Dzirdēju, pirms kāda laika te bija koncerts
Skaņas instalācija, 2014
Katra pilsēta ir citāda. Reiz es Viļņā satiku kādu draugu. Mēs staigājām un sarunājāmies, līdz attapāmies pie upes. Manā somā bija gumijas zābaku pāris, kurus es piedāvāju draugam uzvilkt. Mēs nogājām līdz krastam un paspērām dažus soļus upē. Devāmies uz lielu betona lietus ūdens noteku. Iekāpām notekā un gājām apmēram desmit metrus, līdz nonācām lielākā telpā, kur varējām nostāties pilnā augumā. Tur bija šūpuļtīkls. Piedāvāju draugam atgulties. Mēs vairs nesarunājāmies. Sākām vērot. Notekas gals veidoja apaļu caurumu ar skatu uz upi. Tieši zem šūpuļtīkla bija avots. Ūdens skaņa sajaucās ar upes skaņu. Tas radīja dīvainu sajūtu, jo skats nesakrita ar to, ko vajadzētu dzirdēt. Ūdens plūda uz upi. Acis un ausis sāka aprast ar telpu. Mēs ieraudzījām betona sienas un dzirdējām garāmgājēju sarunu fragmentus. Mēs brīdi sēdējām iekšpusē, tad turpinājām savu pastaigu. Nākošreiz es satikšu savu draugu Rīgā. Mēs dosimies pastaigā, domāsim par festivāla norises vietu un situāciju ap to.
Kā parādīt apslēptas darbības un vietas, neatklājot to apslēptību? Apslēpšana caur atklātību un pretējas stratēģijas ir ikdienas dzīves pieredze. Paradoksāli, ka ar apslēptību (gluži kā ar noslēpumu) vienmēr ir jādalās, lai tā paliktu apslēpta.