en
  • Kadrs no video darba ’10 Ways Not To Become The Invisible Woman After 40’, Maria Kapajeva, 2020

Tiešsaistes diskusija “Feminisma un sieviešu kustības Baltijā: starp reģionāliem un transnacionāliem kontekstiem”

Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs aicina uz tiešsaistes diskusiju par feminisma un sieviešu kustībām Baltijā, kas notiks trešdien, 19. janvārī plkst. 17.30. Diskusijā piedalīsies pētnieki un mākslinieki gan no Latvijas, gan ārvalstīm: Maria Kapajeva (EE), Piret Karro (EE), Agne Bagdžiunaite (LT), Ieva Melgalve (LV), Madina Tlostanova (SE). Diskusijas moderatore: Andra Silapētere (LV). Diskusija veidota sadarbībā ar KUMU mākslas muzeju Tallinā. Darba valoda: angļu.




Feminisms un tā izpratne strauji mainās visā pasaulē. Šobrīd globālā kontekstā mēs varam runāt par ceturto feminisma vilni, kas priekšplānā izvirza pilnvērtīgu iespēju nodrošināšanu sievietēm, solidaritāti un rūpes par kopīgo gan sociālā, gan ekonomiskā, gan ekoloģiskā perspektīvā. Šo diskusiju centrā ir kritika, kas vērsta “baltajam feminismam” (white feminism) un tā izslēdzošajai attieksmei pret dažādu rasu sievietēm, kā arī LGBTQIA+ kopiena un trans tiesības, izceļot jautājumus par dzimumu binaritāti. Tomēr feminisma kustības un to vēstures dažādos reģionos norit atšķirīgi un kad runājam par atšķirīgiem feminisma modeļiem, varam novērot nesaderību tajā, kā feminisma naratīvi tiek veidoti globālajos Ziemeļos un globālajos Austrumos. Ar šīs diskusijas palīdzību mēs vēlamies uzdot jautājumus, vai feminisma procesi Baltijā tiecas iekļauties un veidojas transnacionālā diskursa kontekstā vai arī paši veido savus naratīvus? Kādi ir stāsti, ko stāstām par feminismu un sieviešu kustībām mūsu reģionā?


Dzimumu līdztiesības politika Baltijā un plašākā postsociālisma reģionā ir sarežģīta, to aizvien izaicina nesenā vēsture, kas ir neatgriezeniski deformējusi līdztiesības ideju. Mēs bieži sastopamies ar pretestību, kas liek attaisnot feminisma klātbūtni mūsu sociālajā, ekonomiskajā un kultūras telpā un skaidrot, ka feminisms un sieviešu kustības nav no ārzemēm aizgūtas tradīcijas, bet ka tām ir dziļa vēsture arī mūsu reģionā. Feminisma noliegums ir novedis pie tādām sekām kā atteikšanās ratificēts Stambulas konvenciju, vardarbības pret sievietēm ģimenē un publiskajā telpā attaisnošanu, kā arī politiskiem instrumentiem, kas veicina naida kurināšanu pret dažādas rases, klases un seksualitātes cilvēkiem. Kā šādas lokālās vēstures un procesi sasaucas ar feminismu un tā attīstības trajektorijām pasaulē? Vai transnacionālie procesi tieši mijiedarbojas ar mūsu reģionu? Kāda ir ideju plūsmas specifika Baltijā gan vēsturiski, gan mūsdienās un kā šie jautājumi atklājušies kultūrā un mākslā?


Diskusijas dalībnieki šos jautājumus izskatīs, izsekojot pārmaiņām mūsu reģionā dažādos laika periodos, balstoties gan mākslinieciskās stratēģijās, gan akadēmiskos pētījumos. Ko pie mums var saukt par feminismu? Kā atklājam un izturamies pret sieviešu vēsturēm? Kāds ir sieviešu un feminisma kustību mantojums Baltijā? Vai šīs vēstures joprojām tiek dzēstas un kas to dara? Kā padarīt atmiņu par šīm kustībām laikmetīgu?


Kopsavilkumi un dalībnieku biogrāfijas


Pireta Karro Feminisma kustības Igaunijā 1990. gados

Runā tiks sniegts atskats uz neatkarību atguvušo postpadomju Igauniju, kurā sabiedrības vērtības no sociālistiskas kolektivitātes un formālas dzimumu vienlīdzības spēji pārgāja nacionālismā, straujā privatizācijā un sevišķi polarizētā dzimumu režīmā. Šajā laikā tika izveidotas pirmās geju un lesbiešu biedrības, savukārt mākslas nozarē radās feministu grupas. Atjaunotā nācijvalsts sāka rakstīt savu vēsturi no jaunas perspektīvas, taču par daudzām sievietēm un viņu pienesumu demokrātiskās sabiedrības attīstībai vēstures grāmatas klusē. Kā norisinājās šīs izdzēšanas, un vai mēs joprojām dzēšam sievietes no savas vēstures? Pireta Karro pievērsīsies dzēšanas taktikām, kas Igaunijā izmantotas, lai noklusētu sieviešu pienesumu, kā arī no dzimtes perspektīvas pārvērtēs nācijas paštēla veidošanu.

Prezentācija ir daļa no plašāka pētniecības projekta, kas koncentrējas uz Igaunijas sieviešu kustībām. Tā mērķis ir izsekot vēsturisko ceļu no subjekta “Igaunijas sieviete” rašanās 19. gs. vidū līdz mūsdienām. Igaunijas kontekstā šī līnija vēl nav tikusi pamatīgi izpētīta. Pētījums tiks publicēts 2022. gada martā literārajā žurnālā Vikerkaar.

Pireta Karro (Piret Karro) ir Tallinā dzīvojoša kultūrkritiķe un rakstniece. Kopš 2011. gada publicējusies Igaunijas literārajos izdevumos, kā arī žurnālos un dienas avīzēs. Viņas dzeja publicēta Igaunijā un Ungārijā. Raksta par dzimti un varas dinamiku mākslā, sabiedrībā un politikā, visnesenāk slejā Dzimte un vara iknedēļas kultūrizdevumā Sirp (2020–2021). Ieguvusi maģistra grādu Dzimtes studijās Centrālajā Eiropas Universitātē, Budapeštā (2020), kur pētījusi populistu un antifeministu retoriskās taktikas, kas balstītas “histērijas” un “raganu medību” diskursos. Pašlaik strādā par kuratori Okupācijas un brīvības muzejā Vabamu un ārštata pētnieci, rakstnieci un dramaturģi dažādos žurnālos un kolektīvos.


Agne Bagdžūnaite Feminisms Lietuvā 1990. gados

Prezentācijā Agne Bagdžūnaite pievērsīsies neskaidrībām tajā, kā Lietuvā 1990. gados izpaudās feminisms, balstoties viņas kūrētajā projektā Piedauzīgie Rietumi. Medū (Obscene West. In Honey), kura nosaukums atsaucas uz Egles Rakauskaites 1996. gada performanci un video instalāciju. Projektā tika mēģināts analizēt dzimumlomu un seksualitātes jautājumus 1990. gados, kā arī veidu, kādā Lietuvā un postpadomju kaimiņvalstīs definēta feminisma māksla. 

Savā runā Agne Bagdžūnaite tuvāk apskatīs dažādu Lietuvas sieviešu mākslinieču darbus, mēģinot aktualizēt to, kā tolaik radošie, rakstošie un domājošie cilvēki veidojuši priekšstatu par vietējā feminisma attīstību. Runā tiks apskatīts, piemēram, jautājums par to, vai kāda no 1990. gados aktīvajām māksliniecēm definējusi savus darbus kā ekskluzīvi feministiskus. Kāpēc darbus, kas šķietami sakrita ar feminisma vērtībām, nesauca par feministiskiem?

Agne Bagdžūnaite (Agnė Bagdžiūnaitė) dzīvo un strādā Kauņā. Ieguvusi dzimtes studiju maģistra grādu Centrālajā Eiropas Universitātē, Budapeštā, kā arī politoloģijas maģistra grādu Vītauta Dižā Universitātē, Kauņā. Viņas pētniecisko interešu lokā ir māksla un politika, kritiskā feminisma teorija, sociālā reprodukcija un sabiedriskās kustības. Pašlaik strādā par kuratori Kauņas Mākslinieku namā. Viņa ir rezidenču programmas DeMo (Decoding Modernity) un daudzu citu projektu, tai skaitā video mākslas programmas Mokumentai kuratore Kauņas Mākslinieku namā.

Bagdžūnaite ir kreiso mediju platformas Gyvenimas per brangus (www.gpb.lt) redakcijas dalībniece, kā arī līdzorganizatore kultūras centrā Emma. 2019. gadā Bagdžūnaite strādāja par līdzorganizatori starptautiskajā konfernecē Gender Struggle in Eastern Europe. Legacy of the Socialist Past and Contemporary Issues, sadarbojoties ar platformu DEMOS un Rozas Luksemburgas fondu.


Marija Kapajeva Kļūstot par feministisku mākslinieci

Kapajevas darbos bieži apskatīts plašs kultūridentitāšu un dzimtes jautājumu spektrs gan vēsturiskā, gan laikmetīgā kontekstā. Koncentrējoties uz sieviešu vietu mūsdienu sabiedrībā, viņas pētniecībā balstītie darbi pievēršas tam, kā neapzināti reklāmu, filmu un populāro mediju efekti veido identitātes. Savukārt prezentācijā viņa pievērsīsies personīgajai pieredzei, kas saistīta ar feministes aicinājuma atrašanu un kļūšanu par feministisku mākslinieci, uzsverot to, kā viņas izcelsme un dzīve Lielbritānijā noteikusi viņas radošo darbību.

Marija Kapajeva strādā Igaunijā un Lielbritānijā. 2021. gadā viņas grāmata Dream Is Wonderful, Yet Unclear, izd. Milda Books, ieguva Krasna-Krausa foto grāmatas balvu. Viņas pirmā grāmata, You can call him another man, izd. Kauņas Fotogrāfijas galerija, nominēta 2018. gada Aperture foto grāmatu balvai. 2019. gadā saņēmusi A Woman’s Work grantu Creative Europe programmas ietvaros, savukārt 2018. gadā ieguvusi otro vietu FOKUS videomākslas festivālā, Dānijā. 2016. gadā saņēmusi Gasworks & Triangle Network stipendiju darbam Irānā, Kooshk rezidencē. 2022. gadā viņa saņēma KARA balvu darba turpināšanai rezidencē Irānā. 

Viņa veido starptautiskas izstādes, un viņas darbi iekļauti muzeju kolekcijās, t.sk. Laikmetīgās mākslas muzejā Kiasma un Tartu mākslas muzejā. Viņa ir Igaunijas Mākslinieku savienības biedre. No 2021. gada Kapajeva izstrādā praksē balstītu disertāciju Igaunijas Mākslas akadēmijā. www.mariakapajeva.com


Ieva Melgalve Māksliniece Padomju Savienībā: izaicinājumi, kas atspoguļojas LPSR presē

Pētījums par māksliniecēm Padomju Latvijā fokusējas uz Padomju perioda preses rakstiem, kuros minēts vārds "māksliniece". Tas atklāj sistēmiskos izaicinājumus, ar kuriem saskārās Padomju laika mākslinieces un ļauj izvērtēt iemeslus, kādēļ pēc Padomju Savienības sabrukuma notika to diskursīvā izslēgšana. Par spīti ideoloģiski noteiktajai dzimumu vienlīdzībai, pastāvēja mākslas veidu dalījums pēc dzimuma: sievietes tika atturētas no iekļaušanās "augstajās" mākslās, turpretī kā piemērotākas pozīcija sievietēm tika uzskatīta darbošanās mākslas izglītībā, rokdarbos, dizainā un modē. Šis ir arī iemesls, kādēļ mākslinieču darbs Padomju laikā bieži tika vērtēts zemāk, ideoloģiskā vēstījuma trūkuma dēļ. 

Tāpat pētījums atklāj sieviešu sistemātisku ierakstīšanu lomās – sieva, māte un skolotāja –, kas prasīja daudz laika un bieži vien palielināja vai pat pārtrauca viņu māksliniecisko attīstību. Šie iemesli ir noveduši pie daudzu sieviešu mākslinieču relatīvas neatpazīstamības, par spīti viņu aktīvajai darbībai mākslā un dizainā Padomju laikā, kā arī vedina domāt, ka daudzu potenciālu mākslinieču attīstību kavēja ideoloģiski diktētais un dzimtes aizspriedumu iekrāsotais diskurss.

Ieva Melgalve ir Latvijas Mākslas akadēmijas doktorantūras programmas studente ar interesi par posthumānisma pieejām, kā arī kvīru un feminisma studijām. Viņas izglītība aptver mākslas teoriju un sociālo un kultūras antropoloģiju. Pārsvarā Melgalve pēta mākslas darbu radīšanas procesu, kas ietver arī interesi par mākslinieka un sabiedrības attiecībām. Viņa ir arī rakstniece un radošās rakstīšanas pasniedzēja Latvijas Mākslas akadēmijā.


Moderatore:

Andra Silapētere ir kuratore un pētniece Latvijas Laikmetīgajā mākslas centrā (LLMC). Viņas pētniecības un interešu lauks ietver trimdas un migrācijas tēmas un atšķirīgus identitātes un piederības aspektus mākslā un kultūrā. Silapētere ir Latvijas Paviljona 59. Starptautiskajā Venēcijas mākslas biennāle kuratore kopā ar Solvitu Kresei un māksliniecēm Skuja Braden. Viņa ir bijusi līdzkuratore pētniecības un izstāžu projektam “Pārnēsājamās ainavas”, kas aplūkoja latviešu trimdas un emigrantu kopienas mākslu un dzīvi 20.gs. gaitā ar izstādēm Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Rīgā (2018), District, Berlīnē (2019), James Gallery, CUNY, Ņujorkā (2019), kā arī šobrīd gatavo publikāciju (K. Verlag, 2022). Starp citām nesenām izstādēm minamas: “Es atceros, tādēļ es esmu. Vēl neuzrakstīti stāsti: mākslinieču arhīvi”(2020), “Nenorunātās tikšanās” (2019) abas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, “Nenorunātās tikšanās ” Den Frie, Kopenhāgenā (2019), Divdabis. Kaspars Groševs un Jānis Borgs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (2017) un Pazudis arhīvā Rīgas mākslas telpā (2016).



Šī ir sestā diskusija projekta “Pārdomājot postsociālismu caur postkoloniālismu Baltijā” ietvaros, kas pievēršas postsociālisma un postkoloniālisma nospiedumiem un to atbalsotajām vēsturiskajām pārmaiņām Latvijā un Baltijā caur feminisma un sieviešu kustību vēstures prizmu. Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs diskusiju ciklu organizē sadarbībā ar Kumu mākslas muzeju.


Projektu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds.

Lasīt vairāk