PRETRUNU PILNS ZĪMĒJUMS AR GAIŠREDZĪBAS IEZĪMĒM
Laikmetīgās mākslas izstāde pilsētvidē
Šī izstāde, kas apdzīvo Valmieras pilsētvidi – ēku sienas un jumtus, parkus, skolas, skatlogus un reklāmas stendus, kultūrtelpas un žogus, kā arī lokālo un reģionālo laikrakstu lappuses –, turpinās veikalu plauktos un kopā ar iegādātajām precēm nonākcilvēku mājokļos. Notikuma centrālā ass griežas ap mākslinieku Māri Bišofu, savrupnieku Latvijas mākslas ainā, kurš sākotnēji bijis Valmieras novadnieks, vēlāk kļuvis par pasaules pilsoni un kura radošā trajektorija attīstījusies Izraēlā, Francijā un ASV.
Māris Bišofs ir vērotājs. Viņam piemīt vērotāja īpašības. Un arī gaišredzības iezīmes. Viņš ne vien mēdz iziet uz balkona brīdi pirms, kaucot bremzēm, uz ielas stūra saduras automašīnas, bet arī 80. gados, dzīvojot Ņujorkā, zīmē debesskrāpjus, kuros ietriecas lidmašīnas. Māris joprojām zīmē katru dienu, gan savos darbos paredzot nākotni, gan veidojot sarkasma un humora piesātinātus komentārus par aktuāliem notikumiem pasaulē, gan spoguļojot norises Latvijas sabiedrībā.
Viņa mērķis ir ačgārno atrast un parādīt cilvēkiem, jo viņi paši nespēj to ieraudzīt. “Zīmējumos ir ļoti svarīgi, lai cilvēkam viss būtu skaidrs. Pat tad, ja attēlots pilnīgs absurds, ”saka mākslinieks, turpinādams provocēt skatītāja ierasto pasaules uztveri. Gluži kā klucīšus saliekot kopā vairākas tēmas, rodas negaidītas kombinācijas. Atsakoties no apjoma un perspektīvas, attēls tiek attīrīts no visa liekā. Zīmējumā ar sēdošu cilvēkubez krēsla visiem taču tik un tā ir skaidrs, ka tas cilvēks sēž.
Paralēli zīmējumam Bišofa darbos ienāk teksts – atsperīga vārdu spēle, kurā atsauces uz mākslas vēsturi, šodienas aktualitātēm, ikdienas vērojumiem mijas ar biogrāfiskiem faktiem un personīgām pārdomām un liek skaļi smieties ne vienam vien lasītājam. Pats mākslinieks sev raksturīgā kataloģizācijas manierē bilst, ka “manam zīmējumam ir jābūt jocīgam, nesaprotamam, savādam, šokējošam, nepieklājīgam (ja tas ir nepieciešams), skaistam, pievilcīgam, izraisošam pārdomas, filozofiskam, ar atsauci uz iepriekšējo laikumākslu, nepareizi uzzīmētam, profesionāli uzzīmētam, pretrunu pilnam un ar gaišredzības iezīmēm. Tās, manuprāt, ir tās īpašības, kurām jābūt mākslas darbā,
citādi tas mani padara pilnīgi vienaldzīgu”.
Izvēršot izstādi, astoņi Latvijas mākslinieki ir aicināti mijiedarbojoties ar Māra Bišofa radošo praksi un veidot jaunus darbus, kuros apjaušamas tās īpašības, kas neļauj palikt vienaldzīgam. Kriša Salmaņa vienmēr asprātīgais un lakoniskais komentārs šoreiz šļūk nost no Valmieras Kultūras centra ēkas jumta.
Savukārt Ingrīda Pičukāne Bišofa zīmējumus iedrošinās interpretēt no feministiskā skatu punkta, apvēršot mākslinieka darbos notvertās situācijas no sievietes pozīcijas. Murālis uz skolas sienas tapis Viviannas Marias Stanislavskas sadarbībā ar mākslas skolas audzēkņiem, pētot Bišofa zīmējumus un komentējot vienu no pašreiz aktuālām problēmām – klimata krīzes radītās sekas mūsdienu pasaulē. Bišofa zīmējumu absurdās situācijas telpiskās instalācijās pilsētas parkā un skolas peldbaseinā pārvērš Ēriks Božis. Viņš tiecas piešķirt jaunu nozīmi ikdienišķiem interjera priekšmetiem, tos pakļaujot negaidītām kombinācijām un detonējot skatītāja ierasto uztveres lauku.
Agates Lielpēteres zīmējumi izvērš “iekšiņu uz āriņu”, gan ļaujot iztēloties elektrotīklu namiņa iekšpusi, gan ironizējot par latviskās identitātes stereotipiem. Ar līniju darbojas arī Kaspars Groševs, pārvēršot to bišofiski telpiskos zīmējumos, kuri apdzīvo stikla namiņu Valmiermuižā.
Ernests Kļaviņš ar animācijas palīdzību atsedz zīmējuma ģenēzi no iedomāta tēla līdz abstraktai zīmei. Lokālās avīzes “Liesma” lappuses savukārt apdzīvo Marija Luīze Meļķe, ļaujot tekstam pārliecinoši konkurēt ar zīmējumu. Jānis Joņevs iet vēl tālāk un, slēpjoties starp sludinājumiem, nonāk reklāmas laikrakstā “Tava
izvēle”, kur pārsteidz un ,cerams, arī sasmīdina lasītāju, piešķirot ikdienai nelielu prieka devu.
Māris Bišofs savā domrakstu grāmatā asprātīgi un tēlaini apraksta, kā Rīgas
VEF pazemes tuneli varētu pārvērst par “mazu muzeju vai ekskluzīvu galeriju”. Viņš arī ar jaudīgu humora devu atstāta savu sapni, kurā gandrīz kļūst par Luvras direktoru un līdzās pasaulesklases mākslas šedevriem izstāda pašmāju mākslinieku darbus. Mums ir visas tiesības aplūkot mākslinieka sapņus kā gaišredzības pavedienus, kas aicina iztēloties jaunu realitāti. Tā arī šī izstāde palīdz Valmierai kļūt par muzeju bez sienām, par dinamisko pilsētu, ne tikai atsaucoties uz latviešu konstruktīvista Gustava Kluča zīmēto utopiju ar šādu nosaukumu, bet iedzīvinot mākslas procesu pilsētas ikdienas audumā.
Atstāstot vēl kādu zīmīgu sapni, Bišofs piebilst: “Ļoti iespējams, ka šī izstāde varētu Latvijā paiet garām nepamanīta. Bet varu iedomāties, kādu troksni tā saceltu Ņujorkā vai Londonā, ja šajā izstādē pilnīgi nejauši būtu ieklīdis un to aprakstījis kāds franču connaisseur.”
Lai izdodas!
MĀKSLINIEKI: Māris Bišofs, Ēriks Božis, Kaspars Groševs, Ernests Kļaviņš, Agate Lielpētere, Marija Luīze Meļķe, Ingrīda Pičukāne, Krišs Salmanis, Vivianna Maria Stanislavska, Jānis Joņevs
KURATORES: Solvita Krese, Māra Žeikare
IZSTĀDES KOMANDA: Projekta vadītājas: Liene Jakobsone, Mārīte Lempa
Izstādes producente: Madara Seile
Projekta komunikācijas vadītāja: Krista Luīze Priedīte
Grafiskais dizains: Sigita Sniegs
Tehniskā realizācija: Aleksejs Odnorukovs, Santa Vasiļjeva, SIA “MOOW”, SIA “Dekorāciju darbnīca”, SIA “Printo”, Reklāmas aģentūra “FDT”, SIA “Ātrais Torņu Seviss”
Digitālās kartes realizācija: Rogier Jupijn
NORISES VIETAS: Valmieras pilsētvide un Valmiermuižas parks
Laikmetīgās mākslas telpa “Kurtuve”, Rīgas iela 25a, Valmiera
Mākslas galerija “Ledus pagrabs”, Leona Paegles iela 40, Valmiera
Valmieras Pārgaujas Valsts ģmnāzijas peldbaseins, Zvaigžņu iela 4, Valmiera