Izstāde "Kopīgā vēsture", 2018, foto: Margarita Ogoļceva
Diskusija tiešsaistē par koloniālās pagātnes mantojuma atspoguļojumu Baltijā
Aizsākot projektu “Pārdomājot postsociālismu caur postkoloniālismu Baltijā” Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs rīko sarunu un diskusiju ciklu, kas pievērsīsies postsociālisma un postkoloniālisma nospiedumiem un to atbalsotajām vēsturiskajām pārmaiņām Latvijā un Baltijā.
Projekta pirmā diskusija izcels koloniālās pagātnes mantojuma atspoguļojumu Baltijā. Kā postkoloniālisma perspektīva, kas radusies reaģējot uz Eiropas imperiālisma un koloniālisma pagātni, var tikt attiecināta uz Latvijas, Baltijas un Austrumeiropas reģionu? Kā domāt par koloniālās pagātnes mantojumu šeit caur kritisku perspektīvu? Kā ar to mūsdienās strādā tādas atmiņas institūcijas kā muzeji, arhīvi un kultūras vide kopumā?
Diskusijas dalībnieki: Inga Lāce, Bārts Pušavs, Kvīnsijs Gario, Karolis Kaupinis, Dace Dzenovska, Linda Kaljundi.
Moderatore - Ieva Astahovska.
Koloniālisma izpratne Latvijā un Baltijas valstīs spilgti uzrāda vēsturisko procesu kompleksitāti. To ietekmējusi gan padomju un postpadomju pieredze, gan vēsturiskā atmiņa arī par senāku lielvaru klātbūtni Baltijas teritorijās, un tajā neatšķetināmi savijušās arī nacionālās identitātes un pašapziņas konstrukcijas. Koloniālās pagātnes pārskatīšanai Baltijas valstīs pēdējos gados ir veltīti virkne pētniecības un mākslas projektu. Diskusijas dalībnieki analizēs ar koloniālo pagātni saistītus piemērus caur transnacionālu un kopīgas vēstures pieeju, kas sasaista lokālos, reģionālos un globālos koloniālās varas attiecību tīklojumus.
Prezentāciju kopsavilkumi:
Inga Lāce, “Kopīgā vēsture. Pārskatot mākslas muzeja “Rīgas Birža” kolekciju”
Kuratore Inga Lāce savā prezentācijā pievērsīsies izstādei “Kopīgā vēsture” (2018), ko viņa veidoja mākslas muzeja “Rīgas Birža” pastāvīgajā kolekcijā. Muzeja kolekcijas vēsture veidojusies daudzus gadus pirms Latvijas valsts dibināšanas, galvenokārt no mākslas kolekcijām, ko 19. gadsimtā pilsētai novēlēja pilsētas baltvācu rātskungi un tirgotāji. Tās pamatfondi ietver Senās Ēģiptes, antīko, Rietumeiropas un Krievijas, kā arī Austrumu mākslu ar plašām Ķīnas, Indijas un Japānas mākslas kolekcijām. Izsekojot konkrētiem objektiem un epizodēm muzeja izstāžu vēsturē, viņa izcels savijušās un varas attiecības starp vietējo un starptautisko kontekstu, atklājot orientālisma un padomju kultūras diplomātijas pēdas, kā arī saistot kultūras vēsturi ar plašākiem politiskiem un vēsturiskiem procesiem.
Inga Lāce ir C-MAP Centrālās un Austrumeiropas nodaļas stipendiāte Modernās mākslas muzejā (MoMA) Ņujorkā, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra kuratore (kopš 2012). Mākslinieces Daigas Grantiņas pārstāvētā Latvijas paviljona “Saules Suns” 58. Venēcijas biennālē kuratore (kopā ar Valentīnu Klimašausku, 2019).
Bārts Pušavs (), “Rases un koloniālā vizualitāte Igaunijā un Latvijā”
Prezentācijā B. Pušavs iepazīstinās ar saviem pētījumiem un izstādēm par rasu atspoguļojumu Baltijas mākslā no 19. gadsimta līdz mūsdienām, tostarp izstādi-intervenci “Atveidojot rasi” jaunajā pastāvīgajā ekspozīcijā “Identitātes ainavas: Igaunijas māksla. 1700–1945” Kumu mākslas muzejā Tallinā. Viņš pievērsīsies arī pretrunām Igaunijas un Latvijas mākslā šai kontekstā, kas saistītas ar rases un koloniālisma problemātikas pētniecību.
Bārts Pušavs ir mākslas vēsturnieks, kurš strādā starptautiskā pētniecības projektā “Ziemeļvalstu koloniālisma māksla” Kopenhāgenas Universitātē. Savos pētījumos un kuratora darbā viņš pievērsies rases, dzimtes un koloniālisma krustpunktiem globālā modernisma kontekstā, īpaši Baltijā un Ziemeļvalstīs.
Kvīnsijs Gario, “Par mākslas darbu ciklu ‘Kā…’”
K. Gario runās par diviem saviem nesen tapušiem mākslas darbiem, ko veidojis kā “rokasgrāmatas”, lai uzsāktu sarunas par Latvijas un Baltijas iesaisti Eiropas koloniālajā projektā. Performance “Kā ieraudzīt Leoparda plankumus” un instalācija “Kā pacelt Cerības ieročus” un arī mākslinieciskie pētījumi, kas tām sekojuši, aicina pārskatīt publisko diskursu par koloniālo pagātni Baltijā. Atsaucoties uz koloniālisma vardarbību pagātnē un tās mantojumu mūsdienās, K. Gario darbi konfrontē pārliecību, kas Baltijas līdzdalību Eiropas koloniālajā projektā saista ar pozitīvu nacionālās identitātes apliecinājumu.
Kvīnsijs Gario ir performanču mākslinieks, kurš savos mākslas darbos un arī akadēmiskā kontekstā pievērsies postkoloniālisma un dzimtes jautājumiem publiskajā telpā. Viņa nesenākie darbi tapuši kā pētījums par kurzemnieku koloniālismu, tie eksponēti Kuldīgā, Stedelijk muzejā Amsterdamā, tiešsaistes platformā e-flux un kultūras centrā Het Nieuwe Instituut Roterdamā.
Karolis Kaupinis, “Nova Lituania”
Ar ģeogrāfa Kaza Pakšta (1893–1960) tēlu es sastapos Marjusa Ivaškeviča lugā “Madagaskara”. Starp vārdiem “Pakštas” (tam nav citas nozīmes, kā vien Ivaškeviča lugas varoņa uzvārds) un “Pokštas” (lietuviešu valodā “joks”) atšķirība ir viens patskanis.
Fakts, ka Pakšts tika pārvērsts par joku, lietuviešu kultūras aprindās radīja šūmēšanos – vieni domāja, ka tas ir atbilstošs viņa “vājprāta” lasījums, citi tajā redzēja padomju propagandas atkārtošanos, jo 20. gs. 50. un 60. gados kino un presē Pakšts tika attēlots kā “traks profesors, kurš gribēja pārcelt visu Lietuvu uz Āfriku”. Es nolēmu izlasīt visu, kas bija rakstīts par viņu un ko viņš bija rakstījis pats. Pamazām mana uzmanība pārslēdzās no “kā būtu, ja ...” (par kolonijas iespējamību) uz to, kas notika valstī, kad viņš mēģināja piedāvāt šo ideju valdībai. No kā viņš bēga? Vai viņš tiešām ticēja šādai iespējamībai? Ko viņš paredzēja? Pie tā es nolēmu palikt, veidojot filmu “Nova Lituania” (2019).
Karolis Kaupinis ir ieguvis maģistra grādu salīdzinošās politikas zinātnē Viļņas Universitātes. Iepriekš viņš veidojis televīzijas programmas, šobrīd veido spēlfilmas. Patīk lasīt un rakstīt.
Diskusijā piedalīsies arī kultūras un sociālantropoloģe Dace Dzenovska un kultūras vēsturniece Linda Kaljundi.
Daces Dzenovskas pētniecības tēmas ir saistītas ar nacionālismu, liberālismu, valstiskumu, suverenitāti, kapitālismu un migrāciju. Viņas nesenākā grāmata School of Europeanness: Tolerance and Other Lessons in Political Liberalism (2018) pēta centienus iemūžināt liberālas politiskās vērtības latviešu sabiedriskajā telpā un politiskajās institūcijās.
Linda Kaljundi ir kultūras vēsturniece, kas specializējas Baltijas vēsturē un historiogrāfijā, kā arī kultūras atmiņas pētījumos. Sastādījusi rakstu krājumus par viduslaiku un agrīno moderno laiku vēsturi un vēstures rakstīšanu, kā arī par vēsturisko daiļliteratūru. Viņa ir līdzkuratore izstādēm “Vēsture attēlā – attēls vēsturē: Nacionālā un transnacionālā pagātne Igaunijas mākslā (2018), “Iekarotāja skatiens: Lisas Reihanas Vajājot Venēru” (2019–2020), Kumu mākslas muzeja Tallinā jaunajai pastāvīgajai ekspozīcijai “Identitātes ainavas: Igaunijas māksla. 1700–1945” (2021).
Diskusiju atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds Foundation for Arts Initiatives.