14. decembris, 18:00 EET
Tiešsaistes semināru tiešraidē varēs vērot Facebook.
Dalībnieki: Ieva Astahovska, Daniels Muzičuks, Anne Tomasena, Egle Mikalajūne, Linda Kaljundi, Estere Šakāca, Jans Sova, Lia Dostlijeva, Iļja Levčenko.
PAR SEMINĀRU:
Šajā tiešsaistes seminārā mākslas kuratori un zinātnieki no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Ungārijas, Polijas, Polijas, Zviedrijas un Ukrainas diskutēs par to, kā postkoloniālās un dekoloniālās stratēģijas tiek iesaistītas mākslas institūciju mākslas programmās, veicinot šo pieeju aktualitāti Austrumeiropas kontekstā.
Dekolonizācijas politika ir nepieciešama, jo tā piedāvā jaunas un kritiskas perspektīvas, kā pārdomāt sarežģītās attiecības starp pagātni un tagadni un kā domāt par koloniālās, impēriskās vai okupējošās varas ietekmi pat pēc tās šķietamā beigām. Mākslas pasaulē dekolonizācijas diskursi izaicina pastāvošās varas struktūras, atmaskojot un konfrontējot imperiālo vardarbību un netaisnību, gan iesaistot iztēli, gan aktīvi darbojoties, lai patiesi atbrīvotos no koloniālās pagātnes nastas.
Postkoloniālie un jo īpaši dekoloniālie diskursi pēdējā laikā ir kļuvuši par daļu no globālās vēstures un politikas diskusijas, caur tiem pievēršot uzmanību ne tikai pagātnei, bet arī koloniālajām pieredzēm, kas turpinās joprojām, un nepieciešamībai to mainīt. Šīs diskusijas aktualizē plašu tēmu loku – kā koloniālās un impēriskās vardarbības un netaisnības traumas turpinās nākamajās paaudzēs, kā pamatiedzīvotāju kultūras joprojām saskaras ar sistēmisku apspiestību, kāda ir antikapitālistisko pieeju loma zināšanu radīšanā un kā šīs perspektīvas liek pārvērtēt un mainīt muzeju, arhīvu un citu atmiņas un kultūras institūciju darbu.
Tomēr diskusijās par dekoloniālismu kā kritisku instrumentu, kas ļauj izprast nevienlīdzību un plaisu starp t.s. Globālajiem Ziemeļiem un Globālajiem Dienvidiem jeb bagātiem un spēcīgiem plnētas reģioniem, no vienas puses, un politiski un ekonomiski marginalizētiem reģioniem, kuros turpinās ekspluatācija un koloniālisms, no otras puses, Austrumeiropa lielā mērā nav bijusi pārstāvēta, lai gan postkoloniālās un dekoloniālās perspektīvas šajā reģionā ir tikpat svarīgas. Austrumeiropā un postpadomju reģionā dekoloniālās pieejas ir ieguvušas jaunu aktualitāti līdz ar Krievijas karu Ukrainā, kura patiesais mērķis ir atjaunot pagātnes imperiālo varu. Šīs perspektīvas ir svarīgas arī, lai izprastu reģiona vēsturisko pārmaiņu sarežģītību un grūtības, kad pagātne turpina ietekmēt tagadni.
Šajā seminārā kuratori un pētnieki no Austrumeiropas mākslas institūcijām dalīsies pieredzē par to, kā dekoloniālās pieejas, kas tiek risinātas ar izstāžu un mākslas projektu palīdzību, var palīdzēt izprast un risināt mūsdienu politiskās, sociālās un vides krīzes.
Diskusija tiek īstenota projekta “No sarežģītās pagātnes uz kopīgu nākotni” ietvaros, ko Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs veido sadarbībā ar Nacionālās mākslas galeriju Viļņā, OFF-Biennāli Budapeštā, Lodzas mākslas muzeju un Malmes mākslas muzeju programmas “Radošā Eiropa” ietvaros. Šis projekts pievēršas jautājumiem, kas saistīti ar pagātnes un šodienas samezglotajām attiecībām, alternatīvām pieejām auditorijas iesaistē, mākslas mediācijā un starpdisciplinārās sadarbībās.
PAR PREZENTĀCIJĀM UN DISKUSIJAS DALĪBNIEKIEM:
Daniels Muzičuks, Lodzas Mākslas muzejs
Daniels iepazīstinās ar vairākiem neseniem projektiem šajā muzejā, izstādēm “Uguns un pelni. Nikita Kadans” un “Kosmosa pilsoņi. Antons Vidokle kopā ar Veroniku Hapčenko, Fediru Tetjaņiču un Starptautiskā Kosmisma institūta kolekciju”. Pēdējais projekts veltīts kosmismam, kas tradicionāli tiek uzskatīts par ekskluzīvi krievu ideju. Izstādes mērķis bija pievērst uzmanību nekrievu ieguldījuma nozīmei un šādas pārorientētas pieejas sekām.
Daniels Muzičuks ir Lodzas mākslas muzeja Modernās mākslas nodaļas vadītājs. Kurators izstādēm “Skanot ķermenim elektriski: eksperimenti mākslā un mūzikā Austrumeiropā. 1957–1984 (kopā ar Deividu Krouliju, 2012), "Piezīmes no pagrīdes: Māksla un alternatīvā mūzika Austrumeiropā. 1968–1994” (kopā ar D. Krouliju, 2017), “Ritma muzejs” (kopā ar Natašu Ginvalu, 2017) un “Caur skaņu necaurlaidīgo aizkaru. Polijas Radio eksperimentālā studija” (kopā ar Mihalu Mendiku, 2018). Venēcijas 55. biennāles Polijas paviljona līdzkurators (kopā ar Agņešku Pinderu). 2011. gada Igora Zabela konkursa laureāts (kopā ar A. Pinderu).
Egle Mikalajūne, Viļņas Nacionālās mākslas galerijas kuratore,
Pieminekļu politika Viļņā: neaizsargātības spektrs
2011. gadā Nacionālajā mākslas galerijā Viļņā bija skatāma izstāde “Pieminekļi, kuru nav. Pastaiga pa Viļņu” (kuratores Rasa Antanavičiūte, Egle Mikalajūne un Živile Etevičiūte). Izstāde bija veltīta Viļņas pieminekļiem, kas ir demontēti, un tiem, kas pastāvēja tikai kā idejas, bet nekad netika uzcelti. Vēsturiskais periods aptvēra vairāk nekā 100 gadus un vismaz četru atšķirīgu valstu ideoloģijas, kas valdīja Viļņā: Krievijas impēriju (1795–1915), Polijas Republiku (1920–1939), PSRS (1945–1990) un Lietuvas Republiku (kopš 1990). Atklājot šo mazāk zināmo vēsturi, izstāde palīdzēja kontekstualizēt Lietuvas mūsdienu pieminekļu politiku vēsturiskā perspektīvā. Kā desmit gadu laikā mainījusies pieminekļu politika? Cik atšķirīgas ir pašreizējās diskusijas un rīcība? Kā karš Ukrainā maina perspektīvu?
Egle Mikalajūne ir kuratore Nacionālās mākslas galerijā Viļņā un lektore Viļņas Mākslas akadēmijā. Kopš 2007. gada viņa ir kūrējusi vairāk nekā 15 izstādes, mākslinieciskās sadarbības un kopienas projektus Lietuvā, Portugālē, Vācijā, Norvēģijā, Islandē, Krievijā, Latvijā, Francijā un Lielbritānijā. Savā praksē viņa bieži cenšas pētīt lokālo globālā kontekstā un veicināt sadarbību starp dažādu jomu māksliniekiem, zinātniekiem un kopienām.
Estere Šakāca, OFF-Biennale Budapest
Austrumi – Dienvidi – Austrumi?
Estere Šakāca ir kuratore, pētniece un doktora grāda kandidāte Amsterdamas Universitātes Kultūras analīzes skolā (ASCA), kur viņa piedalās projektā “IMAGINART – Iztēlojoties institūcijas citādi: Mākslas, politikas un valsts transformācijas”. Estere darbojas kuratoru komandā “OFF-Biennale Budapest”, ar kuru kopā bija lumbung dalībnieki starptautiskajā mākslas izstādē Documenta 15. Viņa ir Austrumeiropas biennāļu alianses komandas locekle, kas kopīgi kūrēja Kijevas biennāli 2021. gadā. Estere strādājusi par kuratori un redaktori tranzit.hu Budapeštā (2011–2020). Viņas pētniecība tēmas saistītas ar mākslas iniciatīvu organizēšanu ārpus valsts mākslas infrastruktūrām.
Ieva Astahovska, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs
Postsociālisma un postkoloniālisma šuves izstādē "Dekoloniālās ekoloģijas"
Postkoloniālā perspektīva bieži tiek izmantota, lai ieskicētu padomju un agrāko koloniālo varu okupācijas un koloniālisma sekas Baltijas valstīs, kā arī mūsdienu transformācijas procesa sarežģītību reģionā. Izvēršot šo perspektīvu, noderīga ir akadēmiskā metafora – “šuves” jēdziens, kas tiecas analizēt pagātnes un tagadnes iekšējo un ārējo faktoru savītās attiecības "kā procesu, kas sašuj kopā iekšpusi un ārpusi un rētu, kas rodas šai procesā”.
Izstādē “Dekoloniālās ekoloģijas” (2022) šuves jēdziens noder, lai saprastu, kā pagātnes pārskatīšana var palīdzēt izprast mūsdienu politiskās un vides krīzes un kā ar tām strādāt. Izstāde pievēršas ekoloģisko un sociālpolitisko pārmaiņu jautājumiem mūsu reģionā, saistot tos gan ar globāliem, gan lokāliem dekolonizācijas procesiem: cilvēka un vides attiecībām, (post)padomju mantojumu, vietas nozīmi un pieredzi, atmiņu, tehnoloģiju un rūpniecības ietekmētajām ainavām, ekoloģisko jautājumu kultūras nozīmēm un sociālajām praksēm, kā arī alternatīvām stratēģijām vides krīzes un klimata pārmaiņu izaicinājumu pārvarēšanai.
Ieva Astahovska ir mākslas zinātniece, kritiķe un kuratore. Viņa strādā Latvijas Laikmetīgās mākslas centrā, kur vada pētniecības projektus par mākslu sociālisma un postsociālisma periodā, kā arī postsociālisma un postkoloniālās perspektīvus sasaisti Baltijā un Austrumeiropā. Viņas pētnieciskās intereses ietver arī tādas tēmas kā laikmetīgums un vēsturiskums, vēstures un atmiņas attiecības, mākslas ģeogrāfija un perifēriju jautājums, māksla un ekoloģija.
Linda Kaljundi, Igaunijas Mākslas akadēmija
Muzeju ētika dekolonizācijas laikmetā – Igaunijas un Austrumeiropas perspektīvu dinamika
Savā prezentācijā Linda iepazīstinās ar vairākām izstādēm, kuru veidošanā viņa ir piedalījusies kā līdzkuratore un kas veltītas koloniālisma un rasu vizuālajai un materiālajai vēsturei: “Iekarotāja skatiens” (2019), “Atveidojot rasi” atjaunotās pastāvīgās ekspozīcijas “Identitātes ainavas” projekta telpā (2021) un “Māksla vai zinātne” (2022, visas Kumu Mākslas muzejā Tallinā). Viņa analizēs izstāžu veidošanas procesā izzināto par mākslas kolekciju pētniecību un izstādēm kā dekolonizācijas instrumentiem. Viņa arī izvirza jautājumus par to, kā Krievijas karš Ukrainā ir ietekmējis un ietekmēs diskusijas par Austrumeiropas vēstures un muzeju dekolonizāciju.
Linda Kaljundi ir Igaunijas Mākslas akadēmijas kultūras vēstures profesore un Tallinas Universitātes vadošā pētniece. Viņa specializējas Baltijas valstu vēstures, historiogrāfijas un kultūras atmiņas, kā arī vides vēstures tēmu lokā, un viņu interesē jaunu, transnacionālu un savstarpēji saistītu skatījumu uz reģiona vēsturi un mantojumu meklējumi. Kaljundi ir publicējusi un rediģējusi krājumus par vēsturi un vēstures rakstīšanu, vēsturisko literatūru un attēliem. Kumu Mākslas muzejā Tallinā viņa ir bijusi līdzkuratore izstādēm “Vēsture attēlā – attēls vēsturē: Nacionālā un transnacionālā pagātne Igaunijas mākslā (2018), “Iekarotāja skatiens: Lisas Reihanas Vajājot Venēru” (2019–2020), Kumu mākslas muzeja Tallinā jaunajai pastāvīgajai ekspozīcijai “Identitātes ainavas: Igaunijas māksla. 1700–1945” (2021).
Anne Tomasena, Malmes muzejs
Anne iepazīstinās ar muzeja darbu tīklojumā Museum WHY, kas koncentrējas uz jaunu perspektīvu radīšanu nākotnes muzejiem. Museum WHY fokuss ir infrastruktūra, dekoloniālisms un ilgtspēja.
Ziemeļvalstu reģiona (un visas pasaules) muzeji šobrīd saskaras ar prasībām pēc pārmaiņām, kas saistītas gan ar ārējo politisko un ekonomisko kontekstu, gan sapratni, ka Rietumu hegemoniskās idejas par mākslu un kultūru vairs nav pieņemamas un sociāli ilgtspējīgas, gan iekšējo vēlmi radīt muzejus, kas būtu iekļaujošāki un nozīmīgāki pēc iespējas plašākām sabiedrības grupām.
Trīs Ziemeļvalstu mākslas muzeji – Malmes mākslas muzejs, Tronheimas mākslas muzejs un Laikmetīgās mākslas muzejs Roskildē – kopā ar Kopenhāgenas Universitātes pētniecības centru Art as Forum ir izveidojuši radošu pētniecības projektu Museum WHY, lai kopīgi veidotu jaunas perspektīvas par nākotnes mākslas muzeju un attīstītu tās.
Iļja Ļevčenko ir mākslas zinātnieks, Tarasa Ševčenko Kijivas Nacionālās universitātes mākslas vēstures doktorants. Viņa pētnieciskās intereses ir saistītas ar mākslas filozofiju, politisko ikonogrāfiju un dekoloniālajām praksēm.
Jans Sova ir Varšavas Mākslas akadēmijas Kultūras teorijas katedras profesors, materiālistiskās dialektikas teorētiķis un kurators. Viņam ir socioloģijas doktora grāds un habilitētā doktora grāds kultūras studijās. Viņa pētnieciskās intereses galvenokārt saistītas ar modernitāti un modernizāciju kapitālistiskās pasaules sistēmas (semi)perifērijas zonās.
Lia Dostlieva ir māksliniece, kultūras antropoloģe un esejiste. Galvenās viņas pētījumu jomas ir kolektīvās traumas, postatmiņas, piemiņas prakses, kā arī neaizsargāto grupu pārstāvniecība un redzamība. Lia strādā ar dažādos medijos, tostarp fotogrāfijā, instalācijās un tekstilskulptūrās. 2022-2023. gadā viņa ir Jana van Eika akadēmijas rezidējošā māksliniece. Lia nāk no Doņeckas, Ukrainā, bet šobrīd dzīvo Poznaņā.
Šis pasākums tiek īstenots projekta “Līdzību salas: kolektīva rokasgrāmata ilgtspējīgām un iekļaujošām mākslas institūcijām” ietvaros, ko atbalsta Eiropas Savienība un Latvijas Republikas Kultūras ministrija.