Noslēdzot filmu programmu pavasara sezonu LMC aicina iepazīties ar 6 gan atzītu, gan jaunu amerikāņu videomākslinieku darbiem. Tie raksturo dažādas pieejas un vizuālos risinājumus videomākslā, pievērš skatītāja uzmanību televīzijā un kino izmantotajiem tehniskajiem paņēmieniem. Vienlaikus tie ir vizuāli pārsteidzoši mākslas darbi un skatītājiem būs saprotami bez tulkojuma!
Pop-Pop Video
Dara Birnbauma/ Dara Birnbaum
1980, 9 min, krāsaina, ar skaņu
General Hospital/Olympic Women Speed Skating
1980, 6 min, krāsaina, ar skaņu
1980, 3 min, krāsaina, ar skaņu
Daras Birnbaumas provokatīvie videodarbi ir ietekmīgs un inovatīvs ieguldījums aktuālajā mākslas un televīzijas diskursā. Savos videodarbos un multimediju instalācijās Birnbauma izmanto gan vienkāršās, gan high-end video tehnoloģijas, lai gāztu, kritizētu vai dekonstruētu masu mediju attēlu spēku un noteiktu kultūras, vēstures un atmiņas mitoloģijas.
Bez nosaukuma (Sudrabs)/ Untitled (Silver)
Takeši Murata/ Takeshi Murata
2006, 11 min, melnbalta, ar skaņu
Takeši Murata rada neparastus digitālus videodarbus, kas liek mainīt priekšstatus par animāciju. Veidojot Roršaha testam līdzīgus laukumus ar kūsājošu krāsu, formu un kustību, Murata paplašina digitāli radītas psihodēlijas robežas.
Jūtoties brīvi ar 3D maģisko aci reklāmas remix/ Feeling Free with 3D Magic Eye Poster Remix
2004, 8:13 min, krāsaina, ar skaņu
Bangojoša cilvēces jūra/ The Surging Sea of Humanity
2006, 10:41 min, krāsaina, bez skaņas
Kens Džeikobs ir viena no amerikāņu avangarda kino atslēgas figūrām. Kopš 50. gadu beigām viņš ir līderis kino – pēdējā laikā arī digitālajos eksperimentos. Viņš pēta kustīgā attēla mehāniku un pašu skatīšanās norisi, pievēršoties kino visā tā pilnībā, no radīšanas līdz projicēšanai.
Apkārt parkam/ Around the Park
2007, 7:26 min, krāsaina, ar skaņu
Viljams Vegmans ir plaši pazīstams ar savu darbību fotogrāfijas, glezniecības, zīmējumu un video jomās. Postmoderns, konceptuāls humorists. Īpaši populāri ir 70. gados aizsāktās komiskie performancē balstītie video ar Veimāras putnu suņu portretiem. Darbi, kuros redzams mākslinieka suns vārdā Mens Rejs, kļuvuši par video klasiku.
Bruņukuģa Potjomkina dejas versija/ Battleship Potemkin Dance Edit
2007, 12:29, melnbalta, ar skaņu
Maikls Bels Smits savos darbos izmanto digitālās formas, lai pētītu mūsdienu vizuālo kultūru un to, kā tā tiek izplatīta ar populāro tehnoloģiju starpniecību. Bieži vien viņš izmanto interneta vizuālo valodu, piemēram, animētus gif failus un zemas rezolūcijas attēlus.
Projektu organizē: LMC sadarbībā ar EAI
Projektu atbalsta: ASV vēstniecība Latvijā, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas Domes Kultūras pārvalde
Galvenā slimnīca/ Olimpiskā sieviešu ātrslidošana
Kojak/Wang
Dinamiskajā Pop-Pop videodarbā Birnbauma izmanto standarta televīzijas žanrus – ziepju operu, sporta pārraidi, krimināldrāmu, lai atklātu TV raksturīgos strukturālos kodus un paradumus, piemēram, reverso kadru vai cross-cut montāžu.
“Galvenā slimnīca/ Olimpiskā sieviešu ātrslidošana” ir fragmentāra kolāža, kurā mijas divi TV žanri – sporta pārraide un ziepju opera. Birnbauma šajā gadījumā analizē divus TV raksturīgos paņēmienus – cross-cut (kamera pievēršas pēc kārtas divām darbībām, kurus skatītājs uztver kā vienlaicīgi notiekošas) un atgriezenisko kadru (reverse shot- kadrā redzams viens tēls raugāmies uz otru, kurš nav redzams kadrā. Otrs tēls pēc tam tiek rādīts skatāmies pretējā virzienā, liekot nojaust, ka abi tēli skatās viens uz otru). Pāris cenšas saprasties, slidotājas pastāvīgi atgriežas starta pozīcijā. Frustrācija un sasprindzinājums kombinēti ar īpaši komponētu disko, roka un džeza soundtreku. Ziepju operas sievietes tēla emocionālais stress, viņas žesti un paranojas retorika, šaubas tiek pretnostatīti tīri fiziskai sieviešu – sportistu darbībai.
“Kojak/Wong” ir gaistoša ātrā tempā atkārtotu attēlu kompilācija no komerciālas TV stacijas Kojak un Wang korporācijas reklāmas klipa, klāta ar spraigiem roka ģitāru un šāvienu crescendo. Māksliniece pielīdzina krimināldrāmas apšaudes vardarbību korporatīvās Amerikas vardarbībai; šajā gadījumā to pārstāv telekomunikāciju industrija. Ātru šāvienu sekvenci nomaina Kojak TV kriminālnoziedznieka iztaujāšana, krāsaini lāzeri Wang reklāmā un sieviete pie datora.
Takeši Murata izmanto smalku digitālo apstrādi, lai radītu pārsteidzošas halucinācijām līdzīgas ainas. Darbā “Bez nosaukuma” (Sudrabs) viņš pakļauj vecas šausmu filmas (Mario Bravas 1960.gada “Sātana maska” ar Barbaras Stīlas piedalīšanos) druskas savām precīzajām, tomēr teju vardarbīgajām digitālajām manipulācijām. Verdošie melnbaltie attēli nepārtraukti sairst un atkal apvienojas, balansējot starp abstrakciju un atpazīstamību.
Šana Multone/ Shana Moulton
Izmantojot vecmodīgu vingrošanas video, kuru vada aktrise Andžela Lansberija (Latvijā pazīstama kā seriāla varone Džesika Flečere), video rāda pašas mākslinieces atveidotu sievieti, kura savā dzīvojamā istabā cenšas izpildīt televīzijā redzamos vingrojumus. Ekrānā parādās arī viņas dzīvojamās istabas iekārtojuma elementi. Darba nosaukums “Jūtoties brīvi” radies no Lansberijas TV programmas nosaukuma un tajā izmantotais video materiāls tiek pakļauts ekscentriskiem vizuāliem un audio pārveidojumiem, kulminējot dejas epizodē salkanas TV programmas tēmas dziesmas pavadījumā.
Šana Multone savos video un performances darbos rada greizus sižetus; apvienojot dīvainu humoru ar low-tech popa sensibilitāti, Multone spēlē tēlus, kuru saskarsme ar ikdienas pasauli ir vienlaikus gan parasta, gan sireāla un tā noris tikai nedaudz greizā mājas atmosfērā.
Kens Džeikobs/ Ken Jacobs
Kens Džeikobs: “Stereogrāfija, kurā redzams pūlis ASV simtgades izstādes atklāšanā 1893. gadā. Tā pārvēršas filmā. Milzīgā raupjā un klinšainā 3D ainavā… līdz beidzot cilvēki atkal atgriežas un aina tiek savesta kārtībā. Lai radītu šo filmu, tiek pārkāpti daudzi likumi, sākot jau ar gravitācijas likumu.”
Viljams Vegmans/ William Wegman
“Apkārt parkam” bija Madisonas skvēra parka aizsardzības dienesta pasūtīts publisks mākslas projekts Ņujorkā 2007. gada rudenī. Videodarbs tika izrādīts uz 4 āra ekrāniem Madisonas skvēra parkā.
Maikls Bels Smits/ Michael Bell-Smith
Bels Smits savu ikoniskās Eizenšteina 1925. gada filmas “Bruņukuģis Potjomkins” redakciju raksturo kā “sava veida oriģinālā sižeta konspektu”. Viņš raksta: “Es esmu sadalījis filmu tās pamatkadros un izstiepis tos vienu pēc otra vienādā pusotras sekundas garumā. Tad aizvietoju oriģinālo skaņu celiņu ar vienas sekundes garu dejas cilpu, kas sinhronizēta ar kadriem.” Savos pārveidojumos Bels Smits aizvietojis oriģinālās filmas montāžas struktūru, kas savulaik bija nozīmīga kā jauna montāžas valoda, ar “trulu, primitīvu, metrisku montāžu, kāda parasti tiek izmantota dejas un mūzikas klipos”, piedāvājot jaunu kontekstu filmas spēcīgajiem tēliem un revolucionārajam sižetam.
Visi teksti no www.eai.org
Projekta vadītāja: Agnese Lūse