainas gaismas palīdzību, izmantojot atturīgu mijiedarbi starp gaismas iedegšanu un prožektora gaismu. Viņas spalvas viegluma darbi prasa skatītāja pacietību, koncentrēšanos, laiku, empātiju un bieži arī pētnieka neatlaidību.
Kaut arī Krunoslava Vrgoča tērauda konstrukciju izstieptās līnijas ir elegantas, līdzās Ivanas Frankes caurspīdīgajām kompozīcijām tās atgādina smagnēju metāla mašīnu. Vrgočs ir tēlnieks pēc aicinājuma, un visbiežāk viņš izmanto metālu vai/un tā kombinācijas ar koku un ugunsizturīgu mālu. Viņa darbi pauž neparastu kvēli, temperamentu un vitalitāti. Vrgočs veido savus telpiskos zīmējumus ar fiziska spēka un metināmā aparāta palīdzību, skaidri iezīmējot to fiziskās aprises. Spēcīgs gaismas avots projicē šo konstrukciju uz sienas un grīdas, sapludinot telpisko režģi ar tā ēnu kā vienlīdzīgus vides zīmējuma elementus.
Tomislavs Buntaks ir gleznotājs ar izteikti koloristisku pieeju un neparasti plašu darbības lauku. Viņa zelta un sudraba utopija "Debesu armijas galīgā uzvara" aizsākās kā nelielu kompozīciju cikls, kas tika fiksēts skiču bloknotā 1998. gadā. Tas pārauga monumentālā, visaptverošā ainā, kas bija skatāma nesen slēgtajā 16. Starptautiskajā zīmējumu izstādē, kur viņš bija apzīmējis visas ekspozīcijas telpu sienas. Sākumā kritiķi bija diezgan skeptiski par viņa eskeipisko utopiskas sabiedrības vīziju, kurā kailas, zeltādainas cilvēciskas būtnes apdzīvo sudraba tuksnesi pasaku meža vidū. Ilgu laiku pirmais iespaids lika domāt, ka šāda šķietami infantila tēma un formu valoda, tik netipiska šim laikmetam, nepelna nopietnu analīzi. Tomēr galu galā Buntaka kompozīciju veselums, viņa pilnasinīgā zīmējuma tehnika un intriģējošie aseksuālo tēlu zemteksti lika skatītājiem nonākt pie reti sastopamas vienotības, neskatoties uz vecumu vai estētiskajiem uzskatiem. Patiesībā tas bija viņa zīmējumu cikls, izpildīts ar zelta un sudraba flomāsteriem uz audekla, kas atklāja mirdzošas krāsu variācijas un lika novērtēt viņa darbus pat skeptiķiem.
Tomislava Čeraniča diskrētais uznāciens raisīja līdzīgu, neizpratnes radītu pārsteigumu un atteikšanos momentāni pieņemt šo poētiku, kas radikāli atšķīrās no laikmeta gara, par spīti mākslas darbu acīmredzamajām kvalitātēm. Šis erudītais mākslinieks no gleznainās viduslaiku pilsētiņas Šibenikas Dalmācijā pieteica sevi mākslas laukā ar detalizētiem fantastisku arhitektonisku himēru zīmējumiem perfekcionistiskā absolūti anahroniskas tēmas izpildījumā. Čeraničs mums atgādina sen aizmirsto renesanses mākslinieka tēlu, izglītotu indivīdu un neatkarīgu domātāju, kas ideāli apvieno mentālo un kinētisko sfēru, t.i., prasmi, izteiksmes līdzekļus un iztēli. Viņa kompozīcijas visdrīzāk atgādina mandalas, no kuru centra izvēršas vēsturisku celtņu tēli, izraudzīti un apvienoti atkarībā no arhitektonisko struktūru morfoloģiskās izteiksmības. Līniju vilcienu un toņu izlīdzinātās kvalitātes Čeraniča darbos robežojas ar mašīnas mehānisko raksturu. Laikā, kad lielāka nozīme tiek piešķirta koncepcijai, nevis tās īstenojumam, Tomislava Čeraniča darbi apliecina tradicionālās zīmēšanas tehnikas neizsmeļamību un nepārejošo nozīmi.
Saskaņā ar laikmetīgo mākslinieku multidisciplināro ievirzi Mirjanas Vodopijas darbi ietver visplašāko tehnisko variāciju loku. Kaut arī viņa ir beigusi grafikas nodaļu, vislielāko atzinību izpelnījās viņas gaismas objekti un zīmējumi, kas īpatnēji sapludināti ar kvēldiega veidotiem zīmējumiem. Pamatā tās ir statiskas un kinētiskas kompozīcijas, kas veidotas no dažādiem spīdošiem objektiem tumšas kastes iekšpusē, kuras priekšējo daļu noslēdz aptumšots stikls. Skatītājs uztver spīdošo kvēldiegu veidotās formas, kas veido nebeidzami līkumotas, rūpnieciski radītas variācijas. Vodopijas gaismas mašīnas un zīmējumi turpina bagāto konstruktīvistiskā minimālisma tradīciju horvātu mākslā, kas dod priekšroku reālu ierīču izmantošanā estētiskās gribas paušanai vai attieksmes demonstrēšanai pret tehnisko apsēstību ar sarežģītiem un smalkiem mehānismiem. Viņas kvēldiegu zīmējumi piedāvā veiksmīgu versiju dažādību, no maza izmēra kubiem līdz aptverošām gaismas instalācijām, kas stiepjas pa visu sienu vai griestiem.
Dāvida Maljkoviča straujais nacionālās un starptautiskās slavas kāpums saistās ar glezniecību, kas asprātīgi un intriģējoši pētīja attiecības starp mākslas estētiskajām un sociālajām funkcijām, kā arī muzeju un galeriju struktūrām. Vēlāk viņš pievērsās eksistenciālai un sociāli politiskai refleksijai par mākslinieciskās jaunrades dabu un likteni. Viņa projekti tiek īstenoti dažādu mediju veidotā vidē, ieskaitot performances, tēlnieciskas un gleznieciskas instalācijas, redīmeidus, video, zīmējumus, kolāžas, fotogrāfiju. Maljkoviča zīmējumi, kaut arī tie ir figuratīvi un balstās noteiktā tēmā, savā būtībā nav aprakstoši un stāstoši, radot izteikti sirreālu atmosfēru. Stāsts attīstās bezsvara telpās bez konkrēta mēroga, un attiecības starp augšu un apakšu, priekšpusi un aizmuguri ir pakļautas mākslinieka redzējuma spēkam. Tas viss vēsta par mūžam gaistošo mākslas nozīmi un individuālām jaunrades vadlīnijām, kas pilnībā pārvērstas vizuālos tēlos.
Duje Juričs ir viens no izcilākajiem ģeometriskās abstraktās glezniecības pārstāvjiem; šī tendence allaž ir bijusi klātesoša horvātu mākslā. Neviens mākslinieks pirms Juriča neizcēlās ar tādu iztēli rastra interpretācijā tik daudzās dažādās versijās - no glezniecības, kinētiskiem objektiem, kompozīcijām ar teksta iekļāvumiem, līdz pat tādiem objektiem kā kastes un skapji, kā virtuālā telpa?. Īpašu viņa darbu sadaļu veido kontekstuāli un vides zīmējumi, zīmējumi ar izrādes elementiem un fluorescējoši sienu zīmējumi, kam nepieciešama ultravioletā gaisma. Juriča kompozīcijas pastāvīgi attīstās, atkārtojot un variējot konstruktīvu pamatelementu, kas vienmēr ir lineārs. Ja krāsas efektos balstītie darbi pievērš īpašu uzmanību tonālajām vērtībām un krāsu papildināmībai kā būtiskiem glezniecības telpas veidotājiem, Juriča vides objekti stingri norāda uz reāliem telpiskiem nosacījumiem. Šāda spontāna pieskaņošanās noteiktam medijam ļauj raksturot Juriču kā vienu no jūtīgākajiem Horvātijas māksliniekiem. Šī pieeja arī integrē vienkāršu maģiju, saistītu ar tādiem efektiem kā ultravioletā gaisma, kas spēj nošķirt neredzamu zīmējumu no galerijas sienas baltās pamatnes.
Gleznotāja Tīna Gveroviča arī izmanto ultravioleto gaismu, lai radītu kontekstuālus sienu zīmējumus. Viņa kļuva pazīstama ar vides objektiem, kuros ar dažādas intensitātes gaišu krāsu palīdzību tika radītas mainīgas noskaņas. Līdzās šiem darbiem Tīna veido arī lielizmēra sienu zīmējumus ar motīviem, kas sākotnēji atgādina skices virs neitrālos toņos gleznotām reālām mizanscēnām. To semantisko neatkarību apliecināja spokaini bālo, mistisko, ektoplazmiskiem nospiedumiem līdzīgo darbu pārtapšana neatkarīgās vienībās uz izstāžu zāļu sienām. Ja scenogrāfijas kontekstā šie zīmējumi uzsver izrādes telpas neīsto dabu, reālā telpā tie šķiet iznīcinām arhitektūras nemainību un galu galā viedokli, ka mūsu redzētais ir pastāvošās realitātes patiesais tēls. Tīnas Gverovičas mākslas klusā emanācija izraisa sapņainu, nostalģisku noskaņu, kas, šķiet, iespiežas ne tikai skatītāju prātos, bet arī izstāžu zāles sienās.
Dario Šolmana šķietami absolūti vēsajos, pat zināmā mērā "aukstajos" zīmējumos slēpjas šīs izstādes spēcīgākais eksistenciālais impulss. Viņa motīvi ir ainas, tvertas no augsta skatpunkta un viegli atpazīstamas kā Ņujorkas skati, kur to autors pašreiz dzīvo. Šīs ainas redz un starp tām pārvietojas Šolmana radītais tēls - kvadrātveidīga, robotam līdzīga cilvēciska būtne. Ainu kompozicionālais risinājums atgādina komiksu vai filmas kadru - noteikta vēstījuma vizuālo sastāvdaļu. Daži no Šolmana zīmējumiem ir īstenoti kā komiksi, bet pilsētas ainas kalpo kā pamats digitāli radītām animētām filmām. Tās nesen ir nokļuvušas Šolmana radošās darbības centrā, kā arī viņa fascinējošās filmas - interneta dienasgrāmatas - centrā. Līdz šim visas viņa filmas stāsta par vienu un to pašu varoni - vientuļu vai arī līdzinieku pavadītu , tādās arhetipisku lielpilsētas atsvešinātību simbolizējošās vietās kā metro stacijas vai ātrgaitas ceļi. Šolmana poētika stāv pāri globālā kapitālisma kritikai un tā ienestajai dzīvesstila un privātās sfēras unifikācijai. Tā pārkāpj individuālas atsvešinātības izjūtas un vientulības robežas. Viņa pilsētas ainas ir reālistiskas, bet varonis - abstrakts.
Šajā pārskatā ir mēģināts aptvert visu - no niansētām emocijām līdz muskuļu impulsam, no fantasmagorijas un estētiskiem meklējumiem līdz izsmalcinātām refleksijām par civilizācijas stāvokli. Zīmējuma tehnikas linearitātei piemīt vaļīga, irdena struktūra. Tomēr tā ir pietiekami elastīga, lai absorbētu mūsdienu mākslas daudzveidību, un pietiekami blīva, lai ietvertu modernās domāšanas daudzslāņaino atsauču kopumu. Pārlapojot 37 gadu laikā publicētos Rijekas Starptautiskās zīmējumu izstādes katalogus, iespējams skaidri ieraudzīt pārmaiņas autoru izpratnē par šo mediju, kā arī būtiskas pārbīdes institūciju attieksmē pret zīmējumu. No skaidrības un zināmā mērā naivas nelokāmības, kas raksturoja agrīnās izpausmes, līdz liberālam akceptam attiecībā pret mūsdienu daudzveidīgajām medija interpretācijām, ko daži gribētu noraidīt kā pilnīgu kritēriju zudumu. Jaunrade nekad nav noslogojusi sevi ar robežu novilkšanu un akadēmisku klasifikāciju. Mazākais un reizē lielākais, ko mēs varam darīt, ir formulēt tās plašo plūsmu cik vien iespējams skanīgās modulācijās.
Kurators Branko Frančeski
Izstāde notiek Latvijas Republikas un Horvātijas Republikas Kultūras ministriju sadarbības programmas ietvaros, pateicoties abu ministriju finansiālam atbalstam. Informatīvais atbalstītājs - radio "Naba".
Izstādi organizē: Modernās un mūsdienu mākslas muzejs Rijekā, Horvātijā (www.mmsu.hr) un Laikmetīgās mākslas centrs Latvijā.