en
  • Emīlija Škarnulīte, Enerģijas sala (stopkards), 2018. Mākslinieces īpašums

Tiešsaistes diskusija “Ekokritiskas vides perspektīvas Baltijas reģionā”

19. maijā plkst. 18.00 norisinājās diskusija “Ekokritiskas vides perspektīvas Baltijas reģionā”



 Diskusija noritēja Facebook tiešsaistē.


Diskusija pievērsās ekokritiskām laikmetīgās mākslas, arhitektūras, ģeogrāfijas un citu nozaru perspektīvām Baltijas reģionā, lai izprastu mūsu pagātnes un šodienas attiecības ar dabisko vidi un iztēlotos iespējamās cilvēka-vides sistēmu nākotnes.


Dalībnieki: Artis Svece un Anita Zariņa, Jonas Žukauskas, Jurga Daubaraite & Egija Inzule, Redi Koobak, Lukas Brašiskis, Eppa Annusa.

Moderatore: Inga Lāce.

 

Kā Baltijas reģionā veidojusies attieksme un domāšana par dabu? Kādas ir attiecības starp dabiskajām un mākslīgajām sistēmām un kādi diskursi tās ieskauj? Kādas ir ekoloģisko jautājumu mediēšanas iespējas un robežas vizuālajā kultūrā? Kā mēs varam mainīt savu attieksmi pret dabu, iekļaujot ekokritikas un posthumānisma pozīcijas un kāda ir laikmetīgās mākslas, pētniecības, vizuālās kultūras un starpdisciplināras sadarbības loma šajos procesos?


Vides jautājumi pārsniedz valstu un reģionālās robežas, tomēr pastāv būtiski faktori, ko ietekmē vietējie apstākļi, attieksmes un politika, dabas diskursi, enerģētikas un transporta sistēmas un citas infrastruktūras. Baltijas reģionam ir kopīga vides aktīvisma vēsture, kas spilgti iezīmējās 20. gadsimta 80. gadu beigās. Līdz ar pārbūves jeb perestroikas radītajām pārmaiņām Padomju Savienībā, Latvijā un Baltijā, arī citviet Austrumeiropā izveidojās vides aizsardzības kustības. Latvijā šo kustību veidoja Vides Aizsardzības klubs, kam bija būtiska loma Latvijas atmodas procesos, savijot ekoloģiskas, antikoloniālisma un nacionālisma idejas. Katrā no valstīm tika skarti tajās aktuāli jautājumi, taču, piemēram, regulārā “Lūgšana pie jūras”, kas aizsākās šo kustību ietvaros un vērsās pret Baltijas jūras piesārņojumu, notika visās trijās valstīs. Samilzušās ekoloģiskās krīzes laikā un vērojot jaunas klimata aktīvisma paaudzes rašanos, ir būtiski pārskatīt arī pagātnes aktīvisma piemērus, to mērķus, veiksmes un neveiksmes.


Diskusija norit Latvijas Laikmetīgās mākslas centra veidotā projekta “Pārdomājot postsociālismu caur postkoloniālismu Baltijā” ietvaros, kas pievēršas postsociālisma un postkoloniālisma nospiedumiem un to atbalsotajām vēsturiskajām pārmaiņām Latvijā un Baltijā caur aktuālo vides problēmu un nacionālisma prizmu.


Prezentācijas


Dabas diskursi pēcpadomju Latvijā

Nesen starpdisciplinārā filozofu un ģeogrāfu komandā esam uzsākuši daudznozaru projektu, kas aplūko dabas diskursus Latvijā ar mērķi atklāt dažādus (arī konkurējošus) veidus, kā daba tiek saprasta un reprezentēta Latvijā. Mēs strādājam vides humanitāro zinātņu ietvaros, kas ekoloģiskos jautājumus skata kopā ar kultūras nozīmēm un sociālajām praksēm. Mūs īpaši interesē sadursmes saistībā ar dabas objektu aizsardzības iniciatīvām un konkurējošo dabas diskursu loma šajos konfliktos.


Artis Svece ir filozofs, Latvijas Universitātes Filozofijas un ētikas nodaļas docents, viņa pētnieciskās intereses aptver dzīvnieku studijas, ekokritiku, taču pēdējā laikā interešu loks ir paplašinājies, iekļaujot biofilosofiju un vides humanitārās zinātnes. Viņa raksti par dažādām tēmām, tostarp kultūras un mākslas kritika, kā arī sociālajiem un vides jautājumiem veltīti teksti plaši publicēti Latvijas presē.


Anita Zariņa ir vides ģeogrāfe Latvijas Universitātē, viņas pētījumos aplūkota postproduktīvisma laikmeta ainava, koncentrējoties uz vērtībām, praksi un vides zināšanām. Iepriekšējos projektos viņa ir pētījusi no ceļa atkarīgas ainavas izmaiņas un mitrāju pārveidošanu modernisma ietvaros. Pašlaik viņas darbs ir saistīts ar pāreju dabas aizsardzībā no sugu aizsardzības uz ekoloģiskiem procesiem ainavas mērogā, kas ietver viņas interesi par dabas atjaunošanu (rewilding) un cilvēku un dzīvnieku attiecībām.



Ceļā uz meža arhitektūru

Baltijas valstis – Igaunija, Latvija un Lietuva ir raksturotas kā enerģētikas sala saistībā ar Eiropas Savienības pamatā esošo infrastruktūru. Šīs trīs valstis ir pārveidojušas savu lineāro infrastruktūras atkarību no Padomju Savienības centrālās plānošanas par rizomātiskiem savstarpēju atkarību tīkliem Eiropas projekta ietvaros – Baltiju veido šo divu modernitātes versiju pārklājums, ietekmējot gan kultūru un politiku, gan šī reģiona sabiedrību un attiecības ar vidi. Reģiona nākotne iezīmējas tā būvētajā vidē kā daudzu centienu, utopiju, telpisko izmaiņu projekcija, kas kopā veido sarežģītus kultūras un materiālos apstākļus.


Balstoties uz šo pētījumu un pārdomājot kultūras prakses un institūciju lomu vides attiecību veidošanā, Viļņas Mākslas akadēmijas Nidas Mākslas kolonijā mēs esam uzsākuši Neringas meža arhitektūras projektu, kas koncentrējas uz mežu kā konstruētu telpu, infrastruktūru, ekosistēmu vidi. Mežš daudzējādā ziņā atkarīgs no cilvēka rīcības - regulācijas, pārvaldes, tehnoloģiju izmantošanas, industrijas un instituciju darbības.


Neringas meža arhitektūra ir Jurgas Daubaraitės, Egijas Inzules un Jona Žukauska projekts, kas aizsākts Viļņas Mākslas akadēmijas Nidas Mākslas kolonijā.


Jurga Daubaraitė un Jonas Žukauskas ir telpisku praktiķu duets, kas pašlaik dzīvo Viļņā. Ar arhitektūras, kuratoriālu un pētniecības projektu palīdzību viņu mērķis ir radīt jaunas attiecības starp sabiedrību un tās vidi, pagātni un nākotni, cenšoties ievietot arhitektūru plašākā dažādu prakšu ekosistēmā. Viņi kūrējuši izstādi The Baltic Material Assemblies AA galerijā un RIBA Londonā (2018), kā arī bija Baltijas paviljona kuratori 15. starptautiskajā arhitektūras izstādē Venēcijas biennālē (2016) un izdevuma The Baltic Atlas līdzredaktori (Sternberg, 2016). Starp citiem projektiem Daubaraitė un Žukauskas šobrīd strādā pie Radošā rotaļu laukuma un dārza Viļņā.


Egija Inzule ir Viļņas Mākslas akadēmijas Nidas mākslas kolonijas (NAC) kuratore un direktore Nidā, Lietuvā. Lai reaģētu uz NAC hibrīdo raksturu, kas ietver rezidentūras programmas vadīšanu, starptautiskas doktorantūras skolas organizēšanu, mākslas programmas kurēšanu, studentu semināru rīkošanu un NAC vispārējo telpu pārvaldīšanu, Inzule strādā pie procesu izstrādes un iniciatīvu radīšanas, kas rodas no vēsturiskās, ģeopolitiskās un sociopolitiskās analīzes un Kuršu kāpas atspoguļojuma, koncentrējoties uz NAC nozīmi šajā kontekstā. Inzule ir strādājusi par kuratoru castillo / corrales, Parīze, Istituto Svizzero di Roma un Cīrihes Shedhalle komandās. Pašlaik viņa dzīvo Cīrihē un Nidā.


Kopā viņi uzsākuši Neringas meža arhitektūru – projektu, kurā Kuršu kāpa tiek pētīta Baltijas un Skandināvijas mežu kontekstā, aplūkojot to kā dažādu ekoloģiju, reprezentāciju, kā arī koloniālo un industriālo stāstījumu samezglojumu.


 

Jautājumi par ekoloģiskām krīzēm no feminisma perspektīvas

Balstoties uz mūsdienu feminisma teorijām, šī prezentācija apdomā feminisma un vides taisnīguma pētījumu krustpunktus. Starp daudzajiem iespējamajiem jautājumiem, ko teoretizējušas feminisma zinātnieces, ir: kāda ir milzīgās vides krīzes saistība ar ķermeni un idejām par dzimumu, dzimti un seksualitāti? Kā mēs varētu saprast ekoloģiskās un klimata krīzes, kas sakņojas varas attiecībās, ietverot dzimumu, rasi un koloniālismu? Ko feministiskā domāšana var veicināt vides taisnīguma redzējumos gan vietējā, gan planetārā mērogā? Ņemot vērā gan šo feminisma pētījumu lauku, gan Baltijas etnonacionālistiskās vides kustības, kas bija nozīmīgas 1980. gadu beigās, kādus jautājumus mums vajadzētu uzdot par vidi šeit un tagad?


Redi Koobak ir feminisma kultūras studiju pētniece, kura darbs ir vērsts uz dzimuma, rases un seksualitātes diskursiem Austrumeiropā, un īpaši Igaunijā. Šobrīd viņa ir Norvēģijas Bergenas Universitātes Sieviešu un dzimtes pētījumu centra (SKOK) pēcdoktorante. Viņa ir strādājusi par Dzimtes pētniecības docenti Linčēpingas Universitātē Zviedrijā un par feministisko pētījumu lektori Kalifornijas Universitātē Santa Krusā, ASV. Kopā ar Madinu Tlostanovu un Suruči Thaparu-Björkertu viņa ir sējuma “Postsocialist Dialogues: Intersections, Opacities, Challenges in Feminist Theorizing and Practice” (2021, Routledge) redaktore.



Vide ārpus dabas mūsdienu Baltijas mākslinieku filmās

Pieaugošā vides krīze rada jaunus jautājumus Baltijas valstu māksliniekiem, kuri strādā ar audiovizuālo mediju un saskaras ar izaicinājumu: lai pienācīgi vizualizētu Antropocēnu, ir jāatsakās no tradicionālās neskarto dabas objektu idejas, kas iekļaujas reģiona nacionālajās vēsturēs. Atsaucoties uz filmu programmām, kuras Brašiškis kurējis tādās platformās kā e-flux un post at MoMA, viņš iepazīstinās ar vairākām Antropocēna mākslinieciskās vizualizācijas idejām Baltijas kontekstā. Prezentācija pārjautās, kādas stratēģijas filmu veidotāji izmanto, lai atklātu dažādas savstarpējās saiknes starp vēsturisko, dabisko un cilvēku radīto šajā reģionā.

 

Lukas Brasiskis ir e-flux video programmas kurators un mediju pētnieks, šobrīd Ņujorkas Universitātes doktora grāda kandidāts un palīgprofesors. Viņa interesēs ietilpts ekomediji, pasaules kino politika un estētika, kā arī krustojumi starp filozofiju, kustīgā attēla kultūrām un laikmetīgās mākslas pasauli. Viņa teksti ir publicēti gan akadēmiskajos, gan neakadēmiskajos izdevumos, un šobrīd viņš rediģē “Cinema and the Environment in Eastern Europe” (Berghahn Books) un “Jonas Mekas: The Camera Always Running (Yale University Press). Lukas ir kurējis dažādas filmu programmas, tostarp notiekošo “True Fake: Troubling the Real in Artists’ Film” (e-flux, NY), “Ecology After Nature: Industries, Communities, and Environmental Memory” (e-flux, NY), “From Matter to Data: Ecology of Infrastructures” (ar Ingu Lāci, post at MoMa, NY), “Environmental Memories in East-Central European Art” (alternatīvo filmu / video festivāls, Belgrada), “Landscape to be Experienced and to be Read: Time, Ecology, Politics” par kinorežisora ​​Džeimsa Beninga (CAC, Viļņa) darbu, “Mermaid with The Movie Camera” (Spectacle Theatre, NY), “Human, Material, Machine” (ar Leo Goldsmitu, CAC, Viļņa, Lietuva), “Baltic Poetic Documentary as Ethnographic Cinema” (NYU, NY), “Welcome to the Anthropocene” (CCAMP, Lithuania), kā arī Nataniela Dorska) filmu retrospekcija (CAC, Viļņa) un citas.


Epp Annus ir asociētā profesore Tallinas Universitātē, Humanitāro zinātņu institūtā (Igaunija) un lektore Ohaio štata universitātes (ASV) Slāvu un Austrumeiropas valodu un kultūru katedrā. Viņa ieguvusi doktora grādu Tartu Universitātē (Igaunija). Viņas publikācijas angļu valodā ietver “Soviet Postcolonial Studies: View from the Western Borderlands” (Routledge, 2018) un “Coloniality, Nationality, Modernity: A Postcolonial View on Baltic Cultures under Soviet Rule” (redaktore, Routledge, 2018). Viņas pētnieciskās intereses ir padomju un postpadomju Baltijas kultūras, postkoloniālās studijas un ikdienas dzīves fenomenoloģija. Viņa ir romāna un vairāku bērnu grāmatu autore.


Projektu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.


Lasīt vairāk