...
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs
1 / 11
2019. gada 2. – 7. augustā Kuldīgā notika Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vasaras skola “Izzināt sarežģīto pagātni”, kurā piedalījās jaunie mākslinieki, pētnieki un kuratori no Baltijas un citām Eiropas valstīm. Vasaras skolas uzmanības centrā bija jautājumi, kas saistīti ar sarežģīto un bieži vien traumatisko 20. gs. otrās puses mantojumu, taču ir marginalizēti vai izdzēsti no t.s. kolektīvās atmiņas, tomēr tie joprojām ietekmē mūsu šodienas realitāti. Vasaras skolas dalībnieki un lektori kopīgi meklēja atbildes uz virkni jautājumiem, kas saistīti ar šīs pagātnes izzināšanu. Kā sākt runāt par sensitīvām pagātnes norisēm, ko publiskajā diskursā pavada noklusējums? Kāda taktika varētu mainīt sarunāšanos par to, lai vienīgais nozīmīgais izejas punkts nav tikai izslēdzošas un selektīvas atmiņas? Vasaras skola piedāvāja salīdzinošu perspektīvu un diskusijas par to, kā struktūras un koncepti, kas tulkoti no atšķirīgiem kontekstiem, var palīdzēt pārvarēt lokāli izdzēstos naratīvus un šķetināt sarežģīto pagātni. 

Vasaras skolas lektori un darbnīcu vadītāji bija mākslas un kultūras teorijas, dzimtes un kvīru studiju, kā arī atmiņu studiju pētnieki Iļja Ļenskis, Adija Kuntsmane, Violeta Davoļūte un mākslinieki Mareta Anne Sāra, Harri Pelviranta, Kristīna Normana, Jūrate Samuļonīte un Vilma Samuļonīte. Programmas kuratores – Ieva Astahovska un Margareta Tali.

Vasara skolas programmu piektdien, 2. augustā ievadīja muzeja “Ebreji Latvijā” direktora Iļja Ļenska vadītā ekskursija-darbnīca, kartējot vietas, kas saistītas ar ebreju kopienas vēsturi Kuldīgā, un pievēršoties šīs vēstures aizmiršanas un atcerēšanās procesiem. No 1800. līdz 1941. gadam Kuldīgā bija plaša ebreju kopiena, tās klātbūtne bija labi redzama arī pilsētas ainavā, piemēram, nozīmīgs pilsētas orientieris bija sinagoga. Taču Kuldīga lepojās ar senāku pagātni, kad tā bija Kurzemes hercogistes galvaspilsēta, un šajā stāstījumā ebreju vēsture kā daļa no pilsētas identitātes bija izslēgta. Holokaustā izdzīvoja vien nedaudzi Kuldīgas ebreji, pēdējie no tiem pilsētu pameta sešdesmitajos gados, un bijušais ebreju mantojums tika pielāgots citām funkcijām. Tikai pēdējās desmitgadēs, pieaugot tūrismam un atjaunojot vēsturisko centru, Kuldīgas ebreju vēsture pirmo reizi iekļauta kopējā stāstījumā par pilsētu, atgriežoties pie tās kā savulaik nozīmīgas vietas identitātes daļas. 

Sestdien, 3. augustā Mančestras Metropolitēna universitātes lektore Adi Kuntsmane pievērsās sarežģītās pagātnes pētniecības un kultūras un politiski nepieņemto atmiņu dilemmām. Šīs atmiņas pavada, no vienas puses, noklusējums, no otras, apspiedoša vai pat vardarbīga attieksme, kur atšķirības starp “varoņiem” un “ienaidniekiem”, “lieciniekiem” un “atbalstītājiem”, “upuriem” un “varmākām” var būt neskaidras vai apvērstas. Kuntsmane, kas ilgstoši pētījusi vardarbības afektīvo sistēmu, pievērsās jautājumiem, kā vardarbība rada noklusējumu arhīvos, kolektīvajā atmiņā un pētniecībā. Lekcijas pirmajā daļā viņa runāja par “vajātajām atmiņām”, noklusējumu kolektīvajā atmiņā un akadēmiskajā historiogrāfijā par viendzimuma attiecībām padomju Gulaga nometnēs. Tematika, kas saistīta ar neheteronormatīvajām attiecībām nometnēs ir sistemātiski ignorēta, demonstrējot kvīru subjektivitātes izdzēšanu t.s. disidentu literatūrā, kas veido atmiņu ietvaru par nometņu pieredzi arī nākamajām paaudzēm. Lekcijas otrajā daļā viņa analizēja šīs problemātikas transformācijas desmitgadēs pēc politiskā terora un padomju režīma beigām. Pievēršoties kvīru un homofobiem ebrejiem, kas emigrējuši uz Palestīnu un Izraēlu, viņa atklāja, kā Gulaga nometņu atmiņas joprojām ir vienlaicīgi klātesošas un izdzēstas, kā atmiņas par pagātnes vardarbību pārceļas arī uz laikmetīgās migrācijas procesiem, un kā vardarbība, ko izraisījis Izraēlas koloniālisms Palestīnā, šodien pieņēmusi daudz neredzamākas formas. Lekcijas noslēguma daļā viņa izvaicāja, kas notiek ar “sarežģītās pagātnes” neatzītajām atmiņām šodienas digitālajā vidē. Kāda ir šo atmiņu nākotne laikmetā, kad arhīvi arvien vairāk tiek digitalizēti, kad vēsturi stāsta un pārstāsta dažādas kopienas tiešsaistē, un kad jebkādu mūsu atmiņu saglabāšana notiek ar tehnoloģisko starpniecību (“save as”, “saglabāt mākonī” u.tml.)? Vai mēs virzāmies uz nākotni, kur mūsu vietā visu atcerēsies, reģistrēs, saglabās, marķēs, kataloģizēs un izsijās algoritms? Un, ja jā, kā tam pielāgosies atmiņu studijas? Vai mēs virzāmies uz digitālās amnēzijas nākotni, kur mēs varētu zaudēt gan mūsu atmiņas, gan spēju atcerēties bez tehnoloģijas starpniecības?

Svētdien, 4. augustā Sāmu-norvēģu māksliniece un rakstniece Mareta Anne Sāra stāstīja par savu darbu Pile o´Sápmi, kas veltīts konkrētam notikumam, un diskutē par represijām, ar kurām joprojām saskaras sāmi kā Ziemeļvalstu pamatiedzīvotāji. Pile o´Sápmi pirmā versija bija instalācija no 200 izkautu ziemeļbriežu galvām. Sāra to izstādīja pie Norvēģijas sāmu reģiona Finnmarkas apgabaltiesas 2016. gadā, kur mākslinieces brālis Jovsets Ante Sāra cēla prasību pret Norvēģijas valdību, kas liek izkaut ziemeļbriežus, lai ganāmpulku apdzīvotās teritorijas varētu izmantot ienesīgiem biznesa projektiem. Pile o´Sápmi atsaucas arī uz 19. gadsimta Ziemeļamerikas varas iestāžu sankcionētajiem bifeļu slaktiņiem – taktisku paņēmienu, kā atbrīvoties no pamatiedzīvotājiem. Sāras brāļa prasība pret Norvēģijas valdību iestājās par tiesībām sāmiem saglabāt savu kultūru un praktizēt tradicionālo dzīvesveidu. Māksliniece izseko šai tiesvedībai, kas ir nozīmīgs precedents pamatiedzīvotāju tiesību aizstāvēšanā Norvēģijā. 

4. augusta vakarā vasaras skolas programmā bija iespējams noskatīties dokumentālo filmu Liebe Oma, Guten Tag! (2016) un tikties ar tās režisorēm Jūrati Samuļonīti un Vilmu Samuļonīti. Šī filma stāsta par abu māsu ceļojumu dzimtas pagātnē, noklusētām traumām gan ģimenes, gan Lietuvas vēsturē pēc Otrā pasaules kara, par nepieciešamību tās izrunāt, meklēt atbildes un lauzt tabu.

Pirmdien, 5. augustā Viļņas Universitātes Starptautisko attiecību un politika zinātnes institūta profesore Violeta Davoļūte lekcijā “Daudzvirzienu atmiņa” analizēja Lietuvas ebreju un padomju deportāciju vēsturi un tās noklusējumus. 1941. gada 14. jūnijā padomju policijas spēki PSRS rietumu teritorijās apcietināja ap simts tūkstošiem „tautas ienaidnieku”. Vīriešus ieslodzīja Gulaga nometnēs, sievietes, bērnus un vecus cilvēkus deportēja uz tāliem un nomaļiem Krievijas apgabaliem. Savukārt vācu iebrukums šajās teritorijās 1941. gada 22. jūnijā iezīmēja jaunas okupācijas sākumu, kas noveda pie holokausta. Lietuvā daudzi iedzīvotāji sveica vācu spēkus kā atbrīvotājus, bet nacistu propaganda attēloja ebreju minoritāti kā asiņainus boļševikus un jūnija deportāciju izpildītājus. No šī brīža padomju deportācijas un nacistu genocīds kļuva par konkurējošām traumām – kolektīvo ciešanu un identitātes nesavienojamiem stāstījumiem. Patiesībā Lietuvas ebrejus skaits 1941. gada jūnija deportēto vidū bija proporcionāls to iedzīvotāju daļai valstī, taču viņu dzīves stāstiem nebija nekādas nozīmes kolektīvajā atmiņā, kas pavadīja PSRS sabrukumu. Balstoties uz intervijām ar jūnija deportācijās izdzīvojušajiem ebrejiem, kuru liktenis tos paradoksāli izglāba no genocīda, Violeta Davoļūte savā lekcijā runāja par to, kā traumatisko atmiņu „konkurenci” var mazināt, izceļot šos aizmirstos dzīves stāstus.

Otrdien, 6. augustā mākslinieks Harri Pelviranta runāja par dokumentālo praksi un tās ētiskajām problēmām mākslā. Ētikas jautājumiem ir būtiska loma mākslas darba veidošanas procesā. Lai gan dokumentālos darbos, piemēram fotogrāfijā, var nojaust autora ētisko pozīciju, svarīgākās morālās izvēles notiek jau tēla veidošanas procesā. Savā lekcijā Pelviranta koncentrējās uz jautājumiem, kas skar mākslinieka ētiskos apsvērumus mākslas darba radīšanas, producēšanas un publiskošanas gaitā, tostarp procesos, kas paliek skatītājam neredzami un “noklusēti”. Pelviranta analizēja, kā mākslinieki apraksta ētiskās dilemmas, ar kurām tie saskārušies darba radīšanas laikā. 

7. augustā māksliniece Kristīna Normana stāstīja par savu jaunāko darbu Vieglāk par sievieti, kas jūlijā bija skatāma teātra festivālā Santarcangelo dei Teatri Itālijā un septembrī arī Homo Novus festivālā Rīgā. Darba pamatā ir K. Normanas pētījums par ukraiņu sievietēm – veco ļaužu aprūpētājām Itālijā. Mūsdienu migrācijas kontekstā šis ir vēl viens noklusēts stāsts par došanos prom cerībā sākt jaunu dzīvi, tā arī paliekot mūžīgi levitējošā stāvoklī starp vecajām un jaunajām mājām ar hibrīdu, nekur īsti nepiederīgu identitāti. Normana ar savu jaunāko projektu iepazīstināja iepriekšējo darbu kontekstā un runāja par tēmām un stratēģijām, kas viņas mākslinieciskajā praksē atkārtojas – personiskās un kolektīvās atmiņas aspektiem, kas saistīti ar postpadomju stāvokļa un migrantu identitātes izpēti. 




Vasaras skolas komanda 

Kuratores: Ieva Astahovska, Margaret Tali

Projekta vadītāja: Margarita Ogoļceva

Asistente: Žilī Bernadaka

Vizuālā identitāte un dizains: Aleksejs Muraško

Fotogrāfe: Margarita Ogoļceva

Īpašs paldies: Ilze Supe, Juta Kasakovska, Antra Priede



Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs 2019. gada vasaras skolu rīkoja sadarbībā ar Kuldīgas mākslinieku rezidenci, Latvijas Mākslas akadēmiju un Igaunijas Mākslas akadēmiju. Projekta norisi atbalstīja Valsts Kultūrkapitāla fonds, Igaunijas Kultūrkapitāla fonds, Kuldīgas pašvaldība, Ziemeļvalstu un Baltijas valstu mobilitātes programma Kultūra.