...
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs

>> Diskusija “Vides jautājumi Baltijas mākslas vēsturē—pētniecības un izstāžu veidošanas pieredze”
Tiešsaistē
02.11.21

Otrdien, 2. novembrī plkst. 17.30 - 19.30 norisinājās diskusija  “Vides jautājumi Baltijas mākslas vēsturē - pētniecības un izstāžu veidošanas pieredze”.




Dalībnieki: Bārts Pušavs, Inga Lāce, Eda Tūlberga, Nomeda un Ģedimins Urboņi, Maja un Rubens Fouki.

Moderatores: Linda Kaljundi un Ieva Astahovska


Organizē: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs un Kumu mākslas muzejs, Baltijas reģiona vides humanitāro un sociālo zinātņu konferences BALTEHUMS II ietvaros.


Centieni rakstīt mākslas vēsturi un veidot izstādes no ekokritiskas un vides perspektīvas ir simptomātiski laikmetīgajā mākslā. Šos centienus raksturo arvien lielāka izpratne par to, cik būtiski ir veidot mākslas vēsturi no globāla, salīdzinoša un transnacionāla skatpunkta. Taču šo procesu ietekmē ekokritiskās mākslas vēstures tradīcija, kas veidojusies no Rietumu perspektīvas—tāpat kā vides vēsturi, kas arī rakstīta un veidojusies caur Rietumu pieredzi.


Tāpēc mākslas vēstures pārrakstīšana un izstāžu veidošana no ekokritiskas pozīcijas ir centrāla t.s. Rietumu provincializācijai globālās vēstures kontekstā. Daļa no šī apjomīgā projekta ir Austrumeiropas mākslas vēstures perifērijā palikusī vides vēsture. Pārfrāzējot mākslas zinātnieku Pjotru Piotrovski—mums nevajadzētu koncentrēties vien uz Austrumeiropas mākslas prakšu un interešu ierakstīšanu Rietumu ekokritiskās mākslas vēstures kanoniskajos rāmjos, bet tā vietā vajadzētu pievērsties lokālajām pieredzēm, vienlaikus pārskatot un dekonstruējot attiecības starp Rietumiem un Austrumiem (arī ar globālajiem dienvidiem). Pieredze, kas nav saistīta ar Rietumiem, tajā ir uztverams kā nozīmīgs faktors, kas ļautu veidot plurālistiskāku vides mākslas vēsturi, kas izceļ ne-rietumniecisko prakšu daudzveidību un ciešo saikni starp mākslu un vidi.


Pētnieki un kuratori, kas pievēršas Baltijas reģionam, šai diskusijā runās par izaicinājumiem, ar ko saskārušies, rakstot un veidojot izstādes par Baltijas mākslas vēsturi no ekokritiskas un vides perspektīvas. Kāda ir vides prakšu un ideju specifika Baltijas vizuālās mākslas un kultūras vēsturē? Kādus transnacionālus savijumus tās atspoguļo, un kā Baltijas mākslas pārlasīšana var veicināt globālās mākslas vēstures re-konceptualizāciju, kas izaicina Rietumu pieeju? Kā šādi mēģinājumi sasaucas ar laikmetīgās mākslas un izstāžu ainu Baltijas reģionā un ārpus tās? Dalībnieki diskutēs par būtiskākajiem jautājumiem, balstoties uz piemēriem savā praksē.


Šī ir piektā diskusija projekta “Pārdomājot postsociālismu caur postkoloniālismu Baltijā” ietvaros, kas pievēršas postsociālisma un postkoloniālisma nospiedumiem un to atbalsotajām vēsturiskajām pārmaiņām Latvijā un Baltijā caur aktuālās ekoloģiskās krīzes, vides jautājumu un nacionālisma prizmu. Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs diskusiju ciklu organizē sadarbībā ar Kumu mākslas muzeju un pētniecības projektu “Igaunijas vides jautājumi 20. gadsimtā” Tallinā.


---------------------------------------------

PREZENTĀCIJU KOPSAVILKUMI UN DALĪBNIEKU ĪSBIOGRĀFIJAS

---------------------------------------------

>> Bārts Pušavs <<

Ainavas aplūkojums caur rases perspektīvu kā ekokritiska mākslas vēsture

Diskursā par antropocēna laikmetu bieži izmantoti tādi termini kā “vairāk nekā cilvēks” un “citāds nekā cilvēks”, caur tiem tiecoties atjaunot vienlīdzību starp dažādajiem izpētes subjektiem. Ideja par rasi kā ekokritiskas mākslas vēstures būtisku sastāvdaļu jeb to, ka vizuālā kultūra var veidot rasē balstītu skatījumu uz ainavu, var šķist neatbilstoša Baltijas mākslas vides vēstures mērķiem. Tomēr savā prezentācijā es vēlos pievērst uzmanību jautājumam par to, ka rases koloniālā loģika ir bijusi būtiska vides diskursā Baltijas reģionā jau kopš astoņpadsmitā gadsimta. Sākot no apgaismības laikmeta dzimtbūšanas attaisnojuma līdz pozitīvajam zemniecības atainojumam jaunizveidotajās republikās starpkaru periodā, zemes un darba atspoguļojums ir savīts tik ļoti, kas noteicis, kā Baltijas daba un tās saglabāšanas politika ir atainota vizuālajā kultūrā. Izceļot rases perspektīvu kā ekokritiskas izpētes kategoriju, pirmtautas kultūra un tās saikne ar vidi ir svarīgs ietvars, caur kuru saprast, kā Baltijas mākslinieki izmantoja dabu, lai paustu noteiktus apgalvojumus par vēsturi, mantojumu un dzimteni.

Bārts Pušavs ir mākslas zinātnieks, kurš strādā starptautiskā pētniecības projektā “Ziemeļvalstu koloniālisma māksla” Kopenhāgenas Universitātē. Savos pētījumos un kuratora darbā viņš pievērsies rases, dzimtes un koloniālisma krustpunktiem globālā modernisma kontekstā, īpaši Baltijā un Ziemeļvalstīs.


>> Inga Lāce <<

Nenorunātās tikšanās: zinātne, tehnoloģijas un daba padomju Latvijas mākslinieku darbos

Savā prezentācijā es tuvāk aplūkošu vairākus māksliniekus un viņu darbus, kas bija skatāmi izstādē “Nenorunātās tikšanās” Latvijas Nacionālās mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” 2019. gadā. Šī izstāde atsaucās uz grafikas izstāžu ciklu “Zinātne un zinātniskā fantastika”, kas Rīgā notika no 1975. līdz 1982. gadam. Pārskatot šos mākslas darbus un tos eksponējot līdzās mūsdienu autoru, kā arī tādu laikabiedru kā gleznotājas un tekstilmākslinieces Zentas Loginas darbiem, tie atspoguļoja zinātniskās fantastikas ģenealoģiju un utopisko iztēli. Vienlaikus izceltajai saiknei starp zinātni un tehnoloģijām, daudzi darbi pievērsās jautājumiem, kas saistīti ar šo tehnoloģiju ietekmi un noplicinošo attieksmi pret vidi Padomju Savienībā, un tā radītajām sekām. Šo jautājumu planetārs mērogs atspoguļojās Zentas Loginas trīsdimensiju abstraktajās kompozīcijās, kas veltītas kosmosa tēmai. Daudzas no tām pirmo reizi tika izstādītas tikai viņas personālizstādē 1987. gadā, kas notika jau pēc mākslinieces nāves. Kāda bija politiskā un tematiskā savīšanās šajos darbos, atspoguļojot dabas un ekoloģijas jautājumus? Ko šo darbu pārskatīšana no vides kritikas perspektīvas nozīmē reģiona mākslas un vides vēsturei un ko tā nozīmē mūsu tagadnei un nākotnei?


Inga Lāce ir C-MAP Centrālās un Austrumeiropas nodaļas stipendiāte Modernās mākslas muzejā (MoMA) Ņujorkā, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra kuratore (kopš 2012). Mākslinieces Daigas Grantiņas pārstāvētā Latvijas paviljona “Saules Suns” 58. Venēcijas biennālē kuratore (kopā ar Valentīnu Klimašausku, 2019).


>> Eda Tūlberga <<

Māksla ir dizains ir māksla

Kuratore Eda Tūlberga stāstīs par viņas nesenāko projektu “Māksla ir dizains ir māksla” https://kumu.ekm.ee/en/syndmus/art-is-design-is-art (līdzkuratore Karina Visente), kas pievērsās mākslas un dizaina kopsakarībām vēlīnajā padomju periodā. Izstāde izvaicāja, kā dizaineru pieejas un metodes manifestējās konceptuālos darbos un kā māksla tika izmantota, lai veicinātu izpratni par dizainu un meklētu risinājumus ar to saistītām problēmām. Lai gan šie mākslas darbi tika radīti ļoti atšķirīgā politiskā un ekonomiskā kontekstā, to raisītie jautājumi—kurš ir radījis vidi, kas mūs ietver, kāda loma ir ikdienas priekšmetiem mūsu dzīvē, kā mēs jūtamies atšķirīgās telpās—ir aktuāli arī šodien. Viena no izstādes tēmām bija attiecības starp dabisko un mākslīgo, pievēršoties dažādiem veidiem, kā mākslinieki septiņdesmitajos gados sāka vizualizēt apkārtējā vidē notiekošos procesus. Savā prezentācijā Tūlberga pievērsīsies vairāku izstādes mākslas darbu interpretācijai, izmantojot jaunu, ekokritisku skatījumu.


Eda Tūlberga ir mākslas vēsturniece. Viņa strādā par kuratori Kumu mākslas muzejā Tallinā un studē Igaunijas Mākslas akadēmijas doktorantūrā. Viņas pētniecības jomas ir padomju un laikmetīgā māksla, pievēršoties sieviešu mākslinieču darbībai un dzimtes jautājumu problemātikai. Šobrīd viņa strādā pie pētniecības un izstādes projekta, kas veltīts vēlīnā padomju perioda sieviešu grafiķu mantojumam Igaunijā.


>> Nomeda un Ģedimins Urboņi <<

Amfībijas pedagoģija: veidojot klimata kopību

Prezentācijā mēs pievērsīsimies dažiem no svarīgākajiem jēdzieniem, tostarp amfībijas pedagoģijai, kas atsedzas mūsu pētniecībā balstītās prakses programmatiskākajos darbos. Tos ir virzījušas ekoloģiskās kustības, kas veicināja sociālo un politisko pāreju, un šī prakse tiecas uzsvērt, ka mākslai ir jāveido vidē balstīts pilsoniskums kā jauns elastības un piederības veids. Eksperimentējot ar daudzveidīgu diskursīvo formātu ekoloģiju, piemēram, laboratorijām, skolām, mācīšanās vidi un māksliniecisku radīšanu, mūsu prakse izceļ cilvēka zināšanu un citu dzīves formu poētiskas iesaistīšanas formas. Pētot starpsugu komunikāciju un sociālās attiecības, kas paplašina cilvēku kopienu, šī prakse izzina jēdziena “sympoiesis” (veidošana-kopā) lietderību kā domāšanas ieradumu pašreizējā vides krīzes periodā.


Nomeda un Gediminas Urboņi ir mākslinieki, pedagogi un starpdisciplinārās pētniecības prakses “Urbonas Studio” līdzdibinātāji. Šai studijā norit apmaiņa starp zināšanu veidošanu un mākslinieciskām praksēm, īstenojot projektus, kas transformē pilsoniskās telpas un kolektīvās iztēles. Urboņi ir piedalījušies Sanpaulu, Berlīnes, Maskavas, Lionas, Gvanžu, Pusānas un Taipejas biennālēs, Folkestones triennālē, izstādēs Manifesta un Documenta, tostarp viņiem bijusi personālizstāde Venēcijas biennālē un MACBA muzejā Barselonā. Viņu nesenākā publikācija “Purvi un jaunā iztēle” nāks klajā 2022. gadā (Sternberg, MIT Press). Ģedimins ir Masačūsetsas Tehnoloģiju institūta MIT mākslas, kultūras un tehnoloģiju programmas asociētais profesors, un Nomeda ir šī institūta pētniece.


>> Maja un Rubens Fouki << ir Translokālā laikmetīgās mākslas institūta dibinātāji un Londonas Universitātes koledžas Postsociālisma mākslas centra Art (PACT) vadītāji. Viņu nesenākie publicētie izdevumi: “Art and Climate Change” (Thames & Hudson, 2022), “Central and Eastern European Art Since 1950” (Thames & Hudson, 2020), “Ilona Németh: Eastern Sugar” (Sternberg Press, 2021), žurnāla “Third Text” speciālais numurs “Actually Existing Artworlds of Socialism” (2018) un Majas Foukas “The Green Bloc: Neo-Avant-Garde and Ecology under Socialism” (2015). Viņi ir nodaļu autori izdevumiem “Routledge Companion to Contemporary Art, Visual Culture, and Climate Change (2020), “Creative Time: Another World is Possible” (2019), “Along Ecological Lines: Contemporary Art and Climate Crisis” (2019), “u.c. Fouki ir kuratori izstādēm un projektiem “Potenciālie agrārismi”, “Antropocēna lasītava”, “Donavas upes skola”, izstāžu triloģijai par 1956., 1968. un 1989. gadu revolūcijām.


>> Linda Kaljundi ir kultūras vēsturniece, kas specializējas Baltijas vēsturē un historiogrāfijā, kā arī kultūras atmiņas pētījumos. Sastādījusi rakstu krājumus par viduslaiku un agrīno moderno laiku vēsturi un vēstures rakstīšanu, kā arī par vēsturisko daiļliteratūru. Viņa ir līdzkuratore izstādēm “Vēsture attēlā—attēls vēsturē: Nacionālā un transnacionālā pagātne Igaunijas mākslā (2018), “Iekarotāja skatiens: Lisas Reihanas Vajājot Venēru” (2019–2020), Kumu mākslas muzeja Tallinā jaunajai pastāvīgajai ekspozīcijai “Identitātes ainavas: Igaunijas māksla. 1700–1945” (2021).


>> Ieva Astahovska ir mākslas zinātniece, pētniece un kuratore. Viņa strādā Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā, kur vada projektus, kas saistīti ar mākslu un kultūru sociālisma un postsociālisma periodā Latvijā, Baltijas valstīs un Austrumeiropā, kā arī postsociālisma un postkoloniālisma perspektīvu savīšanos šī reģiona mākslas un kultūras vēsturē. Viņa ir bijusi kuratore virknei izstāžu, kas balstītas šo tēmu izpētē, kā arī ir redaktore, sastādītāja un autore virknei izdevumu, nesenākais – “Valdis Āboliņš. Avangards, meilārts, jaunais kreisums un kultūras sakari aukstā kara laikā” (LLMC, 2019).

Instalācijas skats ar Zentas Loginas darbi Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotajā izstādē “Nenorunātās tikšanās” Latvijas Nacionālās mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls, 2019. Foto: Margarita
1 / 1