Now we will count to twelve
and we will all keep still
for once on the face of the earth,
let’s not speak in any language;
let’s stop for a second,
and not move our arms so much.
“Keeping Quiet”, Pablo Neruda
Izrāde-instalācija “Atkāpšanās” bija procesuāls 4h ilgs darbs par dzīves laicīguma ķermenisko pieredzi, kurā attainojas cilvēka un dabas nesaraujamā saikne. Tas aicināja kopīgi nodoties kustības un laika lēnumam, radot telpu iztēlei, kurā pārskatīt esošo laiku un pārdomāt iespējamās nākotnes ainavas. Tapušais jaundarbs bija mākslinieku personiska atbilde šim laikam, kurā tiek pausta vēlme atkāpties, nepiedalīties agresiju veicinošajos notikumos un tā vietā, aicinot kopīgi nodoties miegam. Darbs ir personisks klusuma protests ne tikai tā autorei, bet arī visai radošajai komandai. Skatītāji izrādē varēja ienākt un aiziet pēc savas izvēles, tomēr darba veidotāji aicināja apmeklētājus ļauties darba lēnumam un izdzīvot šo pieredzi kopā no sākuma līdz galam.
“Pamatā tas ir par stāvokli, kas visiem ir atpazīstams un dabisks, tāpēc, domāju, ka gana ātri skatīšanās var kļūt par ķermenisku pieredzi. Kādā posmā spēcīgi izjutu, ka šis darbs ir par cilvēcību. Attīstot savā ķermenī kustību kvalitāti, kas ir šī darba pamatā, es apjaušu, ka daļa manī ir organisms. Cilvēka ķermenī ir daudz līdzību ar citām dabā sastopamām parādībām, piemēram, drūpošu kalnu grēdu vai ledus iešanu okeānā. Organisma daļa ir vienāda visiem cilvēkiem. Tas ir vienojošais elements. Šajā darbā var pieredzēt atbrīvošanos no steigas un cenšanās, arī to, ka viss ir pārejošs, tai skaitā cilvēks. Darbs ir visaptverošs un pārpasaulīgs, tajā pat laikā ļoti askētisks un vienkāršs,” Agnese.
“Vērojot to, cik ātri meita aug, aptvēru, cik ātri es mirstu, jeb novecojot, tuvojos nāvei. Nāve neizbēgami pienāks. Bet tā pienāks ātrāk, kā es to spēšu aptvert. Kā es šo atlikušo nenoteikto laiku izmantoju? Ko ar to daru? Kā tuvoties nāvei, pēc iespējas radot mazāk posta. Domājot par šiem jautājumiem, es atgriežos pie sākotnējās atziņas - visiem laiks iet gulēt, dodot laiku pasaulei un sev atkopties. Ne velti saka, ja kaut kas liekas nepareizi, apstājies - atgriezies 0 punktā un sāc visu no jauna. Agresija veicina agresiju un naids naidu. Gulēšana ir tas, kas mūs visus vieno un ko mēs visi protam darīt. Nolikt malā protestus, saukļus, solījumus, ieročus, cīņas par mieru. “Atkāpšanās” ir par šo utopiju, kurā cilvēce ir aizdevusies gulēt, dodot telpu dabai un tās procesiem, iesaistot mūs tajos kā daļu no tās, ļaujot cilvēkam būt vājam, nogurušam, nevarīgam. Atzīt, ka tu esi noguris un nevari, ir atkailinoši,” Kristīne.
“Mūsu viena rīta saruna par cilvēcību. Tas ir skaisti par to runāt, un tēma ir pietiekoši dziļa, lai to varētu pavērt mākslas darbā ar mākslas instrumentiem. Par līdzcietību, par cilvēcību, būšanu cilvēkam. Liela telpa par ko domāt. Man nevajag un negribas stāstu un nodaļas, lai vērotu šo darbu,” Ina.
Idejas autore, horeogrāfe: Kristīne Brīniņa
Dramaturģija: Agnese Bordjukova, Tobias Drēgers, Kristīne Brīniņa
Izpildītāji: Agnese Bordjukova, Klāvs Liepiņš, Vilnis Bīriņš, Alise Madara Bokaldere, Inga Feldmane, Linda Bodniece, Elza Rauza, Jūlija Jansone, Terēze Vīksne, Agnese Virovska, Toms Ceļmillers.
Skaņas mākslinieks: Maksims Šenteļevs
Scenogrāfe / dizainere: EPP KUBU
Gaismu Mākslinieks: Edgars Karlsons
Producents: Ina Ločmele un biedrība “Horeogrāfu asociācija”