en

Krisas Krausas filmu seansi 2. un 3. novembrī

2. un 3. novembrī kinoteātri "Kino Bize" Elizabetes ielā 37-2  aicinām uz Krisas Krausas veidoto filmu seansiem "Ko es nevarēju nerakstīt: Krisas Krausas filmas.1982–1995". Atgādinām, ka 1. novembrī, plkst. 18.00 notiks mākslinieces publiskā lekcija par viņas jaunāko grāmatu ”Sociālās prakses” Latvijas Mākslas akadēmijā (jaunajā ēkā)

2. novembrī:  

Sadness at Leaving, 1992, 26 min 54 sec 

Gravity and Grace, 1995, 89 min 


3. novembrī:

In Order to Pass, 1982, 26 min 54 sec

Terrorists in Love, 1983, 5 min 20 sec  

The Golden Bowl or Repression, 1984-88, 12 min 23 sec  

Foolproof Illusion, 1986, 17 min 41 sec  

Voyage to Rodez, 1986 , 13 min 58 sec  

How to Shoot a Crime, 1987 , 28 min 50 sec  

Traveling at Night, 1990 , 11 min 54 sec 

Krausa kā savu filmu stāstījuma sākumpunktu izmanto neizdošanos, ko pēc tam dramatizē. Viņas filmas neizsmeļ koncentrēšanās uz atsevišķo darbu kvalitāti vai uz to, ka kuratori un kritiķi tās tik ilgi ignorējuši. Rādot neveiksmīgus darbus par neveiksmi, Krausa izaicina veiksmes–neveiksmes bināro sistēmu un pēta pašas subjektivitāti savā karjerā. Lai to darītu, vajadzīga zināma sevis radītā sagraušana – to viņa izspēlē savā filmā In Order to Pass (1982). Krausa rakstījusi par Simonu Veilu, kura iemiesoja pašnolieguma filozofiju: “Viņa vēlas zaudēt sevi, lai būtu lielāka par sevi. Viņu pārņem ilgošanās rapsodija. Viņa vēlas patiešām redzēt. Tāpēc viņa ir mazohiste.” Šis priekšstats par vēlēšanos redzēt – kā mazohisma formu – attiecas uz viņas darbiem kopumā, jo Krausai redzēt pasauli bieži vien nozīmē redzēt neglītas, nepatīkamas realitātes. 

Filmas lielākoties atklāj ievainotos tēlus, kas samierinās ar apkaunojumu/nežēlastību. Īsfilmā “Kā nofilmēt noziegumu” (How to Shoot a Crime; 1987) Krausa dodas uz šaušalīgām slepkavību vietām. “Nekļūdīgā ilūzijā” (Foolproof Illusion, 1986) viņa, ģērbusies tikai apakšveļā, ceļ sniegavīru, sūdzas par vardarbīgu vīru un lasa franču dramaturga, cietsirdības teātra izveidotāja Antonēna Arto tekstus. “Ceļojot naktī” (Traveling at Night; 1990) viņa pievienojas skolēnu klasei, lai uzzinātu par pazemes dzelzceļa vēsturi. “Iemīlējušos teroristos” (Terrorists in Love; 1983) viņa ironizē par mākslas teorijas pasauli, kurā darbojas arī pati Krausa: sieviete bārā lasa manifestu: “Mēs esam Parīzes semiokinētiskās post-sirreālistu skolas, Ziemeļamerikas filiāles jaunākie biedri”. Krausas filmas ir vispārliecinošākās, kad tās demonstrē viņai raksturīgo sardonisko pašapziņu.

Impulsu veidot filmas Krausa apraksta kā “Briesmīgu lielummāniju, uzstājību būt klātesošai – pat bez personīgās klātbūtnes – caur manu dubultnieku, filmu... Lai cik ļoti man nepatīk ideja par femīno rakstību, jāatzīst, ka impulss to darīt ir ļoti sievišķīgs.


Avots: Emily Wells, “Chris Kraus’ In Ordert To Pass: Films from 1982–1995 at Chateau Shatto”. Artillery, May 31, 2018.

https://artillerymag.com/chris-kraus-in-order-to-pass-films-from-1982-1995-at-chateau-shatto/


Lasīt vairāk