Atdodiet manus uguns dievus
2018
Vienkanāla video, krāsa, stereo skaņa, 13 min
Merta Matīsa Lilla oriģinālskaņdarbs
Vokāls ‒ Sofija Jernberga, oriģināldzeja ‒ Mārja Kangro, operators inscenētājs ‒ Ēriks Norkross, B kamera ‒ Epa Kubu.
Kristīna Normana (1979) ir māksliniece un dokumentālā kino režisore, kuras uzmanības centrā ir etnogrāfiski pētījumi vietējas un starpnacionālas politiskās spriedzes kontekstā. Runājot par kolektīvās atmiņas un aizmiršanas jautājumiem, kā arī publiskās telpas izmantošanu piemiņas iemūžināšanai, māksliniece bieži meklē ceļus, kā fiziski un simboliski mijiedarboties ar konkrēto vidi. Daudzi no viņas projektiem realizēti video instalāciju formā, tomēr piesaiste specifiskai vietai un performatīvs raksturs tajos spēlē būtisku lomu. Vairāki Normanas darbi sabiedrībā izprovocējuši plašas diskusijas par mākslas un mākslinieka vietu sabiedrībā, par ētiku mākslā un robežu starp mākslu un politiku. Kā īpaši spilgtu piemēru tam var minēt plašo izpētē balstīto mākslas projektu Pēc-karš, ar kuru Normana pārstāvēja Igauniju 2009. gada Venēcijas biennālē. Daži no mākslinieces nesenākajiem darbiem veltīti migrācijas jautājumam, galveno uzmanību pievēršot atmiņas un publiskas reprezentācijas jautājumiem.
“Atdodiet manus uguns dievus” izmanto vokālu performanci Igaunijas Vispārējo dziesmusvētku fenomena dekonstrukcijai. Par izejas punktu Normana izvēlējusies neseno diskusiju Igaunijas medijos par jautājumu, kāpēc ir neiespējami iekļaut svētku repertuārā kādu dziesmu krievu valodā, ņemot vērā to, ka dziesmusvētku eksistences mērķis ir nacionālās vienotības un kontinuitātes slavināšana. Uz laiku piesavinoties trīs svarīgākos dziesmusvētku simbolus ‒ dziedāšanu, svētku uguni un dziesmusvētku brīvdabas estrādi ‒, māksliniece parāda, ka uz šo pasākumu un arī uz pašu igauņu nāciju iespējams paraudzīties kā uz dažādu kultūras aizguvumu un ietekmju sakausējumu.
Dziesmusvētku tradīciju Igaunijā deviņpadsmitajā gadsimtā ieviesa baltvācieši. Simboliskā uguns ir saistīta ar sengrieķu mītu par Prometeju. Tallinas dziesmusvētku estrāde ir padomju modernisma arhitektūras paraugs. Igauņu tautasdziesmai “Transvāla, Transvāla” ir krieviskas saknes, un tā runā par cilvēku pārdzīvojumiem tālā pasaules malā, Dienvidāfrikā, angļu‒būru kara laikā deviņpadsmitā un divdesmitā gadsimta mijā.
kristinanorman.ee