Trajektoriju pasākumi
Konference Mākslas institūciju mainīgā loma
23. martā plkst.10.0016.30 Gētes institūtā Torņa ielā 1Trīs paneļdiskusijās piedalīsies gan projektā iesaistītie mākslinieki un kuratori, gan īpaši aicināti dalībnieki.
Trajektorija 1 Izstāde "Saule uz sienas" (23. marts - 23. aprīlis, 2006)
Trajektorija 2 (17.-23. marts, oktobris, 2006)
Trajektorija 3 Izstāde "Kur mēs sākām" (25. maijs-20. jūnijs, 2006)
Trajektorija 4 Aka Laikmetīgās mākslas institūts (4.aprīlis- 27.maijs, 2007)
Projekts "Trajektorijas" notiek starptautiska mākslas un kultūras projekta "TRANSFORM" ietvaros, kura mērķis, organizējot virkni diskursīvu pasākumu, ir apzināt jaunās institucionālās kritikas formas vizuālajā mākslas sfērā un pētīt to ietekmi uz sociālās vides transformācijām un izmaiņām mākslas institūcijās.
Projekta "TRANSFORM" pasākumi no 2005. līdz 2008. gadam notiek dažādās Eiropas pilsētās Vīnē, Lincā, Barselonā, Neapolē, Belgradā, Ļubļanā, Eindhovenā, Malmē, Tallinā un Rīgā. Kopā paredzēti 13 mākslas projekti, 11 diskursīvi pasākumi (radošās darbnīcas, simpoziji un konferences), institucionālisma kritikas tēmai veltīts interneta žurnāls vairākās valodās (www.transform.eipcp.net), rakstu sērija vizuālās mākslas žurnālos, kā arī šai tēmai veltīta grāmatu sērija.
Pirmais institucionālās kritikas vilnis, kas bija vērojams 60. gadu beigās 70. gadu sākumā, izpaudās kā mākslinieku vēršanās pret mākslas sistēmas hierarhisko struktūru un autoritāro pozīciju, ko galvenokārt pārstāvēja muzeji un vadošās galerijas. Izmantojot post konceptuālisma nosacījumus, kas paredz objekta dematerializāciju, atteikšanos no mākslas darba kā preces statusa un skatītāja lomas maiņu, tika īstenotas dažādas mākslas prakses formas, kā akcijas, intervences, rakstīti kritiski teksti u.c., tādējādi veidojot jaunu naratīvu, kuru kā institucionālās kritikas instrumentu plaši izmanto tādi mākslinieki kā Hans Hāke, Daniels Burens, Marsels Broodthaers u.c.
90. gadu institucionālās kritikas virzību iezīmē smaguma centra pārvietošanās no mākslas institūcijas kritikas uz reprezentācijas kritiku, kas rada platformu dažādu margināli reprezentēto grupu manifestācijām un aktivitātēm. Pieprasot vienlīdzīgas tiesības sieviešu darbiem tikt iekļautiem muzeju kolekcijās, akcijas publiskajā telpā organizē feministes, aktualizējās postkoloniālā problemātika. Šajā laikā būtiski mainās un paplašinās mākslinieka loma un funkcijas, tuvinoties sociālajai sfērai un politiskajam aktīvismam. Mākslinieki dodas ārpus izstāžu zālēm un kolonizē publisko telpu.
Trešajam institucionālās kritikas vilnim, kas vērojams patreiz, raksturīga kritiskās intences pārvietošanās no ārpuses uz institūciju iekšpusi, un visbiežāk tā ir pašas institūcijas iniciēta. Tā netiecas institūciju iznīcināt, bet mainīt. Ja agrāk institūcija bija problēma (no mākslinieku viedokļa raugoties), tad tagad tā ir risinājums.
Dinamisku pārmaiņu nepieciešamību pieprasa kapitālisma diktētie nosacījumi, kuri mākslas institūcijas nostāda līdzās biznesa struktūrām, pieprasot augstu menedžmenta kapacitāti, nepārtrauktu radošu pieeju demonstrēšanu, fleksibilitāti un mobilitāti. Mākslas institūciju vadītājiem vairs nav tik būtiski būt savas nozares ekspertiem vai talantīgiem mākslas kritiķiem un kuratoriem, cik pārvaldīt menedžmenta metodoloģiju un apgūt politiskā populisma ekvilibristiku.
Cenšoties nepieņemt patērētāju sabiedrības spēles noteikumus progresīvās mākslas institūcijas meklē izeju jaunā publiskās telpas konceptā, kas piedāvā demokrātisku telpu radošo aktivitāšu daudzveidībai, veicina daudzveidīgu sadarbības modeļu attīstību, eksperimentē ar dažādu disciplīnu mijiedarbību, stimulē komandas darbu un cenšas iesaistīt skatītāju savās aktivitātēs.
Latvijas laikmetīgās mākslas institucionālo kontekstu iezīmē stabilu valsts vai pašvaldību atbalstītu organizāciju trūkums, kas parasti reprezentē oficiālo mākslas sistēmas hierarhijas virsotni un darbojas saskaņā ar nacionālās kultūrpolitikas nostādnēm. Ar laikmetīgo mākslu saistītas aktivitātes neregulāri norisinās Valsts mākslas muzeja paspārnē. Vēl tikai tiek plānota laikmetīgās mākslas muzeja celtniecība un, ja paveiksies, Rīgā būs arī pilsētas izstāžu zāle. Samērā neattīstīts ir arī mākslas tirgus sektors, tādējādi galerijas nekļūst par ietekmīgiem spēlētājiem lokālajā mākslas arēnā.
Oficiālo un uz tirgu orientēto institūciju trūkumu, šķiet, kompensē daudzskaitlīgās pašorganizējošās radošās vienības, kuras raksturo starpdisciplinaritāte, amorfa struktūra un fleksibilitāte. Daudzas no tām sakņojas klubu kultūrā un izmanto subkultūras artikulētās valodas arsenālu. Bieži vien šādu pašiniciatīvu dalībnieki neidentificē sevi kā māksliniekus, uztverot savas aktivitātes kā organisku šādas dzīves stila sastāvdaļu, un brīvi dreifē starp mūzikas, literatūras un vizuālās kultūras telpām(100% svaigs, biocodes, orbīta u.c.). Tādas organizācijas kā jauno mediju pionieri RIXC un Liepājas kultūras centrs K@2, ne tikai īsteno mākslinieciskas aktivitātes, bet aktīvi iesaistās kultūrpolitisku mērķu īstenošanā.
Projekta Trajektorijas ietvaros mēs mēģinām palūkoties uz dažādām radošajām praksēm, kurās iezīmējās institucionālās kritikas vektors un, kas apraksta vai raksturo institūciju kā kustībā esošu punktu kultūras telpas kontekstā/ietvaros.