...
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs
1 / 1

Tātad – manas valsts vārdā un no visas sirds

(So, on behalf of my country and from the bottom of my heart) 

2019

Jaukta multivides instalācija, video 11”, teksts 3 × 38 × 76 cm, anotācijas ar tušu 

Ar mākslinieces atļauju



2015. gada 11. jūlijā Dasoviča piedalījās 136 cilvēku mirstīgo atlieku apbedīšanā Potočari Bosnijas un Hercegovinas Serbu Republikā. Šādas ceremonijas ir gadskārtējs notikums, kurā tiek pieminēts genocīds, kas 1995. gada jūlijā notika Srebreņicā. Mirstīgās atliekas ir izraktas no masu kapiem iepriekšējā gada laikā. Dažos gadījumos tās izkliedētas starp vairākām kapavietām. Minētā ceremonija ir pasaulē vienīgā ik gadus televīzijā translētā masu apbedīšana. 


2015. gada ceremonijā tika atzīmēta genocīda 20. gadskārta. Dasovičas darbā Tātad – manas valsts vārdā un no visas sirds apvienoti apbedīšanas attēli no medijiem, found mobilo telefonu attēli un pašas Dasovičas ar telefonu uzņemtie videomateriāli.  


Dasoviča savā montāžā seko bijušā ASV prezidenta Bila Klintona un Serbijas premjerministra (tagad prezidenta) Aleksandra Vučiča gaitām. 1995. gadā Vučičs bija ultranacionālistiskās Serbijas SRS partijas biedrs un vēl līdz šai dienai atsakās publiski atzīt genocīda faktu. Klintons savā 2015. gada ceremonijas naratīvā par genocīda upuriem reproducēja tā vaininieku skatījumu. Viņš aicināja klātesošos novērtēt Vučiča klātbūtni apbedīšanas ceremonijā. Viņa emocionālā kļūda un viens no kaitīgākajiem izteikumiem bija, ka Serbreņicas ļaudis gājuši bojā kaut kā vārdā. Tautas protestu, kas izcēlās piemiņas ceremonijas laikā, novērsa drošības spēki un kāda musulmaņu līdera reakcija – viņš aicināja klātesošos koncentrēties uz sērošanas darbu. Radinieki, kas piedalās šajās gadskārtējās apbedīšanas ceremonijās – daudzi no viņiem ir slaktiņa liecinieki –, jūt, ka tiek sašaurināta viņu politisko iebildumu telpa un viņu bēdas tiek marginalizētas. 


Mākslinieces biogrāfija:

Anna Dasoviča savā mākslinieciskajā darbībā fokusējas uz retoriskajām struktūrām, kas genocīdisku vardarbību padara uzskatāmu un atklāj tos, kuri tiek izmantoti, lai notušētu šādu konfliktu politiski neērtos aspektus. Viņa vaicā: kādos ideoloģiskos naratīvos vardarbības apraksti tiek izmantoti strukturālā līmenī? Kādas traumas ir tādas, kuras nav iespējams adekvāti dokumentēt nedz juridiski, nedz kā arhīva sastāvdaļu? Arhīvs šeit ir gan fiziskā telpa šādiem dokumentiem, gan kolektīvā pazemojuma un nožēlas metafora.