Sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru un Malmes Mākslas muzeju Zviedrijā no 2024. gada 14. decembra līdz 2025. gada 23. februārim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva un Kupola zālēs (Jaņa Rozentāla laukumā 1, Rīgā) noritēs izstāde “Latvijas kolekcija”, kas parāda 20. gadsimta sākuma Latvijas mākslinieku darbus no Malmes muzeja krājuma un tos papildinošus mūsdienu autoru jaundarbus.
Aicinām iepazīties ar Kristiānas Ābeles eseju “…daļa kontinenta, daļa pamata”, kas iezīmē vēsturisko kontekstu Latvijas Mākslas kolekcijas ceļam uz Malmes Mākslas muzeju un - 85 gadus pēc kolekcijas izveidošanas - izstādi Rīgā.
Vēlu 1939. gada rudenī, kad pār Baltijas valstīm jau karājās hitleriskās Vācijas un staļiniskās Padomju Savienības noziedzīgās vienošanās zobens, kādas mākslas darbu kopas pārcelšanās uz ārzemēm gan norisinājās vienlaikus ar Baltijas vāciešu izceļošanu un daudzu kultūras vērtību izvešanu no Latvijas, tomēr viesa nevis zaudējuma sajūtu un trauksmainas priekšnojautas, bet lepnumu un priecīgas gaidas. Malmes muitas inspektors Oskars Elmkvists (Oscar Elmquist, 1885–1954) Dienvidzviedrijā atvēlēja līdzekļus Latvijas mākslas nodaļas izveidei viņa pilsētas muzejā, kas starptautiskā ziņā tobrīd varēja lepoties ar plašām krievu un somu mākslinieku darbu kolekcijām.
Zviedrijas un Baltijas sadarbības dienu laikā iepriekšējā gadā Pieminekļu valdes direktors, Latvijas Universitātes profesors un Latviešu-zviedru tuvināšanās biedrības vadītājs Francis Balodis (1882–1947) Malmē bija lasījis lekciju par nacionālajiem elementiem latviešu mākslā un pēc atgriešanās stāstīja presei, ka “līdzās vecajam Malmes cietoksnim, kurš arī pārveidots par muzeju, uzcelta jauna muzeja ēka, moderni iekārtota ar jaunām vitrīnām, magazīnu telpām un plašām laboratorijām”*. Otrs galvenais Latvijas kultūras vēstnesis Baltijas valstu divdesmitgades pasākumos Zviedrijā bija mākslinieks Ludolfs Liberts, kas Stokholmā sarīkoja savu darbu izstādi. Vienu no tās eksponātiem Malmes un Lundas biedri no iepriekš minētās analogās Latviešu-zviedru tuvināšanās biedrības uzdāvināja Malmes muzejam, aizsākot Latvijas mākslas pārstāvību tā krājumā.
Tieši vēsturniekam Balodim sadarbībā ar Libertu kā Latvijas tēlotājas mākslas biedrības vadītāju bija uzticēts izlietot Elmkvista ziedojumu mākslas darbu iegādei. No Zviedrijas izvēli apstiprināt un kolekciju saņemt ieradās Malmes muzeja direktors mākslas vēsturnieks Ernsts Fišers (Ernst Fischer, 1890–1980) kopā ar Latvijas Universitātes bijušo zviedru valodas un vēstures lektoru Hariju Vallīnu (Harry Wallin, 1900–1950), kas savā Rīgas periodā (1929–1936) bija izveidojis plašu sakaru loku vietējā sabiedrībā. 12. novembrī, kad viss guvums – “2 skulptūras, 23 eļļas un 20 grafiskas mākslas darbi” – dažas stundas bija apskatāms Latvijas Universitātes aulā*, Balodis uzsvēra, ka Malmes muzejam paredzētā kolekcija “būs prāvākais latviešu mākslas darbu kopojums ārzemēs un darīs lielu latviešu mākslas propagandas darbu”*.
Uga Skulme, pats būdams viens no pārstāvētajiem māksliniekiem, apskatā konstatēja, ka “Malmē būs reprezentēti gandrīz visi mūsu redzamākie gleznotāji”*, tomēr norādīja uz trūkumiem, kuru uzskaitījumā Kārļa Miesnieka un Ģederta Eliasa vārdiem varētu pievienot arī citus. Kolekcijai bija iegūts pa jau pasen mirušo mākslinieku Jaņa Rozentāla, Johana Valtera (Johann Walter, arī Walter-Kurau) un Jāzepa Grosvalda gleznai, kā arī divi nesenā aizgājēja Riharda Zariņa asējumi. Taču galvenais mērķis, kā rakstīja Balodis, bija parādīt “latviešu tagadnes mākslu, kāda tā izveidojusies 22 Latvijas neatkarības gados”*. Arturs Jūrasteters (1905–1941) atzīmēja, ka izraudzītās gleznas galvenokārt ir “pēdējās izstādēs pie mums redzētie un atzinīgi novērtētie attiecīgu autoru eksponāti”*. Pa virknei darbu bija izvēlēti no Rīgas mākslinieku grupas un “Sadarba” veikuma, ko šīs organizācijas jau kā Latvijas tēlotājas mākslas biedrības sekcijas viena pēc otras 1939. gada rudenī rādīja Rīgas pilsētas mākslas muzejā. Prāvo skaitu zīmējumu un estampu droši vien sagādāja Liberts, vadīdams arī Valstspapīru spiestuvi un naudas kaltuvi, kuras paspārnē kopš 1939. gada aprīļa darbojās grafiskās mākslas salons. Pārstāvēto grafiķu vidū bija vairākas sievietes – Erna Bērziņa (Ķikure), Elza Druja (Druja-Foršū), Otomija Freiberga, Marija Muceniece (Induse-Muceniece) un Zelma Tālberga, Par īpaši vērtīgiem ieguvumiem “Jaunākās Ziņas” nosauca Kārļa Zāles pirmmetu Brīvības pieminekļa zvejnieka tēlam un nelielu Teodora Zaļkalna “Cūkas” versiju – divas nacionālās tēlniecības kanona relikvijas*.
Triju LU aulā parādītu kolekcijas darbu liktenis nav zināms, turpretī pārējo kopums kultūrdiplomātiskajā mākslas priekšmetu migrācijā drīz ieguva iepriekš neparedzētas funkcijas. Pārradies Zviedrijā, Harijs Vallīns gan pavēstīja, ka galvenais iespaids Rīgā “ir pilnīgā drošības sajūta un mierīgais noskaņojums. Acīmredzot visi uzticas nākotnei un velti nebaiļojas. Tāpēc arī zviedru pulciņš Latvijā nekādi nav varējis saprast daudzos uztraucošos rakstus, kas savā laikā par Baltijas valstīm parādījās zviedru presē.”* Tomēr totalitārās okupācijas drīz iejaucās visu iesaistīto latviešu likteņos. Jau pirmajās dienās pēc padomju armijas ienākšanas 1940. gada jūnijā uz Zviedriju emigrēja Francis Balodis, Otrā pasaules kara beigās bēgļu gaitās turp devās daudz tautiešu, un “dažam labam latvietim, kas atnāca uz Skoni, bija patīkami atklāt, ka Malmes mākslas muzejā atrodas lielākā latviešu mākslas kollekcija Zviedrijā. Likās, ka vieglāk būs pārvarēt svešumu, vieglāk atvērt latvisko skaistumu sveštautiešiem, vieglāk atrast ceļu uz saprašanos augstāko vērtību pasaulē.”* 1947. gadā Latvijas mākslas ekspozīciju papildināja ieguvumi no muzejā sarīkotas piecu latviešu mākslinieku izstādes.
Viens no viņiem – Niklāvs Strunke – jau pirmajā trimdas pavasarī apstrīdēja Baloža pārliecību, ka “gleznu krājums Malmes mūzejā ļauj pārskatīt latviešu mākslas attīstību”, apgalvodams, ka “patiesībā tur ir tikai izvilkumi un epizodi”*. 50. gados Latvijas mākslas nodaļu pārvietoja uz mazāku telpu un 1958. gadā, pēc iepriekšējā direktora Fišera došanās pensijā, slēdza pavisam, aizbildinoties ar vietas trūkumu, turklāt nodaļas saglabāšana būtu nepatīkams gruzis Zviedrijas un PSRS diplomātisko attiecību kurpēs. Latviešu autoru darbi izklīda muzeja krājuma neredzamajā daļā, kopā parādoties tikai ar melnbaltiem attēliem papildinātā kataloģiskā aprakstā, ko 1970. gadā žurnālā “Tilts”, spītēdams aizmirstībai, piedāvāja mākslinieks un literāts Ojārs Jēgens (1924–1993)*. Viņa publikācija bija galvenais ceļvedis tiem mākslas vēsturniekiem, kas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas meklēja sakarus ar Malmes Mākslas muzeju, lai precizētu atsevišķu mākslinieku mantojuma kopainu.
Tomēr pēc Jēgena centieniem pagāja gandrīz pusgadsimts, līdz Latvijas kolekcijas liktenis ieinteresēja dāņu kuratori Loti Lēvholmu (Lotte Løvholm), kam šis pētījumu virziens palīdzēja veidot attiecības ar dzimtas sakņojuma latvisko atzaru. Kolekcijas pirmā atkalapvienošanās izstādē un katalogā 2022.–2023. gadā notika tās rašanās ģeopolitiskajiem apstākļiem līdzīgu apdraudējumu ēnā.* Šī ēna nav izklīdusi, bet klāsies pāri Latvijas skatītāju pieredzei, vedinot ne tikai nodoties priekam par jauniepazīto “izvilkumu un epizodu” iekļaušanos plašāku zināšanu mozaīkā, bet arī domāt par mākslas darbu dažādajām lomām starptautiskās politikas kolīzijās.
--
1. “Neviens nav sala, pilnīga par sevi; katrs ir daļa kontinenta, daļa pamata. Ja māla pikuci jūrā ieskalo, Eiropa to zaudē – tieši tāpat, kā ja tas būtu bijis zemesrags, kā tava drauga vai tava paša muiža (..).” – Donns, Džons [Donne, John]. XVII meditācija. Tulk. Raimonds Ķirķis un Anna Auziņa. Publ. esejā: Auziņa, Anna. Tas zvana tev. Punctum, 2020, 15. dec. (https://www.punctummagazine.lv/2020/12/15/tas-zvana-tev/).
2. T. Latvijā būtu dibināmi senlaiku dzīvokļu iekārtas muzeji: Prof. Fr. Balodis par vērojumiem Zviedrijā. Latvijas Kareivis, Nr. 246, 1938, 28. okt.
3. Sk. darbu sarakstu: Latviešu tēlotājas mākslas darbi mākslas muzejam Malmö pilsētā, Zviedrijā 1939: Izstāde Latvijas Universitātes jaunajā aulā 1939. g. 12. novembrī. [Rīga: b. i., 1939].
4. Latvju tēlotājas mākslas nodaļa Malmes muzejā. Jaunākās Ziņas, Nr. 258, 1939, 13. nov.
5. Skulme, Uga. Izstādes. Daugava, Nr. 12, 1939, 1187. lpp.
6. Balodis, Francis. Latviešu mākslinieku darbi Malmes muzejā. Latvju Vārds, Nr. 16, 1945, 24. febr.
7. Jūrasteters, Arturs. Latviešu mākslinieku darbi Zviedrijā. Latvijas Kareivis, Nr. 261, 1939, 16. nov.
8. Latvju tēlotājas mākslas nodaļa Malmes muzejā. Jaunākās Ziņas, Nr. 258, 1939, 13. nov.
9. Zviedri brīnās par savu laikrakstu kņadu ap Baltijas valstīm. Kurzemes Vārds, Nr. 269, 1939, 25. nov.
10. Zanders, Jānis. Pārdomas latviešu mākslinieka izstādē. Latvju Ziņas, Nr. 11, 1951, 15. marts.
11. Strunke, Niklāvs. Glezniecības vēstures fakti. Latvju Ziņas, 31. maijs, Nr. 17, 1945.
12. Jēgens, Ojārs. Mūsu mākslas darbu likteņi: Latviešu mākslas darbi Malmes mūzejā Zviedrijā. Tilts, Nr. 100–101, 1970, 64.–74. lpp.
13. Sk.: Lāce, Inga and Lotte Løvholm (eds.). The Latvian Collection: Exhibition Catalogue. Malmö: Malmö Konstmuseum, 2023; Birzaka-Priekule, Līna. Latvijas kolekcija un tās turpinājums. Kultūras Diena un Izklaide, 2023, 19. janv, 14.–16. lpp.; Ābele, Kristiāna. Šķirsta šķērsgriezums: Izstādes “Latvijas kolekcija” vēsturiskais kodols Malmes Mākslas muzejā. Mākslas Vēsture un Teorija, Nr. 27, 2023, 82.–86. lpp.
Informācija par izstādi "Latvijas kolekcija" arī šeit.