...
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs
35 jaunības reprodukcijas. 2021
1 / 2

35 jaunības reprodukcijas

>> Jāņa Akuratera muzejā


20. gadsimta jaunromantisma dzejnieks Jānis Akuraters fetišizēja skaistumu līdz pat reliģijas līmenim, lai pretotos sabiedrībā valdošajam racionālismam. Savā kolektīvi rakstītajā esejā “Mūsu mākslas motīvi” (lai gan to parakstījuši deviņi autori, tiek pieņemts, ka Akuraters ir pamatteksta autors) viņš slavināja estētismu, iespaidu spontanitāti, konkrētā acumirkļa kultu un stila izsmalcinātību. Eseja tika uzskatīta par dekadentu manifestu un to apsmēja valdošajam režīmam lojālie laikabiedri, jo īpaši J. Jansons savā plašajā rakstā “Fauni vai klauni? Piezīmes par mūsu jaunāko literatūru”, kurā secināts, ka “te ar asu nazi jāizgriež [šo kaitīgo kāpuru] saēstās lapas un zariņi , un jāaizmet projām”. “Mūsu mākslas motīvos” pausto ideju naivums (jo īpaši, ja tās skata kā protestu pret sociālismu) mudina tās pretnostatīt autoru kolektīva “Tiqqun” publikācijai “Preliminary Materials for a Theory of the Young-Girl” (“Sākotnēji materiāli Jaunās-meitenes teorijai”, 1999) – kritiskam komentāram par patērētāju sabiedrības kolonizēto ķermeni, tā skaistumu un jaunību. “Jaunā-meitene gluži vienkārši ir paraugpilsonis, kādu to definēja pēc 1.pasaules kara izveidojusies patērētāju sabiedrība” – mūsu laika Jaunās-meitenes vara ir vien tolaik dominējušo romantisko ideālu neizbēgamais rezultāts kombinācijā ar karam sekojošo pāreju no kara laika ekonomikas uz miera laika ekonomiku, kura koncentrējās uz patērētāju iegribām. Tas novedis mūs sabiedrībā, kur jaunība ir manta, kuru apmainīt pret precēm un statusu, kur oriģinalitātes iespējamību mazina nepieciešamība uzrunāt plašas masas un vispārinātais priekšstats par skaistumu (skaistums kā sociāli kontrolēta patērētāju iegriba), kas domāts masveida pavairošanai iepriekš nepieredzētā mērogā.


Digitālā laikmeta nestais privātuma deficīts radījis sabiedrību, kura nemitīgi meklē ārēju apstiprinājumu tādā mērā, ka tās vienīgā interese ir pašvērtība, un tādēļ tai nav itin nekāda satura. Notikusi ideju evolūcija (pārmaiņas ne vienmēr ir uz labu, tās parasti ir stiprāko izdzīvošanai) – Jānis Akuraters un viņa sabiedrotie uzskatīja, ka estētika var kļūt par masu reliģiju, bet izrādījies, ka globāla mēroga estetizācija novedusi pie skaistuma devalvācijas. Tā ne tikai profanējusi skaisto, bet padarījusi to par lētu padauzu, kura atsakās sevi par tādu uzskatīt, par preci, kas neveiksmīgi cenšas sevi pārvarēt, un par materiālistiskās sabiedrības grēku nožēlošanu.