Demences līdzcilvēku dienasgrāmatas: četri stāsti no izstādes "Piena dienasgrāmatas"

Piedāvājam iepazīties ar četriem izstādē dzirdamiem stāstiem – demences līdzcilvēku dienasgrāmatām –, kas caur četriem atšķirīgiem piemēriem par vīra, vectēva, tēva un vīramātes demenci atklāj cilvēku ar demenci un viņu līdzcilvēku ikdienu, dzīvojot Latvijā.

Vairāk par izstādi:

 https://lcca.lv/lv/izstades/medicinas-vestures-muzeja-skatama-annas-priedolas-izstade--piena-dienasgramatas-/

Šodien ir pirmdiena. Ir februāra otrā puse. Laiks ir tāds – kā saka – saimnieks savu suni nedzen ārā: lietus ar sniegu sajaucies kopā. Mēs esam mājās, divatā – es kopā ar savu vīru.

Jautāju viņam: “Kas šodien par dienu?”

Seko atbilde: “Piektdiena.”

Vaicāju: “Kā tad tā? Vakar taču bija svētdiena, un vakar vēl meita zvanīja; tā viņa parasti svētdienās zvana. Vai tad tu neatceries?”

Viņš man atbild: “Pareizi gan! Tātad šodien ir pirmdiena.”

Jautāju viņam: “Kā tu jūties?”

Vīrs atbild: “Neko īsti negribas. Vēlos tikai mieru.”

“Nu labi,” es viņam saku: “tad ejam gatavot vakariņas. Pēc tam skatīsimies ziņas.”

Jā… Kopš tā laika ir ļoti daudz kas mainījies. Pirms pusgada mēs nokārtojām SEC sociālajā dienestā visu, kas nepieciešams jaunajām attiecībām. Es tagad skaitos asistente. Vīrs – mans klients. Ir nokārtots līgums. Es esmu darba attiecībās. Un katru mēnesi man kā pakalpojuma sniedzējai jāiesniedz atskaite par sniegtajiem pakalpojumiem, un vīrs parakstās kā pakalpojuma saņēmējs.

Šīs jaunās attiecības sākās jau pirms dažiem gadiem. Toreiz es vēl īsti nesapratu, ka sākas slimības process, kam vēlāk sekoja dianoze: vaskulārā demence. Nezināju par to praktiski neko, tikai pamazām sāku vākt informāciju. Mēs dzīvojam kopā divatā. Bērni ir pieauguši, sen jau savā dzīvē. Mēs ar viņiem regulāri sazvanāmies, satiekamies (ja, protams, viņi ir ieradušies Latvijā). Bērni zina par mūsu demences problēmu, labāk to saprot un izprot, jo ir tuvā saskarsmē ar mums, bet pārējie tuvinieki un draugi par to zina tikai virspusēji.

Es esmu sapratusi, ka process ir ilgstošs. Tas ir neatgriezenisks, un pakāpeniski pasliktinās. Bet par to vēlāk, tagad noskatīsimies televīziju, un diena būs atkal galā.

Šodien atkal ir apmācies, krīt slapjš sniegs. Vismaz nav lietus! Dīvaina diena – Krievija iebrukusi Ukrainā. Nepārtraukta spriedze – ne tikai lielajā Ārpasaulē, bet arī mūsu mazajā pasaulītē. Šodien mums ir uzaicinājums iet uz prezentāciju – firma reklamēs savus jaunos produktus. Es domāju pie sevis – kā nu būs? Vai aiziesim abi bez starpgadījumiem? Labi gan, ka tas notiks netālu no mājām. Ar visu iešanu ne ilgāk par 10 minūtēm. No rīta es domāju, kā būs labāk – teikt šo ziņu vīram priekšlaicīgi, vai ne? Nolēmu – nav jēgas iepriekš teikt. Tāpat viņš pēc brīža būs jau aizmirsis.

Šorīt mans klients pats jautā – kas ir par dienu? Vai pirmdiena? Es saku: Nē, ir jau otrdiena! Skaties taču noplēšamajā kalendārā! Tūlīt es tur ielikšu grāmatzīmi.”

Vēl pirms gada vīrs pats noplēsa kalendāra lapiņas un tā koriģēja noteikto dienas datumu. Tagad vairs to nedara – man jādomā, kā viņam to atgādināt.

Kā parasti dzīve ikdienā ienes savas korekcijas. No rīta kārtoju savas darīšanas – vairs uz mājām nepaspēju. Atlikusi stunda līdz pasākumam. Zvanu vīram. Ir jau vēla pēcpusdiena, bet nezinu, vai mans klients būs pamodies, vai ne. Beidzot sazvanu – tikko esot uzcēlies. Nu labi, ka tā. Teicu, lai ātri paēd, un tad mēs gatavosimies iet ārpus mājas. Nesaku pagaidām, kur. Tāpat jau aizmirsīs. Pēc kāda laika zvana pats. Sarunājam, ka tiksimies pie mājas vārtiem. Tā arī notiek – tiekamies un ejam. Labi, ka laiks mums vēl ir pietiekami, bet agrāk mēs būtu aizgājuši daudz ātrāk. Vīram gaita kļuvusi palēnināta. Nevar nemaz salīdzināt ar agrāko – gāja kā sportists ātrsoļotājs – atsperīgi un viegli. Tagad pārvietojas, gandrīz šļūkādams. Iet sakumpis.

Pa ceļam vienu brīdi es nenovaldos un uzsprāgstu – mans klients gandrīz ik pēc pāris minūtēm jautā: uz kurieni mēs ejam? Attraucu: “Nu cik var atkārtot?! Vai es kāds automātiskais atbildētājs?”

Paldies dievam, beidzot esam klāt. Prezentācijā esam tikai mēs abi, vēl viens apmeklētājs un pats vadītājs. Viss norisinās labi. Jūtamies mājīgi ofisa telpās, un no vīra puses nekā neadekvāta nav. Pēc pāris stundām viss laimīgi beidzies, un mēs atgriežamies mājās. Esam šodienas programmu sekmīgi izpildījuši – kopā gandrīz trīs stundas esam gan komunicējuši, gan uzzinājuši kaut ko jaunu, un vēl pastaigas svaigā gaisā! Šodienai pietiks.

Šodien trešdiena. Ārā laiks noskaidrojies. Tas laikam ir pagaidu pārdomu brīdis, kad gaidāmas lielas pārmaiņas. Šāda apceres diena ir izveidojusies arī ārpolitikā. Lielvalstis ir atguvušās pēc Krievijas izraisītās agresijas šoka, sāk analizēt notiekošo un izstrādāt savu taktiku un stratēģiju.

Līdzīgi arī mūsmājās – šodien sāku strādāt jaunā darbavietā un domāju – kā tagad izveidosies mana taktika un mana stratēģija asistenta un klienta attiecībās? Paldies dievam, darbs ir agri no rīta, un dienas otrajā pusē būšu jau mājās. Vīrs parasti guļ ilgi. Viņa miegs vienmēr ilgst vismaz 13 stundas. Vienreiz gan bija rekords – 16 stundas. Jautāju ģimenes ārstei – vai tas ir saistīts ar zālēm, kas viņam regulāri jālieto? Viņa atbildēja noliedzoši, un tā arī es joprojām nezinu šīs ilgās atpūtas cēloni.

Šodien nedaudz aizkavējos un domāju, ka vīrs būs jau paēdis un sēdēs pie galda. Man par pārsteigumu, viņš joprojām atradās gultā.

Jautāju: “Vai tad tu vēl guli?”

Nē, esot jau pabrokastojis.

“Ko tad tu ēdi?”

Atbilde: “Neatceros. Kaut ko jau iekodu.”

Pārbaudu – jā, no rīta brokastīm atstātais – tas vairs nav. Arī noliktās zāles ir izdzertas. Jautāju: “Kā tas ir, ka tu tagad guli?”

Atskan atbilde – esot tāpat atlaidies.

“Vai tad tu nevēlies kaut ko padarīt vai kaut kur iziet pastaigāties?”

“Nē. Es vēlos tikai mieru.”

Manī visu laiku virmo pretrunīgas pārdomas un jūtas – no vienas puses it kā ir sirdsmiers, kad mans klients mierīgi guļ un nekas neprognozējams vai ekstrēms nav noticis. Nu, tā, kā, piemēram, tas bija vakar: vīrs bija aizvēris skapja durvis un nepaskatījies, ka tur guļ mūsu kaķenīte. Labi, ka no rīta sāku meklēt un pazudušo atradu. Ir jau tomēr labi, ka ir tāda mūsu mince, kas ir kopā ar viņu, kamēr es neesmu mājās – kā nekā dzīva būtne un ģimenes loceklis. Bet – no otras puses – vīra rīcība reizēm ir neprognozējama, un it kā mierīgo dzīves ritmu pārtrauc neizprotamas un neparedzamas rīcības. Un – galvenais – cik ilgi tad cilvēks var atrasties šādā guļus stāvoklī?! Cilvēkam kā dzīvai būtnei taču ir nepieciešamas kustības, kaut kāda darbošanās un uzturēšanās svaigā gaisā!

Pajautāju – vai tu zini, kas šodien par dienu? Esot ceturtdiena, varbūt piektdiena. Un tā arī nekādas īstas jēgas viņam par šodienu nav. Es pati arī esmu vainīga – nepārliku kalendārā attiecīgo grāmatzīmi. Tā arī dzīvojam. Man tā ir gandrīz nepārtraukta spriedze ar nelieliem atslābuma brīžiem.

24. februāris. Pie mums – saulaina diena. Bet cilvēkiem Ukrainā un visā Eiropā laiks iegriezies jaunās sliedēs – sācies karš. Es kādreiz esmu ieminējusies par tādu lietu – tiem, kas atrodas pie varas, vajadzētu pārbaudīt viņu pieskaitāmību. Man ir iebilduši – tas taču nebūs demokrātiski, ētiski, pārkāps cilvēktiesības… Jā, līdz šim visa cilvēces vēsture to ir apliecinājusi – savas varas pārņemtie agresori ļoti bieži ir iegrūduši tautas neizmērojamā postā un ciešanās. Turklāt daudzi no tiem bijuši garīgi nelīdzsvaroti, un izteikti bieži – ar psihiskiem traucējumiem.

Šodien daudz dzirdējām par Krievijas prezidenta neadekvāto psihes stāvokli.Viņš ir izraisījis nepārtrauktu posta ķēdi, kas saistīts ar cilvēku upuriem, ar sagrautiem reģioniem. Man šķiet, ka tad jau mans klients un viņam līdzīgie ir daudz adekvātāki.

Šodien tomēr mums abiem bija neliels iepriecinājums – no pašvaldības sociālā dienesta saņēmām kārtējo ikmēneša pārskaitījumu par ieguldīto darbu asistenta pakalpojumu nodrošināšanā attiecībās ar klientu. Summa nav liela – nepārsniedz 39 eiro. Tā ir maksa par kopā pavadītām 15 stundām. Protams, tas taču arī nav adekvāti! Man ar viņu taču jābūt kopā cauru diennakti – 24 stundas. Bet tā komisija ir lēmusi – balstoties uz iesniegtajām medicīniskajām izziņām par klienta veselības stāvokli, izdarījusi lēmumu par attiecīgās invaliditātes grupas piešķiršanu.

Šogad valdība un pašvaldības ir krasi samazinājušas atskaites iesniegšanas sarežģītību. Tiešām – šoreiz jāizpilda tikai viena lapa ar stundu uzskaiti! Nevajag nekādus apliecinājumus ar zīmogiem un parakstiem, kā tas bija agrāk. To var iesniegt gan papīra formātā sociālajā dienestā, gan arī elektroniski. Bet jāsaka tā, ka ar vienu roku dod – ar otru roku ņem. Līdzšinējie klienti bija šokēti par kraso likmes samazinājumu apmaksas sistēmā. Mēs abi, protams, arī ar to nebijām apmierināti. Bet – tā kā mums šīs attiecības tika noformētas tikai pagājušā gada rudenī – tad jau īpaši ar finansiālo atbalstu nerēķinājāmies, nepārdzīvojām un samierinājāmies.

Bet samierināties ar to, kas ārpolitikā notika šodien, nevaram – ne mans klients, ne es. Sapratām, ka arī turpmāk ir jāseko informācijai par tālākajiem notikumiem un par to, kā mēs varētu tur līdzdarboties. Neapšaubāmi – pieaugusi mūsu pastāvīgā ikdienas spriedze, un neviens nezina, kā tas turpināsies tālāk. Jābūt gataviem uz ļoti daudz, ko. Bet pagaidām lai mūs sargā tas Visaugstākais.

Šodien ir piektdiena, ārā ir mainīgs laiks, un Eiropa dzīvo citā politiskajā realitātē, nekā līdz šim. Ukraina pārdzīvo otro kara dienu. Ir jau kritušie un apjomīgi postījumi. Starptautiskās institūcijas izstrādā dokumentus, kas saistīti ar Krievijas agresijas ierobežošanu. Latvija, savukārt, jau savākusi fiansiālus ziedojumus gandrīz miljona eiro apmērā. Šodien tiks sagaidīti arī pirmie Ukrainas bēgļi un izstrādi arī citi palīdzības projekti šai valstij. Vakarā pretī Krievijas vēstniecībai tiks organizēts arī mākslinieku koncerts. Un varētu teikt, ka pat aktuālā COVID problēma ir it kā atkāpusies otrajā plānā.

Šodien, atgriežoties mājās pēc darba, mans klients mani sagaida zeķēs. Esot nedaudz atlaidies atpūsties. Paldies dievam, ir pabrokastojis, un zāles arī ir izdzertas. Pēc savas iniciatīvas viņš praktiski neko nedara, bet, ja kaut kas tomēr tiek veikts, tad ne reti tas ir neprognozējami un rezultāts vienmēr ir jāpārbauda. Reizēm tas var būt pat šokējošs.

Vienmēr sev atgādinu, ka viņa īslaicīgā atmiņa nepārsniedz dažas minūtes. Tomēr reizēm neizturu un emocionāli uzsprāgstu. Protams, ka pēc tam nožēloju. Ir jāatceras psihologu ieteikumi, strādājot ar tādas diagnozes klientiem. Vienmēr sev saku: savaldies! Noskaiti līdz desmit un tad mierīgi paskaidro, kas jādara. Nekritizē! Īpaši ievēro toni, kādā tiek runāts… Jā, un tomēr reizēm es to pārkāpju. Rezultātā – nevajadzīgs saspringums un emocionāli negatīva gaisotne.

Vispār ir jābūt ļoti precīzam savos izteikumos, skaidrojot konkrēti, kas jādara. Nedrīkst pārblīvēt ar informāciju. Labāk atkārtot kaut ko vienu, bet ļoti detalizēti un skaidri. Ja to neievēro, tad reizēm rezultāts ir tāds, ka nezini – dusmoties, raudāt vai smieties. Nu piemēram, kā šodien – nu, līdzība ir tāda, kā Bulgakova “Ārsta piezīmēs” – ārsts lauku sieviņai pret muguras sāpēm esot licis lietot sinepju plāksterus. Kad pēc kāda laika paciente ieradusies, tad sūdzējusies, ka tie nepalīdzot. Ārsts jautājis – kā tad tie plāksteri lietoti? Vai uz muguras? Sieviņa atbildējusi apstiprinoši un rādījusi, kā tas ticis darīts. Ārsts ticis šokēts – uz sieviņas biezā vateņa rēgojušies uzlīmēti plāksteri.

Nu, man arī šodien bija līdzīga situācija, kad palūdzu, vai nevar pētersīļu maisiņus atbrīvot no iepakojuma un sasiet žāvēšanai. Rezultātā bija interesanti skatīties, kā izveidojās vairāki saišķīši ar celofānā satītajiem pētersīļiem, kas tika piesieti pie šņorītēm. Nu bet ko tur darīt – pati vainīga, no kļūdām ir jāmācās. Bet tagad ir jāklausās koncerts. Varētu teikt, ka jūtamies kā barikāžu laikā.

Sestdiena. Ārā ir saulains laiks. Ziņās vēstī, ka militārie speciālisti domā, ka karš Ukrainā ir iegājis bremzējošā jeb stagnācijas fāzē. Lai maldinātu iebrucējus, iedzīvotāji tiek aicināti novākt ceļa zīmes un norādes.

Domāju, ka man ar vīru arī ir zināms stagnācijas vai it kā iekonservēšanās posms. Dzīvē orientācija ir ļoti svarīga. Tā nozīmīga ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Arī starp ideoloģijām, starp labo un ļauno, starp karu un mieru.

Pirms vairākiem gadiem apciemoju kādu paziņu – mani pārsteidza atgādnes, kas bija izliktas vannas istabā:

“AIZVĒRT VĀKU!”

“NOLAIST ŪDENI!”

Es domāju – cik savādi! Kādam nolūkam gan tas vajadzīgs?

Tikai vēlāk uzzināju, ka paziņas vīrs sirgst ar demenci. Pašlaik domāju, ka arī man tādas atgādnes vajadzētu ieviest. Nav jēgas katru dienu atkārtot, kāds apģērba gabals, kad jāvelk, kam domāta konkrētā karote vai katls, kad jāieslēdz ventilācija. Labāk uzrakstīt atgādnes un tad skatīties, kāds būs rezultāts.

Varbūt, ka tā ir individuālā īpatnība, bet mums lielas problēmas sagādā personīgā higiēna. Konkrēti – tīru drēbju nomaiņa un mazgāšanās. Bez skandāliem un naidpilniem ekscesiem neiztikt. Visvairāk mani baida viņa naidpilnā agresija. Tādos brīžos mani pārņem ne tikai dusmas, bet arī panikas un bezizejas sajūta. Es nezinu, ko darīt. Ģimenes ārsta ieteikumi, kas viņam uzrakstīti par higiēnu, nepalīdz. Viņa agresija visbiežāk izpaužas kā durvju aizciršana un lamuvārdu izvirdums.

Bet kā tas viss attīstīsies tālāk? Es nezinu… Skaidrs ir viens – mana klienta orientācija pakāpeniski regresē. Neļauju viņam vairs vienam pašam izbērt atkritumus pagalmā, kur novietoti šķirošanas konteineri. Es zinu, ka bez uzraudzības tas tik un tā netiks pareizi paveikts. Ja pirms gada viņš vēl pats aktīvi staigāja uz parku, pēc saraksta nopirka produktus veikalā, sagaidīja mani pēc darba pieturā, nu tad šodien es vairs savam klientam neuzticos. To es sapratu, kad dažreiz, it kā ejot pa pazīstamu maršrutu, viņš aizgāja ne tur, kur viņam palūdzu aiziet. Neatcerējās, vai vispār ir bijis konkrētajā vietā… Es viņam vairs neuzticētu arī pašam aiziet pie zobārsta pa pazīstamo, taisno ietvi. Kur nu vēl braukt ar sabiedrisko transportu, kaut arī kabatā ir zīmīte ar visām norādēm par viņu! Kad jautāju – kāpēc tu to neizdarīji tā, kā es lūdzu? Tev taču viss bija uzrakstīts. Tad seko atbilde: “Es apjuku. Man galvā viss saputrojās.” Un vēl – tas mani baida – neprognozējamās rīcības. Es uz rakstāmgalda vairs neredzu mapes, kur atradās arī svarīgi dokumenti. Kad jautāju, kur tie palikuši, skan atbilde – neatceros.

Nu ko?.. Pati vainīga! Vajag vairāk padomāt, kur, ko novietot, ko noslēpt, ko pārlikt. Nākotnē man jādomā, ko darīt arī ar sērkociņiem, gāzi un ūdenskrāniem.

Šodien ir svētdiena. Laiks ir pa pusei saulains, un varētu teikt, ka manās šīsdienas pārdomās ir akcentēti trīs pamatjēdzieni – laiks, miers, cilvēcība.

Laiks rit uz priekšu, un mēs nezinām, kā norisināsies turpmākie notikumi Ukrainā, Eiropā, pasaulē. Varam tikai cerēt un gaidīt mieru. Mieru, kas ļoti nepieciešams arī apcerei, lai noskaidrotu, kādi būtu turpmākie pavērsieni, ko ļoti gaidām. Un – beidzot – cilvēcība, kas tik ļoti nepieciešama jebkuram.

Es nezinu, kā laiks ietekmēs manas asistenta un klienta attiecības. Pēc dabas es esmu optimiste un pozitīviste. Tomēr kā reāliste saprotu, ka vīra veselības stāvoklis nenovēršami laika gaitā aizvien pasliktinās. Es uzskatu, ka mums pagaidām vēl klājas salīdzinoši labi. Es tikai nezinu, cik ilgi es vēl varēšu izturēt fiziski un garīgi. Vai nenonākšu pie izsīkuma un izdegšanas robežas? Ir vajadzīgs miera periods, lai varētu atiet no nepārtrauktās spriedzes, kurā atrodos. Es tik ļoti esmu noilgojusies pēc normālām ģimenes attiecībām!

Ir labi, ka klientam ir pieejamas rehabilitācijas programmas, bet vai tādas nebūtu vajadzīgas arī asistentiem?

Un – pēdējais – cilvēcība. Kā nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi mūsu klientiem? Es cenšos darīt, ko varu. Mans vīrs vēl lasa savus iemīļotos piedzīvojumu romānus, žurnālus ar vēstures tematiku, skatās TV, klausās iemīļotos mūzikas skaņdarbus. Mēs kopā ar viņu ejam pastaigāties, apmeklējam atsevišķus pasākumus. Pagājušā vasarā pat bijām Raimonda Paula koncertā! Un tomēr reizēm man šķiet, ka valstisko institūciju lēmumos par mūsu klientu integrāciju sabiedrībā ir vairāk skaistas retorikas nekā patiesas rūpes par viņu cieņas pilnu dzīvi. Protams, kaut kas jau tiek darīts, bet tas, šķiet, vairāk ir sporādiski un ne vienmēr ir pilnvērtīgi. Pagaidām mums vēl diezgan tālu līdz ārzemju līmenim – gan sabiedrības izglītošanā, gan klientu rehabilitācijā. Kaut vai tāda pirmā bezdelīga, kas parādījusies pie mums – kafejnīcas ar demenci sirgstošajiem.

Šajā pāris gadu periodā, kopš vīrs ir sasirdzis ar šo slimību, esmu daudz ko mācījusies un izglītojusies. Tas man ir palīdzējis pārbaudīt cilvēcību arī sevī – to, cik es varu būt iecietīga, izprotoša, savaldīga pret otru. Svarīgs ir jautājums, kā mēs izglītojam jauno paaudzi un pārējos šādu cilvēku iekļaušanā mūsu sabiedrībā.

Vai jūs zināt, kas līdz šim ir bijis grūtākais? Man tas ir bijis diendienā vērot, kā viens no vistuvākajiem cilvēkiem pamazām pārvēršas par man svešu būtni, kas tikai attāli līdzinās iepriekšējai. Man lielā mērā ir palīdzējušas pārrunas un dalīšanās sāpēs ar manu ilggadējo paziņu, kuras vīram arī nesen ir parādījusies šī slimība. Es esmu pateicīga visiem, kas mūs ir atbalstījuši.

Un noslēgumā es vēlētos – pārfrāzējot Gunāru Astru – par pašreizējiem notikumiem teikt: “Es ticu, ka šis laiks reiz beigsies kā ļauns murgs.” Un maniem vārdiem runājot – nekad nevarēs uzvarēt režīms un ļaunums, kam viss cilvēcīgais ir svešs. Būsim vienoti cilvēcībā! Lai miers ir ar jums!

Pirmās pazīmes, ka vectēvam – mēs visi viņu saucām par opi – veidojas demence, bija tas, ka viņš bieži sāka aizmirst, kur atrodas viņa mantas, instrumenti. Vaicājām: “kur tev šis? Kur tev tas?” Atbild: “es nezinu, kaut kur noliku…” Bet to sapratām tikai vēlāk.

Gada nogalē svinējām vectēva dzimšanas dienu. Man bija tikko piedzimis bērns, bet opis tā arī nekad nesaprata, ka tas ir viņa mazmazbērns. Jokoja un rotaļājās ar manu māsīcu, kas bija trīs gadus vecāka par manu meitu. Savus mazmazbērnus viņš reizē piedzīvoja un vienlaikus – ne. Redzēja, bet nesaskatīja saikni. Reizēm, nesaistīti ar apkārt notiekošo, opis aizpeldēja kara laika atmiņās. Viņš bija piedzīvojis bērnību Kurzemes katlā, badā, un – domājams – kopš bērnībā netālu no viņa zemē trāpīja no lidmašīnas izšautā ložu rinda, viņš dzīvē cieta no panikas lēkmēm. Bet citādi – fiziski – viņa veselība bija nevainojama. Viņš visu dzīvi bija ievērojis mērenību gan ēšanā, gan dzeršanā, un daudz laika pavadījis ārā. Dzimšanas dienas svinību laikā gan opis pēkšņi pacēla vienu glāzīti konjaka pēc nākošās – demences dēļ visu laiku aizmirsa, ka glāzi tikai nesen iztukšojis. Viņa sieva dikti par to satraucās un reizēm atturēja viņu no glāzītes papildināšanas.

Nākamgad ap to laiku svinējām manas meitas dzimšanas dienu manu vecāku mājā. Uz to vēl vecīši atbrauca paši – opis pie stūres, bet sieva, blakus sēdēdama, norādīja brauciena mērķi. Onkulis smējās – viens īsti nezina, uz kurieni jābrauc, otrs īsti labi vairs neredz, kur brauc. Bet kādu laiku viņi ar savām kaitēm tā kopā darbojās – kā viens vesels. Pēc dzimšanas dienas svinībām vectēva sieva man atrakstīja: “opis tā arī nesaprata, kādā sakarībā esam ciemos.” Pašai viņai bija mazmazmeita tādā pašā vecumā, kā mana meita, un viņa ļoti priecājās par abām. Abu vecvecāku vietā, jo opis jau vairs radniecību nespēja novērtēt.

Vectēva 80 gadu jubileju nosvinējām plašākās telpās, ārpus mājām. Opis vairs nevienu nepazina, bet ļoti priecājās visus satikt. Kādas skaistas meitenes sabraukušas! Uzlūdza mani uz deju. Deju soļus, jāatzīst, viņš atcerējās labāk par mani. Balles dejas pēdējoreiz, šķiet, dejoju sākumskolā – tās bija iekļautas obligātajā sporta programmā. Dejoju kā ar svešu vīrieti. Bija jāveido jaunas attiecības ar šo cilvēku, un man tas lika pieaugt vairāk nekā bērna piedzimšana.

Pēc gada jau vectēva sieva man rakstīja, ka opis esot izkāpis no mašīnas un nav sapratis, kur atrodas. Tad arī viņa auto vadīšanai bija pielikts punkts. Onkulis bija kaut kur izlasījis, ka vajag ļaut stūrēt, cik ilgi vien var. “Nezinu, cik tas ir pareizi, bet to tiešām ievēroju – tiklīdz viņš pārstāja pats vadīt mašīnu, tas līmenis strauji kritās,” viņš atzina. “Gāja jau visādi – vienu reizi tēvs bija ar auto pazudis. Sievu izlaida pie veikala, un pats tikmēr aizbrauca uz citu pilsētu. Sieva kopā ar kaimiņiem brauca viņu meklēt un atrada, lēnām pukšķinot.” Viņš visu laiku muka prom. Kaut kad viņš bija mašīnu atstājis pie veikala, pats kaut kur ar kājām aizgājis, meklēt it kā pazudušo sievu. Sievu viņš bija pieņēmis, un, ja viņš viņu redzēja, tad viss bija kārtībā. Bet sieva aizgāja pirmā – viņa nomira no vēža decembrī, un opis izdzisa februārī.

Pēdējās elektroniskās ziņas no vectēva sievas bija pienākušas 2016. gada vasarā:

Opim paliek arvien sliktāk. Zūd interese par dzīvi, visādi dīvaini paradumi parādās. Kā mani sauc, viņš zina, bet, kas es esmu - nezina… Mūs aizveda uz Stradiņiem pie neirologa – pēdējā instance. Izrakstīja zāles par 15 eiro mēnesī. Ja nepalīdzēs, tad – pēdējā iespēja – 100 eiro mēnesī. Runa ir par procesa piebremzēšanu. Labāk nebūs.

Reizēm man liekas, ka es arī palieku jocīga... Turos uz to, ka ik pa reizei aizbraucu uz Liepāju un Rīgu, restartēties. Ļoti palīdz, kad satieku mazmazmeitu. Tas ir reti. Vienīgi sociālajos tīklos redzu viņu aktivitātes.

Kamēr vectēva sieva bija slimnīcā, rūpes par viņu uzņēmās dēls. Strādāja pilsētā, un katru vakaru devās uz attālo ciemu pie tēva.

Tāds pirmais brīdis, kad sapratu, ka nu viss, tas ir neatgriezeniski zaudēts, bija, kad vedu tēvu mājās no salidojuma, un mēs pa ceļam apstājāmies kafejnīcā paēst. Apsēdināju viņu pie galda un devos pie kases pasūtīt ēdienu. Atnākot nevarēju saprast, ar ko viņš sarunājas? Izrādījās, ka viņš runā ar savu atspulgu logā. Saka man: “re, kāds te atnāca, ar mani runā!” Pēc tam viņš arī mājās pie spoguļa piegāja, sarunājās par lietām. Tad es sapratu, ka viss, labāk vairs nebūs, būs tikai sliktāk. Kad piedzimst bērns, par pilvērtīgu pilsoni viņš paliek tad, kad sāk sevi atpazīt un apzināties. Pirms tam viņš uz savām rociņām skatās, līdzīgi kā kaķis ar savu asti spēlējas. Te bija otrādi – cilvēks paliek kā zīdainis. Lai gan domāju, ka savā pēdējā dzīves dienā viņš saprata, kas es esmu. Tēvs jau vairs nerunāja, bet tā paskatījās man acīs – varēja nojaust, ka viņš saprot.

Kad tēvs vairs neatpazina sevi un ģimenes locekļus, bija pienācis brīdis, kad viņu vairs nevarēja atstāt vienu. Vienu nakti pret rīta pusi pamodos – tāds dīvains klusums. Gāju meklēt tēvu – viņš iekurinājis plīti, taču nevis kurtuvē, bet gan zem tās, kur ir atvere, pa kuru var izņemt nobirušos pelnus! Viss piedūmojis!

Cilvēku ar demenci ir ļoti viegli satraukt, jo viņš nevar izsekot līdzi cēloņsakarībām. Ja no galda nokrīt bļoda, viņš no šī trokšņa pārbīstas, jo nesaprot, kas to izraisījis. Kamēr mājās bija klusums, tēvs bija ļoti mierīgs, bet pie nelielākajām izmaiņām, trokšņiem viņš satraucās.

Es nevarēju tēvam visu laiku blakus nosēdēt. Runāju ar kaimiņu tantēm – kas viņu varētu pieskatīt? Tur bija 24h jābūt blakus, citādi ziepes. Kaimiņi bieži zvanīja – tavējais staigā apkārt, brauc pakaļ. Viņš tik klusu mācēja pamukt! Pat pa logu. Es viņu nolieku gulēt – jā, gulēs. Pēc brīža – baigais klusums. Es eju skatīties – nu, nav! Viņš pa logu izkāpis, aizgājis kaut kur prom. .

Viņam bija iezīme, ka ar sievietēm viņš bija draudzīgs un mīļuprāt palika kopā, viss bija kārtībā, bet pret vīriešiem viņš izturējās aizdomīgi. Tikko kā vīrieša cilvēks ienāca telpā, tad uzreiz uztraucās, prasīja: “kas tas tāds? Ko viņš te grib?” Visu darba mūžu kā radiotehniķis viņš bija nostrādājis padomju armijas lidlaukā. Padomju zaldāti mēdza bez aicinājuma ierasties vietējo iedzīvotāju mājās, un pieprasīt dažādus labumus. Varbūt tādēļ svešiem vīriešiem viņš neuzticējās. Vienu reizi, kad viņš atkal bija pamucis un braucu viņam pakaļ, viņš no manis kā no vīrieša nobijās – bija pacēlis akmeni un aizlicis aiz muguras, lai aizstāvētos. Bet, nu, sāku ar viņu runāt, ka jābrauc mājās, tad laikam saprata, ka esmu savējais, un to akmeni viņš palaida vaļā. Ikdienā viņš nekāds agresīvais nebija. Dzirdēju, ka kaimiņos viena sieviete kļuva ļoti agresīva, bezmaz – kas pa rokai, ar to mauc. Bet tēvam gluži otrādi – visu laiku klusu, klusu. Ja mājās bija klusums, tad viss bija kārtībā. Nezinu, varbūt, ja kāds ikdienā pieradis pie pastāvīgi ieslēgta televizora, tad ir citādāk, bet viņš dzīvoja pilnīgā klusumā.

Interesanti bija arī tas, ka cilvēki no malas, kas tēvu iepriekš nepazina, brīnījās – kāpēc tu teici, ka viņš slims? Tik perfekti viņš varēja par visu izrunāties, joprojām jokojot, ka šķita, ka nekas taču viņam nekaiš! Mums kaimiņu sievai bija meita, kas reizēm nāca ciemos un kam arī bija konstatēta plānprātība. Viņiem abiem ļoti labi saskanēja. Viņus varēja kopā atstāt, viņi tur sēdēja, čaloja, runājās – cik skaisti bērzs plīvo! Vispār daba demences pacientiem ir svarīga. Uz bērzu, kā tas vējā līgojas, viņš varēja ilgi skatīties. Sievas sunītis viņam arī gulēja blakus, bija, ko pačubināt.

Līdz pēdējam viņš gādāja malku, tas viņam rūpēja: “Vai malka pietiek?” To viņš pats zāģēja un nesa iekšā. Es jau pat nemanīju, bet kaimiņi teica, ka dzirdot – zāģis ir lupatās, bet viņš tik vālē. Zāģis sarkans, bet griež. Kad sniegs uzsniga, tad bija labi, tad viņam bija nodarbošanās. Patīra, ienāk iekšā, patīra atkal. Viņš bija cilvēks, kam bija svarīgi visu laiku kaut ko darīt. Tas viņu arī laikam tracināja – sajūta, ka kaut kas jādara, bet neziņa, ko darīt. Kaut ko jau viņš arī bija sadarījis pa savam. Labas puķes izracis no dobēm, apzāģējis kokiem zarus, jo kaut kas taču ir jādara. Vienu reizi šķūnītī bija sev kaut ko uzrāvis virsū, pārsitis galvu, atslēdzies. Regulāri skuvās, bet tikpat bieži arī sagriezās un, to nepamanīdams, asiņains staigāja apkārt.

Kaut kādi jaunieši viņu bija apcēluši – mums ik pa laikam šis tas pazuda. Bet vienu reizi es viņus pieķēru. Viņi man prasa: “Bet kur tas onkulītis palicis?”

Atvaicāju: “Ko vajadzēja?”

“Mums 10. numura atslēgu vajadzēja. Viņš mums tā parasti kaut ko iedod.”

Droši vien, ka viņš daudziem tur visu ko dāļāja. Man vienu dienu vajadzēja kaut ko zāģēt.

Prasu viņam: “kur zāģis?”

– “ Es nezinu…”

Nu, nav! Tā arī pazuda. Droši vien atnāca kāds, paprasīja…

Mašīna gan viņam bija svarīga. Tai bija jābūt redzamai. Vienu reizi mans dēls – viņa mazdēls – bija atbraucis, un es viņam teicu: “nu ko tā mašīna stāv, paņem to!”

Bet opim tas bija vesels notikums – trīs dienas viņš staigāja apkārt un teica: “Man nozaga mašīnu! Man nozaga mašīnu!” Kamēr tā mašīna nebija atdzīta, tikmēr viņš atkārtoja, ka tā ir nozagta.

Es viņam skaidroju: “tev mazdēls mašīnu aizņēmās, aizbrauca līdz Liepājai.”

– “Ja? Nu labi.”

Pēc kāda brīža atkal staigā norūpējies. Es viņam prasu: “nu kas ir?”

Viņš man – zin’ kā – viņš jau man arī tā baigi neuzticējās: “Nē, es tev nevaru teikt!”

Es uzstāju: “nu, kas noticies?”

– “Nu, man… Nu, es… Nē, es nevaru teikt!”

Bet nu beigās es velku, un izvelku: “Nu… Man nozaga mašīnu!”

Es saku: “Nu nenozaga tev mašīnu!”

– “Bet viņas tur nav!..”

Atbalsta sistēma no sabiedrības puses, kad saskaries ar demenci, ir pilnīgi nekāda. Pat tajos pašos pansionātos tā sevišķi šitādus negrib uzņemt. Es vaicāju, vai var uzņemt. Viņi man prasa: “un viņš patiešām nav agresīvs?” Es saku: “Nu nē! Nē, nē, nē.” Tā baigi negrib ņemt. Vienā pansionātā uzreiz pateica, lai neved. Labi, ka Pāvilostā uzņēma. Lai gan pēc tam arī – kaimiņienes no ciema pārmeta, ka tēvu ieliku pansionātā.

Es saku: “Nav jau problēma! Es varu vest tēvu atpakaļ un maksāt jums 500 eiro mēnesī, un jūs man palīdzat viņu pieskatīt.”

Viņas man atbild: “Ai nu nē, nē, par 500 eiro ne!” Bet pēc brīža: “Ai, ai, viņš taču tur viens pats!”

– “Es taču tev atvedīšu – sēdi blakus, un es tev maksāšu!”

– “Nē, nē, nē…”

Labi, ka viņš nebija agresīvs. Ja kāds ir agresīvs, es pat nezinu, ko tad var darīt… Labi ir tā, kā bija, es domāju. Labāk tur neko nevarētu izdarīt. Bet pie kā griezties, ja vajag, to es nezinu. Psihiatriskajā slimnīcā var ielikt uz mēnesi, ne ilgāk. Ja nevar atļauties pansionātu, kurš var paņemt, tad es nezinu… Vienu dienu vari aiziet uz darbu un tikmēr var būt māja nodegusi, vai nu viņš vienkārši pazudis. Mans tēvs jau arī no slimnīcas bija aizmucis, gandrīz līdz Lietuvai bija ticis. Vēl viens brīdis, un čau, viss, vairs neatrastu. Tagad lasu ziņas, ka seniori izgājuši no mājām un pazuduši… Nepieraksta jau klāt, vai ir demence, vai ne.

Nav pieejami vispār nekādi resursi vai informācijas par demenci latviešu valodā. Neviens neko arī īpaši negrib stāstīt. Būtu noderīgi vismaz kaut kādi apraksti – kā darīt, ko darīt. Pat pie daktera, psihiatriskajā dispanserā: “Ā, demence…Nu labs’ ir. Skaidrs..”

– “Un tālāk?”

– “Nu, mēs ar viņu pastrādāsim. Bet jūs saprotiet – labāk jau nebūs. Tikai sliktāk.”

Bet – kā būs, ko gaidīt, kā labāk rīkoties?..

Bija pirmais septembris, kad vedu vīramāti pie psihiatra un smējos pati par sevi – nu re’, bērni skolu beidzot ir pabeiguši, un atkal ir pirmais septembris, bet šoreiz es vedu omu pie psihiatra, un sākas cits cikls.

Vīramātei bija demence, bet, tā kā mēs nedzīvojām kopā, tad sākumā nepamanījām nekādas izmaiņas. Vēlāk gan ievērojām, kad aizbraucām ciemos, ka viņa, piemēram, par bērniem katru reizi prasa vienu un to pašu. Bet kaut kā nepievērsām tam lielu uzmanību. Pārāk bieži esanāca aizbraukt, jo oma dzīvoja citā pilsētā.

Ar viņu dzīvoja vīrs, kas nebija vīra tēvs, bet viņa ar šo vīrieti apprecējās, kad jau dēls bija pieaudzis. Mūsu bērni viņu vienalga sauca par opi. Opis pirmais teica, ka nav vairs labi. Mēs sākām kaut kādus vitamīnus piepirkt un ko tādu, bet opis sāka pastiprināti sūdzēties, ka vairs nevarot izturēt. Nav labi, nav labi! Mēs, ar savu dzīvi aizņemti, nepievērsām pietiekamu uzmanību. Protams, palīdzējām no attāluma, kā varējām. Pēc laika sapratām, ka paliek aizvien sliktāk un sliktāk. Pēc psihiatra vizītes mēs sapratām, ka patiešām, patiešām nav labi.

Abi vecīši dzīvoja Skrundā, dzīvoklī. Viņam iepriekš bija alkohola problēmas, bet tad viņš sāka saņemties, iet kopā ar omu pastaigās. Viņš bija tas, kas par viņu turēja rūpi un mums nodeva informāciju par omas stāvokli – jau šitik slikti, jau viņa kaut ko piededzināja, vārot zupu. Viņš ziņoja mums, bet tik un tā mēs to smaguma pakāpi īsti nepiefiksējām. Un tad tad vienu reizi viņš neizturēja un pakārās.

Mums bija viena atvaļinājuma nedēļa, un mēs omi paņēmām pie sevis, lai ļautu viņam atpūsties. Viņš teica, ka gribētu sakārtot savu veselību. Acīmredzot viņš izvēlējās šādi – nokārtoja lietas un pats aizgāja.

Tas bija āāā!!! Tad mēs atvedām viņu pie sevis, un sapratām, ka patiešām ir pilnīgi, pilnīgi čau. Cik ir smagi. Mēs sapratām, ka viņu mājās vienu nevar atstāt. Paciemojoties mēs uzķērām, ka viņa kaut ko aplam sāk runāt, bet paļāvāmies, ka opis par viņu parūpēsies, ka viņš plus mīnus tiek galā, redzējām, ka viņš ir saņēmies. Nu, tad mēs dabūjām saprast.

Septembrī būs seši gadi, kopš viņa ir mirusi. Pēdējos trīs gadus mēs viņu kopām.

Jau no paša sākuma mēs sameklējām auklīti, jo sapratām, ka omi vienu nevar atstāt, jo viņa visu laiku prasās un grib iet mājās. Arī opis iepriekš teica, ka nevar izturēt, ka viņa visu laiku taisa sainīšus un kaut kur grib doties. Jau tad viņa viņam teica, ka viņa grib mājās. Opis viņai sacījis, ka viņa taču ir mājās. Bet viņa atbild: “Nē, gribu mājās!” No sākuma nevarējām saprast, par ko viņa runā? Kas ir mājas?

Viņa ir uzaugusi Liepājā, tajā pašā ielā, kur tagad dzīvojam arī mēs. Viņa dzīvoja 12. mājā, mēs tagad – 14. mājā. Viņas dēls – mans vīrs – te ir izaudzis, tāpēc mēs te arī esam. Viņa sāka runāt, ka viņai vajag uz Liepāju, pie mammītes, uz mājām. Un viņa sāka pakot lietas – opis jau mums par to bija stāstījis –, bet tagad mēs to ieraudzījām savām acīm. Viņa vāca mantas, pakoja kuļu kulēs un gribēja mājās. Mēs viņai stāstījām: “Bet tu esi mājās, Liepājā, tajā pašā ielā!” Viņa tik atbild: “Nē, man vajag pie mammītes!”

Viņas mamma nomira salīdzinoši jauna. Viņas mazdēls – mans vīrs – bija pusaudzis, kad viņa mammas mamma nomira ar vēzi. Viņi visi dzīvoja kopā, jo vīramātes tēvs bija izsūtīts uz Sibīriju, kad vīramātei bija 1 gadiņš, un viņas māte otrreiz neapprecējās. Viņas abas ar meitu tā arī turpināja divatā dzīvot, un tikai tad, kad vīramātes mamma nomira, viņa pa īstam atdalījās un apprecējās. Vīrieši bija, bet dzīvoja ar mammu. Arī kara laikā viņa bēguļoja kopā ar mammīti.

Pa dzīvi viņa bija tāda ļoti laipna, ļoti laba pret visiem, nekad viņa nedusmojās. Bet demences laikā viņa palika nikna – man bija tāda sajūta, ka visas tās apspiestās emocijas sāka nākt laukā. Mazgāties viņa negribēja. Kad es viņu liku dušā, viņa man ar čību sita, grūda projām. Tad sāka izpausties viņas agresija. Dzīvē viņai agresijas vispār nebija – labākais cilvēks! Man bija perfekta, nu ļoti laba vīramāte – neiejaucās mūsu dzīvēs, neprasīja uzmanību. Mani bērni arī atceras to omīti, ka viņa bija tāda, nu, ļoti, ļoti laba. Bet tā agresija sāka izpausties tieši demences laikā. Vispār tas bija traki.

Labi, ka mums bija tādas iespējas, ka varējām iekārtot atsevišķu istabiņu viņas vajadzībām. Pēc kāda gada, piemēram, bija tā, ka mēs pamodāmies no tā, ka ome sēž koridorā, – pat nezinām, kur viņa bija dabūjusi visus tos maisiņus, pauniņas. Tā kā viņa neļāva sev griezt matus, viņai bija tādi gari mati – trīs rindās, bet līdz dibenam. Viņa tos matus ķemmēja un izkritušos satina kamolītī, un lika savos sainīšos. Vēl pēc ilga laika, kad oma bija projām, mēs atradām tos viņas satītos matus kaut kur, pa stūriem sabāztus.

Vienu nakti – jau uz rīta pusi – mēs viņu atradām gaitenī. Jau sapakojusies, viņa sēž savā nakstskreklā, viens mans zābaks, otrā kājā kaut kāda keda. Galvā uzvilkusi cepuri – pirmo, ko atradusi. Viņa sēž gaitenī un dauzās, lai laiž ārā. Mans vīrs pat uzlika kameru, lai zinātu, kas notiek. Sapratām, ka viņu nevar vienu atstāt ne uz brīdi.

Mēs omai atradām ļoti labu auklīti – pensionētu skolotāju, kas pie mums nāca katru dienu. Bet tik un tā tas regress notika ļoti strauji. Mēs omi arī bijām paņēmuši uz viņas vīra bērēm, bet jau bērēs mēs sapratām, ka viņa neķer lauku, nesaprot, kas te notiek. Sākumā viņa vēl mūs atpazina, bet drīz vairs ne.

Kādu laiku, kamēr viņa vēl lasīja, mēs sapratām, ka labi darbojas, ja vidē atstāj lielus uzrakstus, ko viņa var izlasīt un kas viņai sniedz drošības izjūtu. Piemēram: “OME, VISS KĀRTĪBĀ!” vai “TŪDAĻ BŪŠU MĀJĀS”. Jo arī to auklīti viņa sāka stumdīt un grūstīt, un dzīt prom, un arī pret viņu agresīvi izpausties. Bet tie uzraksti kādu brīdi viņai palīdzēja.

Mums visu laiku nācās pielietot dažādas radošas izpausmes – mēs domājām, ko lai uzraksta, kas viņu nomierinātu. Piemēram, no sākuma viņa visu laiku prasīja, kur dēls, kur dēls, bet pēc tam sāka viņu saukt vīra vārdā. Mani viņa jau sauca par savu mammu. Un tad mēs likām uzrakstus: “TŪDAĻ BŪŠU MĀJĀS. MAMMA.” Un ar auklīti mēs izsekojām, ka pēc tam, kad šos uzrakstus viņa izlasa, tad viņa uz kādu brīdi nomierinās. Mums šis periods šķita ļoti garš. Tas vilkās ļoti, ļoti ilgi.

Pati oma nevienā brīdī nesaprata, ka kaut kas nav kārtībā ar viņas uztveri. Pirms viņa saslima, mana meita gan teica, ka ome visu laiku gribēja stāstīt par pagātni, rādīt vecās fotogrāfijas. Tagad uz to atskatāmies un saprotam, ka varbūt viņa kaut ko nojauta. Mēs gan tik bieži pie viņas neaizbraucām. Nevienam jau nav laika – sak', gan jau atbrauks vēlāk, gan jau vasarā.

Pašā demences sākuma stadijā mēs nebijām klāt. Kad mēs sākām ar viņu kopā dzīvot, viņai brīžiem pazuda realitātes izjūta: Kas? Kur?.. Garšas izjūtas nebija…Viņa varēja ēst pilnīgi jebko. Paprasīja: “Garšo? Negaršo?, Ko tu gribi ēst? Zupu? Maizi?” Atšķirt viņa atšķīra, bet viņai bija vienalga, ko viņa ēd. Reizēm it kā tā realitāte “atnāca atpakaļ”. Mēs kopā gājām pastaigāties pa viņas bērnības apkārtni, un reizēm viņa zināja, kur jāiet, bet pēc brīža vairs jau neko nesaprata, un gribēja iet mājās. Es viņai prasīju: “Bet kur tad jāiet?” Visu laiku tikai – “Mājās, mājās!” Mums jau vienubrīd bija līdz kaklam. Un tad izveidojām uzrakstu: “TE IR TAVAS MĀJAS.” Viņai bija skaists vārds – Saksija. Bija uzraksti: “SAKSIJA DZĪVO ŠEIT.” “ŠEIT IR SAKSIJAS MĀJAS.” Bet pēc kāda laika viņa jau arī savu vārdu vairs neatcerējās. Arī par iešanu uz mājām – vēl pirms dzīvošanas Liepājas centrā, viņa bija dzīvojusi rajonā, ko sauc par Jauno pasauli. Un, kad viņa regresēja vēl tālāk, viņa gribēja iet mājās nevis uz ielu centrā, bet uz Jauno pasauli. Regresējot viss tā kā apgriežas otrādi. Kamēr viņa vēl pie mums dzīvoja, tikmēr mēs vēl tām iedomām varējām izsekot, bet pēc tam – pansionātā – jau vairs ne.

Sākumā palīdzēja klātbūtne. Kad visi bijām mājās, kad bijām klāt, runājām ar viņu, tas uz viņu iedarbojās labvēlīgi. Auklīte bija ļoti laba ar to, ka pieņēma visu, kas notiek, un ļoti daudz runāja ar viņu. Auklīte bija mūsu omīti ļoti iemīļojusi. Skatījos, ka arī pēc tam bija nolikusi puķītes uz kapiņa. Es domāju, ka šī klātbūtne un sarunāšanās tomēr palīdz. Pēc tam pansionātā viņai tas regress bija ļoti straujš. Un es arī redzēju pārējo trīs istabas biedreņu – tantīšu – regresu.

Mēs it kā bijām iestājušies rindā arī uz valsts pansionātu, bet tur rinda pienāca tad, kad viņa jau bija nomirusi. Bet mēs sapratām, ka vairs nevaram omu savaldīt. Viņa vienu brīdi jau gandrīz māju uzlaida gaisā – apkures katlam kaut kādu sūkni bija aizgriezusi, sāka nākt tvaiks. Labi, ka mans vīrs bija mājās un auklīte varēja viņu pasaukt palīgā. Sākumā mēs omu ielikām slimnīcā, jo viņa naktīs negulēja vispār. Psihiatrs teica, ka varbūt ir jāpamēģina ielikt psihiatriskajā slimnīcā. Un mēs domājam, ka tas arī paātrināja tās viņas beigas, ka tā arī ir, kā visi saka. Tajā psihenē viņu, protams, piesēja un sazāļoja. Un tad mēs dabūjām to pansionātu. Pansionātā viņa bija izolēta kopā ar 3 tādām pašām tantītēm kādus 2 gadus. Pansionātā arī deva kaut kādas nomierinošās zāles. Tur regress bija vēl lielāks nekā iepriekš. Viņa tur arī aizvien mazāk sāka runāt. Visas tās tantītes bija vienādas un savstarpēji tā ļoti nesarunājās.

Reizi nedēļā mēs braucām ciemos. Izvedām pastaigā. Nu, protams, mazāk, nekā viņai vajadzētu, bet cik nu mēs varējām.

Vienu reizi – kādu pusgadu pirms viņas aiziešanas – mēs ar meitu bijām pie omas aizbraukušas. Viņa jau vairs nerunāja. Mēs gājām laukā pastaigāties. Viņa vairs nepretojās – kaut ko tur dzīvoja savā pasaulītē. Un tad mēs tur sēžam, kaut ko ar meitu runājam. Un viņa sēž, smaida – it kā ir klātesoša, it kā nav. Vienu brīdi mēs dzirdējām, ka gailis ārā nodziet. Mēs kaut ko pajokojām, un es sāku dzietāt “Kur tu teci, gailīti”, un meita man pievienojas – mēs abas tādā jautrā noskaņojumā. Un es redzu, ka tā oma man sāk skatīties mutē. Un viņa sāka vilkt dziesmu līdzi! Tas bija tāds notikums! Tas bija tāds šoks! Parasti viņai tas skatiens bija tāds peldošs, it kā nekur. Bet šajā brīdī viņa tiešām koncentrēja savu skatienu uz manu muti, un sāka dziedāt līdzi, vienu dziesmu pēc otras, un pat ar visiem timbaka taibaka tillidirā varēja izdziedāt! Vispirms viņa sāka dungot, un pēc tam viņa varēja jau izdziedāt arī vārdus. Tas bija tāds uzrāviens! Es pārliecinājos par mūzikas terapijas efektivitāti, un tagad stāstu ekspertiem, cik ļoti mūzika var palīdzēt. Es nodomāju – bļāviens, kāpēc mēs šo nedarījām jau ātrāk?! Šīs bērnu dziesmiņas varētu reāli palīdzēt, un to vajadzētu pētīt. Tas ir baigi interesanti. Tas bija riktīgi pozitīvs šoks. Es kādu laiku biju pacēlumā – visiem to stāstīju kā tādu brīnumu. Šis klikšķis atcerēties arī vārdus, kad šķita jau, ka viss ir zaudēts, nostrādāja ar to mūziku. Mēs to mēģinājām atkārtot arī nākamajā nedēļā, bet tas vairs neturpinājās. Sapratām, ka tas viss bija par vēlu.

Sabiedrībai nav zināšanu par demenci, un līdz ar informācijas trūkumu veidojas noliegums. Mēs arī tam opim, ciemos atbraucot, teicām – nu ko tu, nav jau tik traki! Mēs neticējām. Kad omu paņēmām pie sevis, mēs ieraudzījām, cik traki ir, – tad mēs sapratām, kas ar opi notika. Jo viņš jau neklusēja, viņš runāja, zvanīja. Protams, mēs viņu uzklausījām, vedām pārtiku, tā kā viņš teica, ka vairs uz veikalu nevar aiziet, jo nevarot omu vienu atstāt. Brīnījāmies gan – kā? Pieaudzis cilvēks, kā nevar atstāt vienu? Bet, protams, produktus aizvedām, lai nav uz to veikalu jāiet. Palīdzējām, bet tā neizpratne... Bet zini – ja tu pats neesi saskāries – nevar saprast. Ja es pati nebūtu to piedzīvojusi, es nezinātu, kas tas ir, kam ir jāiet cauri. Un ja mēs kaut ko nezinām – tad mums tā nav. Un ja redz uz ielas tādu pustraku cilvēku – nav tā izpratne, kas notiek. Ir ļoti grūti saprast, ja neesi saskāries. Ļoti grūti saprast.

© 2022