Utopijas sapnis
Skaņu instalācija, 2014
Iedomājieties neredzamu pilsētu vārdā Asja. Sieviete, kurai savus darbus veltījis gan pasaulslavens filozofs, gan pašmāju dzejnieks. Kopā ar Valteru Benjaminu 1924. gada rudenī sarakstīta "Neapole" (Neapel). Anna Lācis varbūt ir Latvijas vienīgā saistība ar pasaules filozofiju – pārējais ir vienkārši provinciālisms. Iedomājieties telpu ar Kafkas darbiem raksturīgiem zemiem griestiem, jūs apņem balsu dūkoņa dažādās valodās, Le bruissement de la langue – tā ir valodas utopija. Sakritība ar Rolāna Barta ideju ir nejauša, bet trāpīga. Hipodams veido regulāru Pirejas plānu un domā par ideālu pilsētu, bet Platons apraksta mītisko Atlantīdu, aizsākot renesansē tik populāro ideālo pilsētu vīzijas. Anglija ir sala iepretim kontinentam, un "Jaunā Atlantīda" ir uz salas, bet Herberts Velss runā par "valsts kuģi". Nekādas antiutopijas – tikai sapnis un kičs. 74 gadi kopš Benjamina nāves, bet viņa skatījums uz vēsturi un nākotni (un Kafku, un sireālismu, un Asju) ir tikpat nesaprotams kā sengrieķu valoda. Valodas dūkoņa..., bet kaut kur fonā ir jēga.
Pateicība: Ilzei Rūmniecei, Līvai Pētersonei, Mārai Ķimelei, Janīnai Valterei.
Par māksliniekiem
Reinis Dzudzilo. Scenogrāfs. Dzimis 1987. gadā.
Jānis Taurens. Dzīvo kopā ar sievu un meitu, lasa grāmatas. Raksta un lasa lekcijas par filozofiju, estētiku, laikmetīgo mākslu un arhitektūru.