...
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs

Atsedzot neredzamo pagātni

257 x 195 mm 

Rīga, Latvija, 2012

Mīkstie vāki

Redaktore: Ieva Astahovska

Rakstu autori: Piotr Piotrowski, Magdalena Radomska (PL), Viktor Misiano (RU), Mark Allen Svede (USA), Linara Dovydaityte, Dovilė Tumpytė, Alfonsas Andriuškevičius, Vytautas Landsbergis, George Maciunas (LT), Andres Kurg, Mari Laanemets , Epp Lankots, Maria-Kristiina Soomre, Kädi Talvoja, Leonhard Lapin, Vilen Künnapu, Juhan Viiding (EE), Dora Hegyi, Zsuzsa László, Tamás Szentjóby (HU), Ieva Astahovska, Stella Pelše, Iliana Veinberga, Varis Rudzītis (LV).

 Eseju krājumu latviešu un angļu valodā Atsedzot neredzamo pagātni / Recuperating the Invisible Past no dažādiem skatpunktiem iepazīstina ar Latvijas, Baltijas un Austrumeiropas avangarda mākslu 20. gs. 60. – 80. gados. Izdevumā atrodams gan sistemātisks apskats par tās notikumiem, mākslas un ideoloģijas attiecībām, kā arī paralēlēm, analoģijām un atšķirībām plašākā, reģionālā griezumā.

Eseju autori ir gan Latvijas, gan starptautiski atzīti dažādu paaudžu pētnieki un mākslinieki. Piemēram, poļu mākslas zinātnieks Pjotrs Pjotrovskis enciklopēdiskajā pārskatā par Austrumeiropas mākslu komunisma un postkomunisma apstākļos analizē vai un kā mainījusies tās daudzveidība reģionā. Viktors Misiano caur leģendārā krievu konceptuālista Iļjas Kabakova radošās darbības analīzi izved aizraujošā ekskursā pa „neatšķetināmu pretrunu virkni” pavadītajām padomju modernizācijas attiecībām ar Rietumu kultūru. Ungāru pētniece Magdalēna Radomska iepazīstina ar ungāru neoavangarda mākslinieku spēlēm ar varas „semantisko mīnu lauku” un cenzūru kā daļu no mākslinieciskās valodas radikālisma. Linara Dovidaidīte un Marks Alens Švēde piedāvā Rietumu teoriju analīzi caur Baltijas mākslas piemēriem. Dizaina un vides lomu mākslas robežu paplašināšanā izvērš Andress Kurgs un Iliana Veinberga. Igauņu pētnieces Marija Kristīna Somre un Kedi Talvoja mākslas mainīgajam jeb nenoteiktajam stāvoklim starp oficiālā – neoficiālā statusu izseko caur jauno mākslinieku izstādēm Igaunijā un Rietumos. Lokālo avangardisko strāvojumu piemērus attiecībās ar universālo modernitātes prizmu izvērš Epa Lankotsa un Stella Pelše. Krājuma noslēdzošo daļu veido „Paralēlās hronoloģijas” – Baltijas valstu un Ungārijas avangardisko izstāžu un mākslas notikumus dokumentējošs izklāsts un mākslinieku teksti un manifesti.

“Laikmetīgās mākslas centra ieguldītais darbs padomju laika kultūras mantojuma apzināšanā un izvērtēšanā ir nenovērtējams, un rakstu krājums ir liels solis ceļā uz sistemātisku un rezultatīvu pētniecību. Arī vēl neatrisinātie jautājumi ir pamats pozitīvai un cerīgai noskaņai – pētniekiem šajā jomā darba pilnas rokas, un mūs gaida brīnišķīgi jaunatklājumi un varbūt pat jaunas mākslas vēstures teorijas. [..] Ticu, ka viens no perspektīviem izpētes un argumentācijas virzieniem Latvijas padomju perioda mākslas pētniecībā ir saistīts tieši ar šo kultūrvēsturisko atšķirību definēšanu, kā arī iespējamo kultūrpolitikas atšķirību fiksēšanu teorijā un praksē. Situācija ir cerīga: jauns solis ceļā uz padomju laika mākslas jauno vēsturi”

Alise Tīfentāle, Studija, 2013, nr. 1 (88), febr./marts, 70. lpp.


Dizains: Rihards Funts, Rijada . Izdevējs: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs , 2012
1 / 1