...
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs

Ņe riba, ņe mjaso
2019
Video projekcija


Andrejs Strokins (1984) ir neatkarīgs fotogrāfs, kurš strādā arī ar vernakulāro fotogrāfiju, atrastiem objektiem un arhīvu materiāliem. Absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu un ieguvis papildu izglītību foto kursos un radošajās darbnīcās. Sarīkojis personālizstādi “Cilvēki kāpās” Lietuvā (2014) un “Traucējumi un šķēršļi” Latvijas Laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijā Latvijā (2015).

Deniss Hanovs (1977) ir kultūrpētnieks un starpkultūru komunikācijas profesors. 2003. gadā viņš aizstāvēja disertāciju “Baltijas Vēstnesis – latviešu pilsonības kultūras forums”, iegūstot Dr. art. grādu Latvijas Kultūras akadēmijā. Kopš 2012. gada ir Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas katedras profesors komunikācijas zinātnē. Ir vairāk nekā 80 zinātnisko publikāciju autors.

Tautas valodā dīvainais un neizskaidrojamais tiek apzīmēts ar izteicienu “ ņe riba, ņe mjaso” (no krievu valodas – “ne zivs, ne gaļa”). Šis izteiciens Strokinam un Hanovam kļuva par tiltu, kas ved pie vienas no viņu patības daļām – krievu kultūras un valodas, kas savukārt lika domāt par hibriditātes jēdzienu. Viņus interesē nozīmju kakofonija, jo tajā dzirde ir brīva uzklausīt to, kurš kliedz vai čukst dažādās balsīs, tai skaitā pagātnes balsī.


Pagātnes un tagadnes uzslāņojumi ir labi novērojami pilsētas vidē, kuru, piemēram, uz pāris mēnešiem pametot un atkal atgriežoties, vari satikt pavisam citā veidolā – veras vaļā un taisās ciet veikali, saloni, reklāmas zīmes ir nemitīgā kustībā. Deviņdesmitajos gados tas bija īpaši uzskatāmi, kad lēnām tika “aizslēgta” padomju pagātne un “vērās vaļā” kādreiz nozagtā un aizliegtā Latvijas valsts pagātne. Pēkšņi nonākot topogrāfiskajā aizspogulijā, pilsētnieks apjuka, pazaudēja ceļu un apmaldījās. Viņu piemeklēja urbānā šizofrēnija. Šodien no toreizējā haosa palikuši tikai paaudzes nospiedumi atceltajās kartēs, kā arī videomateriāls un saruna starp tēvu un dēlu uz mainīgās pilsētas fona.

strokins.info