Neviena svētība par ļaunu nenāks
Multimediju instalācija, mainīgas dimensijas
Survival Kit 11 pasūtījums
Ar mākslinieces atļauju
Video veidots sadarbībā ar Lāsmu Bērtuli, Andri Kudoru, Unu Eglīti, Māru Uzuliņu,
Alvi Misjunu, Kristapu Pincānu, Kasparu Greizi, Uldi Sniķeri un Klāvu Melli
Šī darba producēšanu atbalsta
Valsts Kultūrkapitāla fonds
Neesmu reliģioza, bet nāku no mīlošas ģimenes.
Reiz pēc 16 pareizticīgo dziedājumiem pieskandinātām stundām, kas tika pavadītas šķietami bezgalīgā rindā, lai klātienē piedzīvotu Tihvinas dievmātes ikonu, jautāju mammai, ko mēs te darām. Uz to viņa diezgan īgni, taču pārliecinoši atbildēja: “Tici man, neviena svētība par ļaunu nenāks.”
Neviena svētība par ļaunu nenāks ir multimediju instalācija, kas reflektē par attiecībām, drošības sajūtu, pārlieku lielu vēlmi pasargāt un ticību pārdabiskajam kā aizsardzības stratēģiju.
Līdzās personiskiem stāstiem instalācijā izmantoti motīvi no Deivida Vetera (David Vetter, The Bubble Boy) neparastās dzīves, kas vēl šodien turpina raisīt diskusijas par notikušā eksperimenta ētiskumu.
Deivids Veters piedzima 1971. gada 21. septembrī ASV. Kopš dzimšanas zēns cieta no smaga kombinēta imūndeficīta sindroma (SCID), kas viņa izredzes izdzīvot ārpus sterilas vides padarīja neiespējamas. Līdz ar Deivida nākšanu pasaulē viņa vecāki pieņēma lēmumu zēnu ievietot speciāli veidotā izolatorā, līdz tiks atrasts risinājums imunitātes iegūšanai. Prognozēto dažu mēnešu vietā absolūti sterilā un izolētā telpā Deivids pavadīja 12 gadu jeb visu savu dzīvi. Lai arī Deividam tika nodrošināti izdzīvošanai vajadzīgie apstākļi, dzīve izolatorā spēcīgi iespaidoja viņa uztveri un attiecības ar ārpasauli.
Tāpat kā es, arī Deivids nāca no mīlošas ģimenes, bet viņa vecāki bija arī reliģiozi. Ticība brīnumam kļuva par viņa dzīves centrālo motīvu, tāpat kā vecāku pieņemtais lēmums pasargāt zēnu no skarbās un nedrošās pasaules.
Mākslinieces biogrāfija:
Līga Spunde (1990, Rīga) 2016. gadā absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu. Viņas darbi veidoti kā multimediju instalācijas, kurās personīgi stāsti ir cieši savīti ar rūpīgi konstruētu fikciju. Tajās interpretācijas un atpazīstamu tēlu izmantojums kalpo par personiskās pieredzes paplašinājumu, aizsniedzoties līdz vispārzināmām patiesībām. Visbiežāk darba saturs nosaka ieceres fizisko veidolu, tāpēc instalācijās izmantoti visdažādākie mediji un materiāli.