Kad sen būsim miruši, joprojām būs darāmas lietas
Dineo Sešē Bopapes ekspansīvā prakse pievēršas sociālpolitiskām atmiņas izpratnēm, fiktīvām laika konstrukcijām, stāstījumam un attēlojumam kā savstarpēji saistītām formām.
Viņa apzinās, ka, garīgā un zinātniskā izpratnē, tas, ko ieraugām kā īstu un noteiktu, nav tāds, kā izskatās. Tādējādi, mitoloģijas, kuras radām, lai spētu izdzīvot kā sabiedriskas būtnes, kuras meklē savu vietu pasaulē, piemēram, lineārais laiks, darāmo darbu saraksti, uzdevumi, pienākumi un termiņi, pēc savas būtības, ir patiešām absurdas savā ierobežotībā, tomēr reizē aizkustinošas savā skaistumā.
Bopape rada robežas nojaucošas vides, kurās notiek pārvietošana un aizvietošana, lai stiprinātu mūsu pasaules apziņu dažādos debesu, zemes, ķermeniskā un metafiziskā līmeņos. Viņa izmanto tādus pamatmateriālus kā augsne, ķieģeļi, koksne, savienojumā ar atrastiem priekšmetiem un arhīvu attēliem, video un skaņas materiāliem no savas ikdienas, lai radītu šīs blīvās instalācijas, kurās krustojas personīgais un kolektīvais.
Mākslinieces darbs festivālam Survival Kit 12 ir 2014. gadā aizsāktā zīmējumu sērija “Kad sen būsim miruši, joprojām būs darāmas lietas”. Fakts, ka šī sērija joprojām turpinās, sasaucas ar tās nosaukumu, un līdz ar visu šo Covid-19 pandēmijas pieredzi tā iegūst trauslāku slāni. Sajūta, ka darbi turpinās bezgalīgi un ir garāki par pašu dzīvi, liek mums izvaicāt absurdos un nomaļos veidus, kuros sev pasaulē veidojam vietu kā cilvēciskas būtnes.