Photo: Margarita Ogoļceva
Seminārs “Neērtās vēstures: Hella Vuolijoki un Asja Lācis”
2024. gada 25. martā Igaunijas Mākslas akadēmijā
Lektori: Jāna Kokko un Andris Brinkmanis, respondentes: Anu Allasa un Airi Trīsberga, moderatores: Margareta Tali un Ieva Astahovska
Politiskā pagātne – tāpat kā tagadne – bieži vien ir neērta. Šis seminārs aicina atgriezties pie divu politiski aktīvu sieviešu – Hellas Vuolijoki (Hella Wuolijoki, 1886–1954) un Asjas Lācis (1891–1979) – dzīves un radošās darbības, lai diskutētu par to “neērtumu” un pārdomātu, kā šo diskomfortu pārvērst par izejas punktu kaut kam citam. Kā pārskatīt viņu intelektuālo un radošo mantojumu, lai gūtu kompleksāku priekšstatu par to apstākļiem un transnacionālajām saiknēm? Kā saprast un kontekstualizēt diskomfortu, ar ko viņas sastapās savas karjeras laikā? Vai salīdzinošs skatījums uz šo mākslinieču dzīvi un darbību var palīdzēt mainīt skatījumu uz viņu kreisajām idejām un ar to saistīto kontekstu? Vai viņu dzīves un mākslas saikņu izpratne var piedāvāt niansētākus veidus, kā, no vienas puses, aptvert garo un poraino 20. gadsimtu, un, no otras puses, kā domāt par mākslas praksi šodien?
Vairāk informāciju par semināru un lektoriem skatīt šeit.
Diskusija tiešsaistē par koloniālās pagātnes mantojuma atspoguļojumu Baltijā
2021.gada 23.februāris, tiešsaistē
Kvīnsija Gario un Jorgena Gario performance “Kā ieraudzīt Leoparda plankumus”
2020. gada 3. augusts, Kuldīga
Performances videodokumentācija skatāma tiešsaistes platformas e-flux Architecture un Het Nieuwe Instituut publikāciju ciklā Monument.
Performance, kas notika Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vasaras skolas ietvaros, aicināja domāt par Latvijas saistību ar Eiropas koloniālismu. Brāļi Kvīnsijs un Jorgens ir dzimuši Sintmārtena salā Karībijā, kur 1645. gada jūlijā piestāja hercoga Jēkaba Ketlera kuģis “Cerība” – tas pārvadāja ziloņkaulu un piparus no mūsdienu Libērijas uz Karību jūras valstīm un no turienes uz Eiropu veda tropiskos kokmateriālus. 1653.gadā hercogs Jēkabs uzbūvēja vergu kuģi “Leopards”, kurā pārvadāja nolaupītos afrikāņus, lai tos pārdotu un paverdzinātu Francijai piederošajā Martinikas salā. Latvijā baltvāciešu pārvadīto Kurzemes hercogisti bieži piemin kā pozitīvu periodu tās vēsturē, uzsverot latviešu līdzdalību hercogistes koloniālajos centienos, īpaši Tobago salā. Caur grāmatām, filmām, lugām un vietvārdiem Latvijas sabiedrībai par šo koloniālo pagātni visbiežāk tiek stāstīts nekritiski. Ar dzeju un stīlpana – Tobago radīta instrumenta – mūziku, brāļu Gario performance pie hercoga Jēkaba pieminekļa Kuldīgā mudināja ieraudzīt un aizdomāties par “Leoparda” plankumiem.
Tiešsaistes diskusija “Kā ar bērniem un jauniešiem runāt par neērtās vēstures tēmām?”
2020. gada 8. decembrī, tiešsaistē
Ko mākslas darbi var sniegt pagātnes sāpīgo pieredžu atspoguļošanā? Kā tie var pilnīgāk un godīgāk izstāstīt stāstus par šo pagātni, izgaismojot dažādus slāņus, izmantojot gan kritisku, gan empātisku izpratni? Kā tie nesenās pagātnes saprašanā iesaista personīgās un kolektīvās vēstures un atmiņas attiecības?
Semināra mērķis ir iepazīstināt ar atmiņas institūciju un arī individuāliem pieredzes stāstiem un raisīt diskusiju par to, kādas pieejas, iesaistot mākslu un citas radošās jomas, palīdz komunicēt par neērtajām vēstures tēmām, pārvarēt klusēšanu to, skaidrot, uzdot jautājumus un veicināt sapratni arī par sarežģītajām pagātnes un tagadnes attiecībām.
Tiešsaistes diskusija “Kā dziedināt pagātni?”
2020. gada 28. novembris
“Dziedināšana” ierasti ir saistīta ar cilvēkiem un dzīvām būtnēm, taču vai to var attiecināt arī uz pagātni? Un ko tas var nozīmēt? Domu par dziedināšanu ir iedvesmojuši mākslinieku darbi izstādē “Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules”, kas izceļ aizmirstus un ignorētus vēstures aspektus un veido jaunas saiknes starp tiem. Vai varam domāt par šīm mākslas praksēm kā pagātnes dziedināšanu? Izstādes atklāšanas diskusijā par to runājām ar māksliniekiem Andriju Dostlijevu, Paulīnu Puķītīti, Kvīnsiju Gario, Jorgenu Gario, Ūlo Pikkovu, Viku Ekstu un Zuzannu Hertzbergu, lai uzzinātu vairāk par viņu darbu un pieejām. Diskusiju vadīja Margareta Tali un Ieva Astahovska.
Mākslinieka Kvīnsija Gario lekcija par postkoloniālisma refleksijām šodienas mākslā
2019. gada 12. novembris, Latvijas Mākslas akadēmija, jaunais korpuss
Kā šodien runāt par dabas katastrofām, koloniālismu un pretošanos tam? Performanču mākslinieks Kvīnsijs Gario to dara, atsaucoties uz savas ģimenes pieredzi un stāstiem, kas aizved uz Karību jūras reģionu un Kirasao, mākslinieka dzimteni, kas ir bijusī Nīderlandes kolonija, šobrīd autonoma valsts Nīderlandes Karalistes sastāvā. Performatīvajā lekcijā mākslinieks ieskicēja šī reģiona postkoloniālo situāciju, kurai viņš pievēršas savos darbos un tiecas to ne vien kritiski atspoguļot, bet arī rosināt jaunas attiecības.
Kvīnsijs Gario (Kirasao / Sv. Maartena / Nīderlande) ir performanču mākslinieks, kurš savos darbos galvenokārt pievēršas postkoloniālisma un dzimtes jautājumiem publiskajā telpā.
Viņa zināmākais darbs Zwarte Piet Is Racisme (2011–2012) kritizēja un pievērsa globālu uzmanību nīderlandiešu Ziemassvētku tradicionālajam, taču rasistiskajam tēlam Melnajam Pītam, kas turpina koloniālisma stereotipus arī mūsdienās. Kā rakstīja žurnāls The Economist, "[Gario darbs] polarizēja kultūras dzīvi, iesaistot par to diskusijā slavenības, politiķus un pat ANO". Viņa nesenākie darbi pievēršas politiskās pretestības jautājumiem, un tie izrādīti daudzos Nīderlandes un Eiropas muzejos un teātros.