...
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs
Grafiskā identitāte: REFLECT, mākslinieces Ineses Groševas izšūts mākslas darbs.
1 / 2

Ceturtdien, 23.septembrī no 17.00 līdz 19.00 Aspazijas un Raiņa mājā, Baznīcas iela 30 norisināsies neformāla tikšanās ar tēju, uzkodām un diskusiju par projektu UZ EŽAS – ļoti tuvu kaut kam (ON THE EDGE – very close to something). Šis vakars būs atskats uz ekspedīciju, kura norisinājās šajā vasarā, uz Latvijas pierobežu, Krāslavas novada Indru, kur atrodas Latvijā vienīgais Laimes muzejs, lai iepazītos ar pierobežas senioriem un viņu laimes avotiem.

 

Šajā ekspedīcijā sarunās, kopīgā darbā un tējas dzeršanā galvenais uzdevums bija noskaidrot kā savā ikdienā jūtas cilvēki, kuru dzīves aizrit tuvu dažādām robežām – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Vecuma robeža, ko iezīmē pensionēšanās un novecošana, valodas robeža – liela daļa no sarunu dalībniekiem ar grūtībām runā latviski un valsts robeža, kas tieši mūsu ekspedīcijas dienās tika pastiprināti novērota ārkārtas situācijas dēļ, kas Baltkrievijas pierobežā augustā tika ieviesta saistībā ar bēgļu krīzi. Šīs robežas piedāvā gan ierobežojumus, gan iespējas. Tās ir reizē pārsteidzoši asas un relatīvas, skatot caur personīgo dzīvesstāsta un pieredzes prizmu.

 

Aicinām visus kopīgā ēžā (mielastā), padzert tēju kopā ar ekspedīcijas dalībniekiem no viņu veidotajiem traukiem, pārrunāt, ko nozīmē novecošanās un kā to ietekmē vieta, kur tu dzīvo, skatīties reportāžu no apsekotajām vietām par robežsituācijām, attieksmēm, migrāciju un lietām, kas nemainās. 


>> Sarunās piedalās:

Ineta Sipunova, Kristīne Briede, Ilva Skulte, Hongmei Chen (Maija), Huiqun Tang (Ekko), Mairita Folkmane, Līga Puriņa- Purīte

> Moderatore: Asoc. prof. Dr. phil. Ilva Skulte

>> Diskusijas valoda: latviešu, bet laipni aicināti arī ieceļotāji, kas latviski vēl nemāk!


>> Lūgums uz pasākumu pieteikties – rakstot uz e-pastu: integracija[at]lcca.lv


Par projektu:

Migrācija nav mistiska vai stihiska parādība, bet ir sava veida modernizācijas blakusprodukts. Līdzīgi kā Latvijā valdošās ideoloģijas vai modes dēļ 20.gs. vidū daudzas ģimenes no viensētām pārcēlās uz labiekārtotiem ciematiem, bet jaunieši bieži devās uz lielākām un mazākām pilsētām mācīties un strādāt, bet 90. gadu sākumā bija cilvēki, kas devās atpakaļ uz viensētām, daudzi šodienas pasaulē ekonomisku, sociāli kulturālu, politisku un personisku iemeslu dēļ dodas dzīvot uz citām valstīm. 


Iemesli tam ir dažādāki nekā mūsu stereotipi ļauj to iedomāties. Piemēram, parasti par migrācijas scenārijiem mēs domājam no gados jaunāka cilvēka perspektīvas – viņš meklē labāku dzīves modeli, vietu, peļņas iespējas utt., šāds modelis paredz, ka gados vecāki cilvēki dzīvesvietu nemaina un tādēļ laukos, piepilsētās, nomaļās vietās dzīvo vairāk vecāki cilvēki.


Lai pārbaudītu šo hipotēzi, devāmies uz Latvijas pierobežu, Krāslavas novada Indru, kur atrodas Latvijā vienīgais Laimes muzejs, lai iepazītos ar pierobežas pensionāriem un viņu laimes avotiem.


Hipotēze apstiprinājās tikai daļēji – izrādās, ka daudzi no tiem, kas dzīvo šajā vietā netālu no Baltkrievijas robežas, ir atgriezušies vai no jauna nonākuši šeit jau pensijas vecumā pēc tam, kad darba dzīve aizvadīta citur, bet citi pensionāri, lai uzturētu savas dzimtās mājas bijuši spiesti doties peļņā uz Vāciju. Ir arī tādi, kas visu vai gandrīz visu dzīvi pavadījuši Indrā.


Ko dažādu valstu un kultūru pārstāvji, kas savukārt nonākuši Latvijā, var iemācīties no šiem dzīves stāstiem un sarunām ar vietējiem cilvēkiem – to noskaidrojām ekspedīcijā uz Indru, Piedruju un Krāslavu kopā ar divām Latvijas ķīnietēm – Maiju un Ekko.


Viņu uzdevums bija sarunās, kopīgā darbā un tējas dzeršanā noskaidrot, kā savā ikdienā jūtas cilvēki, kuru dzīves aizrit tuvu dažādām robežām – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Vecuma robeža, ko iezīmē pensionēšanās un novecošana, valodas robeža – liela daļa no sarunu dalībniekiem ar grūtībām runā latviski un valsts robeža, kas tieši mūsu ekspedīcijas dienās tika pastiprināti novērota ārkārtas situācijas dēļ, kas Baltkrievijas pierobežā augustā tika ieviesta saistībā ar bēgļu krīzi.


 Visas šīs robežas piedāvā gan ierobežojumus, gan iespējas. Tās ir reizē pārsteidzoši asas un relatīvas, skatot caur indivīda dzīvesstāsta un pieredzes prizmu.


Piedāvājam kopīgā ēžā (mielastā), balansējot uz ežas, padzert tēju kopā ekspedīcijas dalībniekiem no viņu veidotajiem traukiem un gremdēties pārrunās par robežām – vecumā, valodā, valstī.



Pieejamības raksturojums

----------------------------------------

Raiņa un Aspazijas māja

Darba laiks: Ot-Se 10-17, Sv-Pr Slēgts

Muzejā aplūkojami vairāki darbi: Ingrīda Pičukāne (zīmējumi ekspozīcijā un sienas gleznojums uz ēkas fasādes); Felicita Pauļuka (pasteļi pagalma ēkas zālē), Dagna Jakubowska un Joanna Gawrońska-Kula (objekti ekspozīcijas 2. stāvā), Dineo Seshee Bopape (zīmējumi aplūkojami dažādās vietās ekspozīcijā).


Pieejamības raksturojums cilvēkiem ar kustību traucējumiem: ēkā pēc renovācijas ir gan pacēlājs, gan lifts, gan pietiekošo platas durvis. Pieejamas pielāgotas labierīcības. Ēkai ir divi stāvi, neliela terase, no kuras vērojams mākslasdarbs - Ingrīdas Pičukānes sienas gleznojums; pagalma ēkā apskatāmi Felicitas Pauļukas pasteļi.



Mediatoru pieejamība

----------------------------------------

Centra tūres no otrdienas līdz sestdienai no plkst. 14:00-18:00: Aspazijas un Raiņa mājā Baznīcas ielā mediators sāk plkst 14:00-15:00. Pēc tam mediators uzturas Andreja Upīša memoriālajā muzejā (apm. no 15:30-16:00) un Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā (16:00-17:00, otrdienās līdz 19:00) un Barona muzejā (OTRDIENĀS SLĒGTS, trešdienās līdz 19:00 (17:00-18:00) Mediators ir arī Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā (no trešdienas līdz svētdienai viens mediators no 16:00-18:00.


*****

Pie ieejas pasākumā mēs lūgsim uzrādīt derīgu Covid-19 vakcinācijas/pārslimošanas sertifikātu un personas apliecinošu dokumentu. Ieeja pasākumā ar festivāla vai muzeja biļetēm. 

> VECUMĀ LĪDZ 12 GADIEM – ja nav elpceļu infekcijas slimību simptomi un nav noteikta pašizolācija vai karantīna; būs nepieciešams uzrādīt personu apliecinošu dokumentu (pase, ID, dzimšanas apliecība). 

Brīdinām, ka pasākums tiks dokumentēts. 

__________________________________________

Projekts “Latvijas vēstures un laikmetīgās kultūras kodi” (LV – LKK) tiek īstenots ar Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda atbalstu un to līdzfinansē Eiropas Savienība. Granta līguma Nr. Nr.PMIF/8/2020/4/01 Kopējais projekta finansējums ir 196 895,57 euro ko veido Patvēruma, migrācijas un integrācijas fonda 2014. – 2020. gadu perioda finansējums 75% apmērā un valsts budžeta līdzfinansējums 25% apmērā.


________________________________________

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētais festivāls "Survival Kit" šogad norisinās 12. reizi ar sabiedrības izdzīvošanas un novecošanās jautājumiem, kurus iztirzā laikmetīgās mākslas darbi un mēģina iztēloties jauna veida sabiedrības imunitātes sistēmu, kas sākas ar mākslinieku pausto visu kopīgās ādas pavedienu.



Festivāla dibinātāja un vadītāja ir Solvita Krese, šī gada izstādes kuratores ir Ovula Durmusoglu un Joanna Varša.



Festivāla tēma tiek aktualizēta arī ar publiskās programmas palīdzību. Mākslas parka “Mobilais muzejs. Nākamā sezona” un festivāla “Survival Kit” publiskās programmas šogad apvieno kopīgs nosaukuma un tematiskais ietvars “Fiktīvais muzejs”, tādējādi veidojot iluzora muzeja struktūru, kas sastāv no nākotnes un pagātnes muzeju departamentiem. Nākotnes muzeja departamenta pārziņā esošos jautājumus diskusijās un pasākumos sešās sērijās risināja mākslas parka notikumi. Savukārt pagātnes muzeja departamenta platforma ir festivāla “Survival Kit 12” publiskā programma, kurā tiks ietvertas diskusijas, mākslinieku autorvakari, procesuālās mākslas un izglītības programmas aktivitātes. Katras norises laikā būs klātesoši mākslas mediatori. To, cik plaši tiks īstenoti publiskās programmas pasākumi, noteiks epidemioloģiskā situācija.