...
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs

Ārstnieciskā vingrošana, 2008
HD video; 8' 3"

„Ārstnieciskā vingrošana“ (2008) ietver fotogrāfijas no vecas vingrošanas rokasgrāmatas. Videodarbā šīs fotogrāfijas tiek izstieptas un animētas, tā atklājot pārsteidzošus vingrojumus un atgādinot skatītājam par ķermeņa klasifikācijas veidiem, kas vēl šodien tiek uzskatīti par pašsaprotamiem. Šī filma, izstādīta Survival Kit ietvaros desmit gadus pēc tās radīšanas, ir viens no pirmajiem Polskas videodarbiem. Tajā vingrošana izmantota kā estētiska un mākslinieciska aktivitāte, lai sasaistītu politiku un sportu. Nesen notikušais Pasaules kauss turpina jautājumu par nacionālā lepnuma saistību ar atlētisku pārākumu. Filmā atklājas arī jautājums par dzimuma nozīmi — mūsdienās bioloģiskais dzimums joprojām tiek izmantots cilvēku klasificēšanai, tā nosakot viņu tiesisko un sociālo statusu. Olimpisko spēļu un nacionālo sporta izlašu dalījums vīriešos un sievietēs joprojām lielākoties netiek apstrīdēts.

Polska ir videomāksliniece, kas izmanto montāžas tehnikas, lai radītu sirreālus un melanholiskus komentārus laikmetīgām pagātnes un tagadnes interpretācijām. Par pamatu ņemot atrastus arhīvu materiālus, Polskas videodarbi bieži vien atklāj, kā vēsture laika gaitā tikusi attēlota un pārinterpretēta. Viņas jaunākie darbi pievēršas faktam, ka arhīviem, mākslas darbiem un zinātnes notikumiem nepieciešama noteikta interpretācija, lai tie kļūtu „pabeigti“, — vai nu, kā tas ir izstādes gadījumā, tiešās auditorijas, vai iedomāta skatītāja interpretācija. Šie darbi demonstrē šķietami objektīva satura elastību, un tas liek izvērtēt priekšstatus par pārbaudītām patiesībām, kā arī liek aizdomāties par mākslinieku autorību mainīgu politisko struktūru un auditoriju situācijās. Interesēdamās par mākslas vēsturi, Polska reizēm izmanto mītu mehānismus, lai atklātu aizmirstas vai maz zināmas mākslas vēstures epizodes. Austrumeiropā, un jo īpaši Polijā, veselu paaudžu ieguldījumu mākslā aizēno Rietumu mākslas vēstures naratīvs, kuram šis reģions atrodas aklajā zonā. Līdz ar mūsdienu mākslas vēstures centieniem atrast savus alternatīvos naratīvus, Polskas prakse atgriezties pie šīm epizodēm rāda, kā metaforiskais „ārpuszemes“ jēdziens mainās laika gaitā uz politisko un sabiedrisko pārmaiņu fona.