15. janvārī plkst. 15.30
Pasākums noritēs izstādē “Dekoloniālās ekoloģijas. Saprast postkoloniālo pēc sociālisma” Rīgas Mākslas telpā
Kā tas ir – būt okupētā pilsētā? Kāda ir sajūta stādīt dārzu zem regulārām apšaudēm? Kad ziņās par ienaidnieka iznīcinātiem objektiem redzat savu māju, veikalu, baznīcu? Kādas ir sajūtas, kad sagrautajā pilsētā atgriežaties paši un arī tās vidi atgriežat atpakaļ dzīvē, lai gan karš turpinās? Kijivas priekšpilsēta Irpiņa – tāpat kā blakus esošās Buča un Hostomeļa – kļuva par vienu no Kijivas priekšposteņiem, kurā no 24. februāra notika smagas kaujas. Viena pilsētas daļa tika ieņemta, otra – smagi izpostīta. Irpiņa tika atbrīvota pirmā – 28. martā.
Mediju māksliniece Oļa Mihaiļuka savu jaunāko video darbu balstījusi uz intervijām ar Irpiņas iedzīvotājiem. Tajās viņi dalās arī stāstos par to, kāda šī pilsēta bija agrāk, kādas puķes, augi un smaržas asociējas ar dzīvi miera laikā, un pārdomās par to, kā pilsētai izskatīties nākotnē. Būšana saskarsmē ar augiem ļāva viņiem novērst uzmanību no 2022. gada marta briesmīgajām atmiņām un tā vietā domāt par vietām, kur puķes un krūmi iesakņosies, mitrumu un saules gaismu, kas tiem nepieciešama, un iztēloties pilsētas nākotni.
Māksliniece Oļa Mihaiļuka raksta: “Pavasarī mēs strādājām humānās palīdzības centrā, piegādājot palīdzību dažādām Kijivas reģiona pilsētām, tostarp Irpiņai. Pēc tās atbrīvošanas nolēmām šeit regulāri atgriezties, lai labāk saprastu, kāda palīdzība ir aktuāla. Projekts sākās ar iepazīšanos ar Leonīdu, vienu no Irpiņas iedzīvotājiem. Viņa acu priekšā nodega paša uzceltā māja, taču brīnumainā kārtā izdzīvoja piparu stāds, un Leonīds to iestādīja dārzā. Šī pastāvīgā mijiedarbība ar zemi un vietējo iedzīvotāju vēlme rūpēties par pilsētu bija iedvesmojoša, lai gan fotogrāfijas, kurās dokumentēju pilsētu, nebūt nebija dzīvi apliecinošas. Manu interviju varoņiem ļoti nepatīk vārds “varoņi”. Visi atzīst, ka viņi vienkārši darīja savu darbu. Bet es domāju, ka viņi ir īsti varoņi. Pateicoties viņiem, mēs nezaudējām Irpiņu, Kijivu, Ukrainu un Eiropu.
Raksturojot projekta ideju pavasarī, es iedomājos, ka mēs vērosim, kā soli pa solim pilsēta atdzimst zem mierīgām debesīm. Diemžēl Irpiņas iedzīvotājiem ir jāstāda dārzi un jārūpējas par tiem, dzirdot gaisa trauksmes un ziņas par iespējamu atkārtotu iebrukumu. Taču par spīti visam, augi izdīgst, un cilvēki atjauno savas mājas. Ainavu dārzniecība kara laikā ir izaicinošs piedzīvojums, kas vienlaikus iedvesmo un ir noderīga daudziem ukraiņiem.”
Šis pasākums tiek īstenots projekta “Līdzību salas: kolektīva rokasgrāmata ilgtspējīgām un iekļaujošām mākslas institūcijām” ietvaros, ko atbalsta Eiropas Savienība un Latvijas Republikas Kultūras ministrija.
