...
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs
1 / 3

Īrisa [fragments]

(Iris [A Fragment])

2018–2019

Divu ekrānu (sinhronizēta) videoinstalācija 14”30, krāsa, stereo, angļu, zviedru un arābu valodā 

Ar mākslinieces, Matts Gallery Londonā un AKINCI Amsterdamā atļauju


Darba Īrisa [fragments] centrā ir zviedru terapeite un rakstniece Īrisa Johansone. Johansone iemācījās runāt tikai 12 gadu vecumā, bet, kā viņa pati saka, “es vienmēr būšu autistiska” un pa daļai arī neverbāla. Savos nerunāšanas gados Johansone lielu daļu laika pavadīja ārpusķermeniskā telpā, kuru viņa dēvē par “reālo realitāti” jeb “āru”. Johansones tēvs – un vēlāk arī viņa pati – pielika lielas pūles, lai viņa kļūtu par daļu no “parastās realitātes”. Būdama aptuveni divpadsmit gadus veca, viņa sāka trenēties, lai uzvestos kā citi, pētot gan apkārtējos cilvēkus, gan kinoaktierus, stundām pie spoguļa praktizējot viņu sejas izteiksmes un žestus. Šie treniņi nevis ierobežoja viņas esības veidu, bet gan nobruģēja ceļu uz sociālajiem kontaktiem, pēc kuriem viņa ilgojās. Iemācījusies “normālu” uzvedību, viņa vairs cilvēkos neiedarbināja “baiļu mehānismus”. Īrisa [fragments] ir rezultāts Imogenas Stidvortijas ilgstošajiem pētījumiem “uz valodas robežas” – mēģinot izprast, kā attiecības un jēgas apziņa tiek ietekmēta vai pat izmainīta, saskaroties ar dažādiem verbalizācijas un esības veidiem. Viņas pētījumos Īrisa Johansone figurē kā vidutāja starp verbālajām un neverbālajām esības formām. Šis darbs filmēts Dahabā, Ēģiptes Sīnāja pussalas dienvidos, kur Johansone katru gadu vairākus mēnešus dzīvo un strādā, kā arī viņas mājā Fāgerstā Zviedrijā. Divu ekrānu instalācijas centrā ir lūzuma brīdis, kad Johansonei bija 10 gadu un tēvs viņu konfrontēja ar viņas attēlu spogulī. 


Mākslinieces biogrāfija:

Imogena Stidvortija pēta dažādas vokalizācijas formas, kurās vārdi nav dots lielums. Kādas jēgas formas parādās uz valodas robežas, un kā tās ietekmē sociālās attiecības, sevis apziņu un bināro domāšanu, kas saistīta ar valodu? Viņas darbi atklāj komunikāciju spraugās starp valodām, ko var veidot gan kultūras prakse, gan tādi stāvokļi kā afāzija un neverbālais autisms, kā arī paver ceļu jaunām sociālo attiecību formām. Šādas balsis iesaista mūs citos klausīšanās veidos un uzrāda mūsu attiecības ar personīgo mēli jaunos, pārsteidzošos veidos.