...
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs

Būt drošībā ir bīstami

Festivāla nosaukums "Būt drošībā ir bīstami" (Being Safe is Scary) aizgūts no mākslinieces Banu Džennetoglu (Banu Cennetoğlu) 2017. gadā speciāli izstādei "Documenta 14" radītā darba. Vācijas pilsētā Kaselē Džennetoglu nomainīja nosaukumu uz muzeja "Fridericianum" fasādes ar frāzi “BEINGSAFEISSCARY”, daļēji izmantojot jau esošos burtus un daļēji – no jauna atlietas kopijas. Teksts ir aizgūts no grafiti, ko māksliniece pamanīja uz Atēnu Nacionālās tehniskās universitātes sienas, kad 2016. gada martā tika parakstīta ES un Turcijas vienošanās par bēgļiem. Pārkāpjot starptautiskos likumus par bēgļu aizsardzību, vienošanās piespieda izdot Turcijai katru nelegālo Grieķijas robežšķērsotāju. Pagaidu nometnes Grieķijas salās kļuva par aizturēšanas vietām uz nenoteiktu laiku, vairojot izmisumu, trauksmi un pašnāvību skaitu.

Pārņemot šo neviennozīmīgo nosaukumu, Survival Kit 11 tēma saistās ar drošības un politiskās vardarbības diskursu. Drošības jēdziens ir piesātināts ar pretrunīgu politisku, sociālu, ekonomisku un psiholoģisku nozīmju kopumu. Parasti ideja par drošību tiek asociēta ar baiļu un nedrošības sajūtu, kas savukārt tiek pamatota ar gaidāmām briesmām, ienaidnieku vai draudiem. Drošība un aizsardzība atrodas šodienas politiskās iztēles centrā un tiek izmantota, lai pamatotu karus, nacionālistiskas programmas, rasismu, nevienlīdzību un citus reakcionārus uzskatus un ideoloģiju.

Paradoksālā kārtā tieši visneaizsargātākie sabiedrības locekļi parasti tiek klasificēti kā drauds. Par bīstamiem tiek uzskatīti tie, kurus stigmatizē seksuālās identitātes, rases, sociālās klases, reliģijas vai dzimuma dēļ. Virkni fobiju izraisa arī migranta tēls, ko savā retorikā izmanto populistiskas un reakcionāras kustības. No kara zonām mūkoši bēgļi tiek uzlūkoti kā barbariski iekarotāji. Spiediens, ko rada ekonomiskās situācijas pasliktināšanās un pieaugošā konkurence, vairo trauksmi sabiedrībā. Arī cilvēki, kas rīko protestus un pretojas status quo, tiek uztverti kā pastāvošās iekārtas drauds. Bet ja visi šie tiek dēvēti par “draudiem”, tad jāvaicā - kas ir apdraudētais? Un kādi ir pārējie (īstie) draudi, kas tiek noklusēti šo konstruēto draudu ēnā?

 

Drošības politikai netrūkst destabilizējošu un kaitīgu seku: tā attaisno novērošanu un pašuzraudzību, agresiju, naidu un izolēšanos. Pēdējo divdesmit gadu laikā novērošana un pašuzraudzība pakāpeniski nostiprinājušās ikdienas dzīvē, pateicoties, piemēram, nemitīgajai interneta, sociālo tīklu un veselības novērošanas ierīču lietošanai, kā arī CCTV kamerām pilsētvidē un jaunajām seju atpazīšanas tehnoloģijām. Viens no galvenajiem drošības jautājuma aspektiem, jo īpaši pēc 2008. gada finanšu krīzes, saistīts ar ekonomiska rakstura bažām. Baiļu politika barojas no nedrošības. Valdošā sistēma balstās uz ilūziju par aizsardzību, kas veicina brutālu konkurenci un uzspiež gan finansiālas, gan morālas parādsaistības.

 

"Būt drošībā ir bīstami" aplūko drošības jēdzienu no dumpinieciska skatu punkta. Tas kritiski aplūko norises, kas ierobežo individuālo un sociālo attīstību, uzdodot jautājumu: cik daudz vardarbības ietver drošības diskurss? Izstādē tiks pētīts, vai iespējams mainīt pieņēmumus par drošības jēdzienu, no jauna mēģinot savienot drošību ar tādām praksēm kā mīlestība, kopība, savstarpējs atbalsts, uzmanība, rūpes vienam par otru un par apkārtējo vidi.



*** 

Es rakstu šo ievadu, apzinoties, ka pasaule, kādu to pazinu, vairs nepastāv. Iztēlojos, kā uz Survival Kit 11 atklāšanu mūsu viesi ierodas ar prāviem dezinficējošā līdzekļa krājumiem somā un masku kabatā un uz sejas. Iztēlojos, kā viņi uzmanīgi ievēro divu metru distanci cits no cita un seko rīkotāju vadlīnijām.

Kas attiecas uz mums, mēs esam veikuši visus iespējamos pasākumus, lai apmeklētāji justos droši. Esam noteikuši maksimālo apmeklētāju skaitu katrā ēkā un uz katru kvadrātmetru; videodarbiem mēs nelietojam austiņas, lai varētu izvairīties no netieša kontakta ar citiem; esam rūpīgi sagatavojuši izdales materiālus, lai katram apmeklētājam būtu viņa personīgais eksemplārs. Esam atcēluši atklāšanas ballīti un pilnībā pārveidojuši sarunu un performances programmas, pārvirzot tās vietējā kontekstā un vietējām kopienām, kurām tagad nepieciešams atbalsts. Mēs samierinājāmies ar faktu, ka pārstāvētie mākslinieki varētu neatbraukt uz Rīgu, lai iekārtotu savus darbus un aplūkotu savu pūliņu augļus, samierinājāmies arī ar iespēju, ka viesi, iespējams, nevarēs atbraukt no ārzemēm, lai redzētu izstādi. Saskaņā ar mūslaiku noteikumiem, esam izdarījuši visu, lai tie, kuri varēs apmeklēt Survival Kit 11, varētu rēķināties ar elementāru drošības līmeni. Tomēr viens jautājums neliek miera: ko īsti nozīmē būt drošībā? 

Idejas, kas ir pamatā šai izstādei, manā prātā veidojušās aptuveni astoņus gadus, tās iedvesmojusi ikdienas pieredze, tikšanās, mākslas darbi, ziņas un personīgie stāsti, iekams to liktenis bija saplūst kopā Rīgā, izstādē ar nosaukumu Būt drošībā ir bīstami (Being Safe Is Scary). Konceptuālo ietvaru es izstrādāju 2019. gada beigās un pašā 2020. gada sākumā, kad Covid-19 vēl nebija ielauzies manā ikdienas dzīvē. Mākslinieku saraksts šai izstādei tika pabeigts tikai dažas dienas pirms tam, kad robežas visā pasaulē tika slēgtas. 

Festivālu Survival Kit 11: Being Safe is Scary iedvesmojušas pārdomas par drošību, kādu mēs to pazinām pirms pandēmijas, taču problemātika, ko tas skar, kļuvusi vēl būtiskāka pašreizējās krīzes laikā. Uzdotie jautājumi ir svarīgāki nekā jebkad agrāk: kas ir drošības pamatā? Kāpēc drošība reizēm ir bīstama? Kāpēc drošības pasākumu ieviešana reizēm izraisa piespiestības, nervozitātes, baiļu, apdraudētības, nedrošības sajūtu? 

Ziņas un statistika par pandēmijas fizisko, sociālo, ekonomisko un politisko ietekmi, kā arī par pasākumiem, kas tās dēļ tiek veikti visā pasaulē, uzskatāmi parāda, kā cilvēka pilsonība, vecums, sociālā piederība, dzimums un veselības stāvoklis ietekmē viņa dzīvi. Sabiedriskās veselības stratēģijas, kas ieviestas dažādās valstīs, bijušas ārkārtīgi atšķirīgas, bet ne vienmēr tās pasargājušas visneaizsargātākos sabiedrības locekļus. Krīze devusi ieganstu steigā un panikā attīstītām un ieviestām novērošanas un izsekošanas tehnoloģijām, nedodot laiku pārdomām un diskusijām par iespējamo nākotni, kādu varētu diktēt to izmantošana. 

Padoms “paliec mājās” attiecas tikai uz tiem, kuriem ir mājas, turklāt arī mājas ne vienmēr ir droša vieta visiem. Daudzas sievietes un bērni bijuši spiesti uzturēties pieaugošas vardarbības un ļaunprātības apstākļos. Izplatījušās garīgās kaites, cilvēkiem zaudējot ģimenes locekļus un draugus, kā arī darbu, ienākumus, vaļaspriekus, paradumus un drošību par nākotni – proti, zemi zem kājām. Tie, kuri vēl aizvien nodarbināti, iespējams, spiesti lavierēt starp dažādajiem ģimenes un darba pienākumiem vai uzturēt nogurdinošu un garīgi iztukšojošu dzīvi tiešsaistē. Bērniem uztiepta tiešsaistes izglītība un atņemta sociālo kontaktu iespēja. Daudziem pietrūcis gādīgas klātbūtnes pieskārienu un apkampienu (un tie parasti ir cilvēki, kuriem veselības vai vecuma dēļ tie visvairāk ir bijuši vajadzīgi). Daudzi cilvēki ar veselības problēmām, kas nav saistītas ar pandēmiju, nav laikus saņēmuši ārstēšanu medicīnas personāla un slimnīcu pārliekā noslogojuma dēļ. Tūkstošiem bēgļu, tostarp bērni, uz nenoteiktu laiku aizturēti pie Eiropas Savienības robežām. 

Tikmēr globālā kapitāla sistēma nevar pagaidīt. Tā paļaujas uz pastāvīgu saimniecisko aktivitāti un nepārtraukti pieaugošu patēriņu. Neatkarīgie uzņēmēji un mazie uzņēmumi pirmie sajuta pandēmijas ekonomiskās sekas. Lielākajā daļā Rietumeiropas valstu tieši tie saņēmuši niecīgu finansiālo atbalstu, kamēr pārējā pasaulē nokļuvuši uz nabadzības sliekšņa. Pakalpojumu nozare gandrīz bankrotējusi, un tai nav citas izejas kā pēc iespējas drīzāk atsākt darboties. Kultūras nozare ir panikā, jo daudzi muzeji un citas iestādes ir atkarīgas no apmeklētāju skaita un biļešu pārdošanas: programmas ir apšņāptas, darbinieki atlaisti, izveidotas daudzas tiešsaistes aktivitātes. Pat sporta nodarbības ir kļuvušas digitālas. 

Iepirkšanās centri atkal vēruši durvis, un to priekšā izveidojās garas dedzīgu patērētāju rindas. Sabiedriskajam un starptautiskajam transportam un tūrismam nav bijis izvēles – tie turpināja darbību, vasaras sezonā funkcionējot, cik vien iespējams, normāli. Tie ir tikai daži piemēri, kuri liecina, ka krīzes apstākļos kapitāls asarām netic. Rūpīgi izsvērtu, nākotni ietekmējošu lēmumu pieņemšanai un pārdomām nebija laika. 

Pēdējā pusgada laikā ik dienas katrs no mums ir bijis spiests apzināties savu klātbūtni telpā un mūsu telpiskās attiecības citam ar citu. Rūpes par tuvajiem mainījušās no “būt kopā” uz “atbalstīt no attāluma”. Sanākt kopā, būt kopā, elpot kopā, apskauties, ciemoties pie draugiem un radiniekiem – nekas vairs nav droši. 

Globālā kapitālisma nākotne nav spoža: tā ieradusies brutāli un negaidīti, paņemot simtiem tūkstošu dzīvību visā pasaulē. Lai to sagaidītu drosmīgi, mēs nedrīkstam mēģināt līmēt plāksterus uz plaisām, kas ar laiku kļūst aizvien lielākas. Mums nepieciešamas sistemātiskas strukturālas pārmaiņas, mums jāpārdomā valdošā politika, ekonomiskā bāze un prioritātes, lai sociālais atbalsts un drošība tiktu izdalīti vienmērīgi. Situācija ir mainījusies, atpakaļceļa nav, tāpēc jautājumi, kas tiek izvirzīti šajā izstādē, prasa pastāvīgu apzinātu pārformulēšanu.  



Es pateicos māksliniecei Banu Džennetoglu par viņas laipno atļauju apropriēt viņas darbu un daļu no tā izmantot kā šī festivāla nosaukumu. Emu pateicīga Latvijas Laikmetīgās mākslas centra direktorei un dibinātājai Solvitai Kresei un centra kuratorei Ingai Lācei par uzaicinājumu būt Survival Kit 11 kuratorei, par viņu laipnajiem padomiem un radošajiem prātiem aiz festivāla publiskās programmas.   

Tāpat arī pateicos visiem māksliniekiem un citiem Survival Kit 11 dalībniekiem, producentēm Margaritai Ogoļcevai un Agnesei Pundiņai, komunikācijas vadītājai Paulai Jansonei, kā arī tehniskajai, redakcijas un grafiskā dizaina komandai par lielisko darbu. Pateicos arī visiem brīvprātīgajiem, viesmīlības un apkopēju personālam par laipno palīdzību un rūpēm.