...
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs
Vorens Ņesluhovskis un Saimons Leungs Ciemiņš, namatēvs, spoks arhīva ekspozīcija, 2021
1 / 2

Ciemiņš, namatēvs, spoks

>> Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā


Vorens Ņesluhovskis (1946–2019), viens no mākslas aprindu harismātiskākajiem un ekscentriskākajiem tēliem, nav aprakstāms īsi – viņš bija iedvesmojošs sarunbiedrs, erudīts, vērīgs mākslinieku sabiedrotais, tulkotājs un poliglots, sabiedriska personība bez statusa, staigājoša bibliogrāfija, dendijs un ne tikai. Turklāt no 2003. gada līdz pat mūža beigām viņš vairs nemitinājās pastāvīgā dzīvesvietā, bet gan ceļoja no pilsētas uz pilsētu, ierodoties citu mājās un tās pametot pēc sev vien zināma grafika. Viņš piekopa “ciemiņa, namatēva, spoka” dzīvesveidu, kā pats mēdza izteikties, atbalsodams Deridā un Dišānu. 


Šī nelielā arhīva materiālu ekspozīcija veltīta gadiem, kurus Ņesluhovskis nodzīvoja bez pastāvīgas dzīvesvietas, un tajā iekļauta gan viņa elektroniskā sarakste ar tuviem draugiem (no kuriem daudzi ir mākslinieki un intelektuāļi), gan arī Saimona Leunga veidots Varena portrets “Karš pēc kara” (2011), kas veidots sadarbībā ar Ņesluhovski. E-pasta vēstules satur daudz erudīcijas, elegances un valodniecisku gājienu, taču tajās jūtama arī mūžīgā ceļinieka emocionālā nasta. Vēstulēs rodamas liecības par lomu, ko Ņesluhovskis uzņēmās: būt citu pavadonim un sabiedrotajam ar plašu dvēseli; tajās lasāms mantojums, ko atstājis cilvēks, kurš kopš dzimšanas pēc paša izvēles bijis ontoloģisks nomads un kuru dzinušas ilgas tapt, paša vārdiem sakot, “izdomātas ģimenes adoptētam”. 


Fundamentālā sajūta par nepiederēšanu vienai vietai Ņesluhovskim savā ziņā bija iedzimta. Viņš nāca pasaulē kā Ježijs (vēlāk Džordžs vai Ježs) poļu izcelsmes vecākiem 1946. gadā pārvietoto personu nometnē netālu no Minhenes. Piecus gadus vēlāk viņa ģimene emigrēja uz Savienotajām Valstīm un apmetās Ņūbedfordā Masačūsetsā. 1968. gadā Džordžu iesauca armijā un plānoja nosūtīt uz Vjetnamu, taču viņš dezertēja un aizbēga uz Parīzi. Tur laimīga nejaušība viņu saveda kopā ar draudzīgu angli, vārdā Vorens, kurš aizlienēja savu pasi, un tas nozīmēja iespēju turpināt sekmīgi izvairīties no Savienoto Valstu varas iestādēm.


Drīz vien Džordžs jeb nu jau Vorens, ielīmējis brita pasē savu fotogrāfiju, pievienojās leģendārā teātra Bread and Puppet trupai un ar to kopā devās turnejā uz Irānu. Ņesluhovska tieksme uz peripatētisku dzīvesveidu sasniedza kulmināciju viņa mūža pēdējos sešpadsmit gados pēc tam, kad viņš atteicās no savas Ņujorkas dzīvesvietas un uzsāka mūžīgu ciemošanos dažādu draugu namos Ziemeļamerikā un Eiropā . Jāpiebilst, ka, neskaitot pašu dzīves sākumu, Ņesluhovska migranta dzīvesveids nebija nehumānu dzīves apstākļu izraisīta piespiedu pārvietošanās, ko mūsdienās piedzīvo neskaitāmi cilvēki visā pasaulē. Ņesluhovskim bija privilēģija pašam izlemt “nepiederēt” nevienai vietai, izvairīties no noteiktas lomas un apdzīvot sociālo normu perifēriju. Viņa mūžs pagāja stratēģiski izplānotā trimdā, baudot ontoloģiska bezpajumtnieka dzīvesveidu, jūtoties kā mājās reizē visur un nekur. 


Šeit sakopotās e-pasta vēstules, mākslas darbi un esejas zīmē daudzslāņainu tāda cilvēka portretu, kas dzīvojis radikālu, transkulturālu un transnacionālu mūžu, kura ietvaros māksla un dzīve viena no otras vairs nav nošķiramas.