Inga Erdmane.
Par pelēko zonu mēdz dēvēt situācijas un teritorijas, kas nav skaidri definētas. Juridiski pelēkā zona attiecas uz lietām, kuras pavada iespējamība tās dažādi interpretēt. Par pelēkām varētu saukt arī robežzonas starp atšķirīgām mākslas, zinātņu un sabiedrības jomām, kurās mākslinieki strādā, pētot, izjautājot un paplašinot tradicionālos priekšstatus par to dalījumu.
Mākslinieces Ingas Erdmanes darbu sērija „I Agree I Have Blundered. Criminalcase No 15890013311” rosina domāt par mūsdienu sabiedrības kontroles mehānismiem, likuma varas pelēko zonu un indivīda lomu tās definēšanā, interpretēšanā, t.i., cilvēcisko faktoru. Uzdodot jautājumu – kas tad nosaka izmeklēšanas gaitu un soda procedūras, var sākt, izsekojot filozofa Mišela Fuko darbā „Uzraudzīt un sodīt” aprakstītajai disciplīnas mehānismu attīstībai. 19. gadsimtā notiek uzsvara maiņa no bargiem miesiskiem sodiem uz ierobežojošām, uzlabojošām un citādi progresīvām ietekmes metodēm; vienpersonisks tiesneša lēmums tiek aizstāts ar veselas sistēmas tīkla darbībām un lēmumu saskaņošanu. Savukārt pāreju no disciplīnas sabiedrības uz kontroles sabiedrību iezīmē Žils Delēzs, (Postscript on Societies of Control, 1992), skaidrojot, kā kontroles elementi tiek piemēroti jaunā kapitālisma, mārketinga, pieaugošās informācijas pieejamības u.c. 20.gs. otrās puses fenomenu loģikai.
Diskusijā tiks meklētas atbildes uz jautājumiem, kā kontroles struktūras turpina attīstīties mūsdienās un kā tās attiecināt uz Latvijas situāciju. Kas veido un ietekmē varas un indivīda attiecības? Kas īsti ir pelēkā zona un vai to nepieciešams/ iespējams definēt? Kam par labu parasti notiek tiesu sistēmas pelēko zonu interpretācija? Un kā pati sistēma, mediji, māksla un filozofija var mijiedarboties tās izgaismošanā?