...
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs

Izglītība

Laikmetīgo mākslu ir iespējams izmantot plašu jautājumu loku izgaismošanai, lai veidotu kritiski domājoši, iecietīgu sabiedrību, kas ir atvērta dažādajam, iedrošināta uz pārmaiņām un tiecas meklēt atbildes ārpus ierastajām trajektorijām. Tāpēc laikmetīgā māksla ir skatāma cieši kopā ar izglītības un izglītošanās aktivitātēm pieaugušajiem, bērniem un jauniešiem. Aicinām sekot līdzi mūsu notikumiem gan izstāžu apmeklētājiem, gan laikmetīgās mākslas profesionāļiem - radošām darbnīcām, ekskursijām, lekcijām un sarunu darbnīcām, mākslinieku un kuratoru lekcijām, diskusijām, tematiskiem semināriem un konferencēm. Mēs izdodam arī bērnu un jauniešu izglītības darbu atbalstošus materiālus - bukletus, darba lapas un ceļvežus, ar ko labprāt dalāmies šeit.

Latvijas Laikmetīgais mākslas centrs mērķtiecīgi vairāku gadu garumā īsteno trīs izglītības programmas - laikmetīgajai mākslai veltīts tekstu lasīšanas cikls LLMC Vakarskola, starptautiska LLMC laikmetīgās mākslas vasaras skola, kā arī mākslas vēstnešu jeb mediatoru programma.

Izglītība / Bērniem un jauniešiem

1 / 1

Programmu kuratore: Māra Žeikare

Kontaktinformācija: 

mara@lcca.lv

Tālr. + 371 67039282

Saņem aktuālo informāciju par norisēm bērniem un jauniešiem!

https://ej.uz/LCCAjaunumi

Laikmetīgā māksla rosina domāt par pasauli, kurā dzīvojam šodien un dzīvosim rīt. LLMC izglītības programmas bērniem, izmantojot aktuālās izstādes, piedāvā izzināt dabaszinību noslēpumus, pētīt sevi un norises sabiedrībā, atklāt mākslas dažādās formas un, satiekoties ar māksliniekiem, piesavināties radošu attieksmi pret dzīvi. Laikmetīgā māksla ir aizraujoša, daudzveidīga, rotaļīga un pats galvenais – tā ir par mums! Ikvienas LLMC organizētās izstādes ietvaros tiek piedāvāta arī izglītības programma – aktivitātes un darbnīcas bērniem, ģimenēm, jauniešiem.

Šajā lapas sadaļā atradīsi informāciju par aktuālajiem notikumiem ģimenēm ar bērniem un skolēnu grupām, kā arī lejuplādējamus materiālus par laikmetīgo mākslu bērniem, jauniešiem, vecākiem un skolotājiem!

1 / 10

Izglītība / Mākslas vēstneši

Laikmetīgā māksla pēc savas būtības ir starpdiciplināra un jebkuru izstādi iespējams piedzīvot dažādos veidos, atkarībā no jūsu iepriekšējās pieredzes, noskaņojuma, laika un uzmanības, ko veltāt izstādē redzamajam. Tāpēc mūsu izstādēs jūs varat sastapt un sarunāties ar  mākslas vēstnešiem jeb mākslas mediatoriem, kuri ir gatavi sarunai par izstādē piedzīvoto.

Tie nav gidi – mākslas profesionāļi, kādus esam pieraduši sastapt tradicionālās izstādēs. Mākslas vēstneši ir īpaši apmācīti cilvēki, kas personīgā sarunā ar apmeklētāju palīdz mūsu izstādēs pamanīt interesantas likumsakarības, faktus, dalās ar savām zināšanām un pieredzi, uzklausa apmeklētāju. Viņi rosina uz personīgām pārdomām un atklājumiem, kas tālāk var risināties izstādē, bet tikpat labi – pēc tās apmeklējuma. Bieži cilvēki mūsdienu mākslu neatklāj, jo viņiem ir izveidojušies viena veida priekšstati par to. Mākslas vēstneši no sava skatupunkta palīdz uzskatus paplašināt, tā no izstādes apmeklējuma gūstot vairāk.

Mūsu mākslas vēstneši ir īpašās apmācībās un praksē sagatavoti dažādu profesiju un vecumu cilvēki - mākslas neprofesionāļi.  Šādi cilvēki, ko sauc arī par mākslas mediatoriem, sastopami daudzos Eiropas un ASV mākslas muzejos, kā arī starptautiskos laikmetīgās mākslas notikumos. 

Semināri, kādus mākslas vēstneši apguvuši līdz šim:

Ilze Krīgere, Artis Svece, Zane Zajančkauska

- Mediatora darbs praksē- dažādas tā formas 

Zane Daudziņa

- Publiskās runas prasmes I

- Publiskās runas prasmes II

Ieva Astahovska

- Mūsdienu Latvijas laikmetīgā māksla. Kas tai raksturīgs?

Edvarda Šmite

- Ieskats LNMM pēckara perioda ekspozīcijā 

Solvita Krese, Kaspars Vanags

- Kas ir laikmetīgā māksla?  Ievads laikmetīgās mākslas vēsturē

Kristīne Beķere, Marianna Auliciema

- Ievads trimdas vēsturē un ieskats LNB muzeja “Latvieši pasaulē – muzejs un pētniecības centrs” krājumā un darbībā

Ieva Astahovska

- Šodienas mākslas plūsmas

Luīze Mizga

- Mediatora funkcija laikmetīgajā mākslā. Latvijas piemērs

Ilze Dzenovska

- Ieskats cilvēku komunikācijas stilos, konfliktēšanas stratēģijās, smadzeņu agresivitātes izpausmēs 

- Praktiskais darbs - droša dialoga metodes, emociju izlādes tehnikas, sarunāšanās prakse, nevardarbīgās komunikācijas principi

Dmitrijs Pudovs, Māra Pāvula

- Skolēnu ekskursiju aktivitāšu apgūšana un grupu uzmanības noturēšana ar interaktīviem spēles un rotaļu elementiem

Agnese Krivade

- Stāstu veidošana, izmantojot dialoģiskās pedagoģijas metodes

- Attiecības ar telpu, laiku, savu ķermeni, stresa veidošanās un atbrīvošanās no tā





Aija Kaula ir ķīmijas doktore, kas kopš 90. gadiem strādājusi banku sektorā. Aijai īpaši tuva ir laikmetīgā māksla, kas kļuvusi par nopietnu hobiju.
1 / 19
Mākslas vēstnešu vizītkartes

Izglītība / Vakarskola

LLMC Vakarskola ir tekstu lasīšanas darbnīcu un lekciju cikls, kas norisinās kopš 2013. gada. LLMC vakarskolas cikla pamatā ir aktuālu laikmetīgās mākslas norišu iepazīšana, lai stiprinātu kritiskās domāšanas un diskusijas attīstību Latvijas mākslas vidē. Tajā tiek apspriesti dažādi laikmetīgās mākslas jautājumi caur nozīmīgu teorētiķu tekstu lasīšanas pieredzi.

Vakarskola 2018
Sadarbībā ar Rīgas Starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli (RIBOCA)

Kuratores Ieva Astahovska un Zane Zajančkauska


#1 lasīšanas darbnīca
28. 05. 2018.

Laikmetīguma orientieri šodienas mākslā

Laikmetīgo mākslu šodien raksturo pretrunīgs stāvoklis – no vienas puses, atvērtība sociālajai un politiskajai realitātei, demokrātiskas, izglītojošas un uz sabiedriskām pārmaiņām vērstas prakses, taču, no otras puses, nespēja minētās pārmaiņas panākt un galu galā palikšana noteiktā sistēmā, kuras autonomā zona neitralizē sociālo iesaisti, problēmas vai konfliktus. Šī ambivalence – mākslas sociālā iesaistīšanās, politiskā vai vides kritika, kas sadzīvo ar no aktualizētajām problēmām gluži atšķirīgo neoliberālo realitāti – raisa gan ētiskus, gan estētiskus jautājumus.
Attālinoties no klasiskās estētikas pamata, par vienu no noteicošiem orientieriem laikmetīgajā mākslā kļūst jaunas institucionālisma stratēģijas, ko pārstāv mākslas biennāles. Tās uzrāda, ka, lai darbotos mākslas sistēmā, nepieciešama gan patiesa interese un ideālisms, gan piemērota ideja, iespēju izmantošana un savveida cinisms, un oportūnisms. Tās pārstāv un arī paplašina māksliniecisko vērtību, normu un ieradumu sistēmu un mainīgo globālās mākslas pasaules loģiku – no vienas puses, tiekšanos uz inovatīvo, mobilitāti, atvērtību, ziņkāri, un no otras – neoliberālajām vērtībām un saplūšanu ar šodienas postfordiskās, globālās ekonomikas apstākļiem.

Teksti:

Keti Chukhrov, “On the False Democracy of Contemporary Art”. E-flux Journal #57. September 2014.

Pascal Gielen, “The Biennial a Post-Institution for Immaterial Labour”. Open, No.16. Art Biennial as a Global Phenomenon. Strategies in Neo-Political Times. Ed. Jorinde Seijdelthe. 2009, pp. 8 – 17.



*  *  *


#2 lasīšanas darbnīca
20. 06. 2018.

Eiropa starp Rietumu un postkomunisma krīzi
 
Pēc aukstā kara beigām liberālās demokrātijas modelis figurēja kā vienīgā “normalitātes” sistēma – Rietumi, kuru ietekmei vairs nebija vērā ņemama oponenta, pēc tās sistēmas tiecās pārveidot arī “pārējo” pasauli. Savukārt šī pārējā pasaule imitēja Rietumus ekonomiskajā, sabiedriskajā un ikdienas dzīvē. Taču vīzija par Rietumu civilizāciju kā modernās pasaules dabisko kārtību šodien brūk mūsu acu priekšā – Brexit vai galēji nacionālistisku un populistisku valdību ievēlēšana daudzviet Eiropā ar to izslēdzošo nacionālo identitāšu politiku ir tikai pāris piemēri, kas to apliecina. Pēdējos gados to spilgti uzrādījusi arī migrācijas krīze, kas sevišķi konfrontējusi eiropeisko vīziju par pasauli, kuras robežas ir atvērtas: tās vietā tiek piedzīvota solidaritāšu sadursme un gatavība no jauna celt mūrus tajās pašās vietās, kur pirms trim dekādēm tie tika nojaukti.

Teksti:

Ivan Krastev, “The Unraveling of the Post-1989 Order”. Journal of Democracy. October 2016, Volume 27, Number 4, pp. 5–15.

Magdalena Moskalewicz, “Vanguard of the Future: Mobility, Nationalism and the Postsocialist Condition”. The Travellers: Voyage and Migration in New Art from Central and Eastern Europe. Ed. M. Moskalewicz. 2018, pp. 132–164.



*  *  *


#3 lasīšanas darbnīca
4. 07. 2018.
Antropocēna laikmets: skatījuma maiņa un jaunu savienojumu meklējumi
Antropocēna laikmets tiek uzskatīts par laikmetu, kurā cilvēka, vai drīzāk – noteiktas cilvēku eksistences formas - ietekme uz zemi ir kļuvusi tik spēcīga, ka radījusi ievērojamas klimata pārmaiņas, izmaiņas jūrās, neskaitāmu sugu izzušanu. Klimata pārmaiņu, kapitāla un toksiskuma globālais raksturs ir motivējis dažādu jomu zinātniekus pārskatīt nošķīrumu starp dzīvo un nedzīvo, cilvēku un citiem zemes iemītniekiem. Ar Antropocēna laikmetu var saistīt arī radikālas izmaiņas tajā, kā uztveram vizuālu informāciju. Kā attēli piedalās pasauļu veidošanā? Kā attēli kļūst par veidu, kā domājam, kā attēli piedalās jauna veida zināšanu radīšanā?
 
Teksti:
 
Elizabeth A. Povinelli, “Geontologies: The Figures and the Tactics”. E-flux journal #78 — December 2016.

Irmgard Emmelheinz, “Images Do Not Show: The Desire to See in the Anthropocene”. Art in the Anthropocene: Encounters Among Aesthetics, Politics, Environments and Epistemologies. Ed. H. Davis and E.Turpin, 2015, p.131-142.



*  *  *


#4 lasīšanas darbnīca
25. 07. 2018. 

Sensorais kā estētiskais: maņu un sajūtu pieredze mākslā

Vizuālajai pieredzei mākslā arvien ir dominējoša loma. Tomēr laikmetīgajā mākslā arvien lielāku aktualitāti gūst dažādas citas sensorās pieredzes – smarža, garša, skaņa, pieskāriens u.c. –, kas darbojas arī sinestētiski. Tā kontekstā nereti tiek runāts par “sensuālo pavērsienu” (sensual turn) vai “sensorā atgriešanos”, kas izceļ dažādas maņas un sensoro uztveri kā daļu no mākslas pieredzes, un uzsver, ka tās ir aktīvas nozīmju veidotājas. Šī alternatīvā pieeja ierastajam nošķīrumam starp racionālismu un sensuālismu, kā rakstījis vizuālās mākslas pētnieks V. J. T. Mitčels, aicina kritiski pārskatīt “sensoro higiēnu”, kas fetišizējusi vizualitāti kā mākslas mērķi, un arī vispārējo vizuālās kultūras jēdziena pamatotību.

Teksti:

Patrizia Di Bello and Gabriel Koureas, “Introduction. Other than the Visual”. Art, History and the Senses. 1830 to the Present. 2010, p. 1–17.

Caroline A. Jones, “Sensorium: New media complexities for embodied experience”. Parachute, 2006, No 121, pp. 81–97.



*  *  *


#5 lasīšanas darbnīca
16. 08. 2018.

Feminisms kā ikdienas stratēģijas

Skaļi pieteikusi sevi 70. gados, feminisma kustība pēdējos gados šķiet dzīvīgāka nekā iepriekšējās desmitgadēs. Visuzskatāmāk to var ieraudzīt caur feministu protestiem dažādās valstīs visā pasaulē, kas uzstāj uz sieviešu reproduktīvajām un ekonomiskajām tiesībām vai aizsāk skaļi runāt par problēmām, par kurām līdz šim klusēts, panākot arī ievērojamu rezonansi. Feministi uzstāj, ka politiskās, sociālās, ekonomiskās un kultūras dzīves dažādos aspektos arvien nepieciešamas būtiskas izmaņas, lai mainītu līdzšinējo normatīvo sistēmu, kas joprojām lielā mērā balstās dzimtes nosacījumos. Feminismā “it kā bija revolūcija, tomēr arī nebija. To nevar saukt par neizdošanos, taču tas atsedz, ka patriarhālie, heteronormatīvie jeb dzimtē balstītie ieradumi, kas kultivēti gadsimtiem un ko veidojuši reliģiskie mīti, klusēšana un ekonomiskā dominance pār sievietēm, nav izgaisusi,” raksta poļu filozofe, feministe Eva Majevska. Tāpēc feminisms arī šodien nav vienpusēja pozīcija, bet joprojām tiek veidots, ietverot dažādas prasības un izvēles.

Teksti:

Ewa Majewska, “Feminism Will Not Be Televised”. E-flux Journal #92, June 2018.
https://www.e-flux.com/journal/92/206022/feminism-will-not-be-televised/

Silvia Federici, “Feminism and the Politics of the Common in and Era of Primitive Accumulation”. The Commoner, 2011.



*  *  *


#6 lasīšanas darbnīca
30. 08. 2018.

 
Populisms un mākslas taktikas

Līdz ar ilgstošo neoliberālās politikas krīzi atdzimušais jauna veida gan nacionālistiskais labējā spārna, gan kreisā spārna populisms šodien vairs neraksturo kādu noteiktu politisko pozīciju vai ideoloģiju. Gluži pretēji, populisms izvērš varu, saplūstot dažādiem, pat šķietami pretējiem politiskajiem spēkiem un manipulējot ar uzkonstruētu sabiedrības vairākuma tēlu. Aktuāls ir jautājums arī par mākslas un populisma attiecībām – populistiskas tendences nereti iekļauj gan kritiski ievirzīti, gan realitāti nekritiski atspoguļojoši darbi.
Radniecīgas raizes ir saistītas ar informācijas patiesumu šodienas mediju vidē, kad ziņas bieži kļūst par to surogātu, un arvien grūtāk ir saprast, kā atšķirt patiesu informāciju no faktu manipulācijas. Šai ziņā arvien nozīmīgāku lomu realitātes izprašanā iegūt māksla, darbojoties kā no masu medijiem atšķirīgs informācijas atspoguļojuma veids. Tā uzdod jautājumus par noteikto sociālpolitisko jautājumu aktualitāti un arī virza, lai skatītāji paši uzdod jautājumus, nevis nekritiski pieņem pasniegto, nereti manipulēto informāciju. Māksla kļūst par mediju paplašinājumu – ne tikai estētisku pieredzi, bet veidu, kā izzināt pasauli.

Teksti:

Marco Baravalle, “Art Populism and the Alter-Institutional Turn”. E-flux Journal #89, March 2018.
https://www.e-flux.com/journal/89/182464/art-populism-and-the-alter-institutional-turn/
Alfredo Cramerotti, “WHAT is Aesthetic Journalism?”. Aesthetic Journalism: How to Inform Without Informing. Chicago: Intellect, The University of Chicago Press, 2009, pp. 20–34.



*  *  *


#7 lasīšanas darbnīca
12. 09. 2018.

Laika sistēmas starp nākotni, pagātni un vēsturisko atmiņu

Hronotops, laiktelpas aspekts, ir viena no kultūras pamatstruktūrām. Metaforiski to varētu dēvēt par kultūras termometru. Tradīcijā ietverto kultūru laiku nereti raksturo kā ciklisku, savukārt laikmetīgā kultūra rit lineāri – tas arī skaidro paātrinājuma sajūtu, ko mēs piedzīvojam. Zinātniskā fantastika, kuru iedvesmojusi relativitātes teorija un kvantu mehānika, radusi citas, radošas iespējas laika ritējumam, vispirmām kārtām jau tā izmainīšanai. Amerikāņu zinātniskās fantastikas rakstniece Ursula Le Gvina savā darbā "Šoubiju stāsts" uzrāda vienu šādu iespēju, kas tradicionālo stāstniecību – ikviena radīšanas mīta pamatmetodi – savieno ar problēmām, ar kādām zinātnei būs jāsaskaras nākotnē, kad tā, jādomā, lūkos pārsniegt gaismas ātrumu. Taču, kā apgalvo pati Le Gvina, zinātniskā fantastika ir tikai tagadnes metafora. Tas skaidri parādās Pjēra Norā rakstā "Starp atmiņu un vēsturi", kur šis franču vēsturnieks apgalvo, ka historiogrāfijas – vēstures vēstures – attīstība liecina par plaisu, kāda izveidojusies starp atmiņu, kas reiz bija mūsu kopīgo vērtību nesēja, un historizētās atmiņas apzināšanās, kas nozīmē visu arhivēt, tā vietā, lai atcerētos, kas svarīgs.

Teksti:
 
Ursula K. Le Guin, “The Shobies’ Story”. A Fisherman of the Inland Sea. Harper Prism. 1994.

Pierre Nora, "Between Memory and History". Les Lieux de Mémoire. Representations, Vol. 26 Spring, 1989, pp. 7-24.



*  *  *


# 8. lasīšanas darbnīca
27. 09. 2018. 

Līdzdalība un mākslas “attiecību antagonisms”

Visdažādākie šodienas realitātes jautājumi, kas saistīti ar ekonomiku, pilsoniskajām tiesībām klimata pārmaiņām utml., prasa sabiedrības iesaistīšanos. Amerikāņu rakstniece Rebeka Solnita šīs iesaistīšanās pamatā redz cerību, nevis naivu ticību, ka nākotnē viss būs labāk, bet kritiskajā domāšanā balstītu plašāku skatu uz iespējām, kas liek rīkoties. Pārmaiņas var ietekmēt ne tikai sociālie aktīvisti, bet arī mākslinieki, rakstnieki, zinātnieki, publiskie intelektuāļi un sociālo mediju dalībnieki, padarot noteiktās problēmas redzamas un publiskas. Tas ir pirmais solis, lai panāktu izmaiņas.
Līdzdalības, iesaistīšanās, apmaiņas, komunālās un kooperatīvās prakses, mākslā tiek saistītas ar tā saukto sociālo pavērsienu. Tā ietekmīgākās pieejas ir franču kuratora Nikolā Burjo definētā “attiecību estētika”, kurā māksla objektu vietā rada sociālu „starptelpu”, un mākslas kritiķes Klēras Bišopa analizētais ”attiecību antagonisms”, kas kā taktiku izvēlas konfrontāciju. Tās abas priekšplānā izceļ ētiskas vērtības, kur kompleksi mijiedarbojas sociālie, politiskie, ētiskie un estētiskie aspekti.

Teksti:

Rebecca Solnit, “Hope is an Embrace of the Unknown”. Hope in the Dark. Untold Histories, Wild Possibilities. 2016.

Jason Miller, “ Activism vs. Antagonism: Socially Engaged Art from Bourriaud to Bishop and Beyond”. FIELD: A Journal of Socially-Engaged Art Criticism. Issue 3, Winter 2016.



*  *  *


#9 lasīšanas darbnīca
24. 10. 2018.

Redzamo un neredzamo attēlu pavērsiens

Analizējot mākslu un vizuālo kultūru, jau kopš 90. gadiem bieži sastopama ir atsaukšanās uz t.s. attēlu pavērsienu (pictorial turn), kas izceļ vizualitātes lomu šodienas sociālajā realitātē. "Attēliem piemīt vara, tie tiek iesaistīti ideoloģiskās manipulācijās," raksta mākslas vēsturnieks Viljams Mičels. Skaidrojot, kā darbojas to vara, viņš aicina uzdot nevis jautājumu, ko attēli dara, bet ko tie vēlas, jo tas, ko vēlas attēli, nebūt nav tas, ko tie pauž vai efekts, ko tie rada.

Taču šodien var runāt par jaunu attēlu pavērsienu. "Tie vairs neattēlo, bet ietekmē ikdienas dzīvi, tie mūs novēro un virza mūsu darbības," komentē mākslinieks Trevors Paglens. Ar dažadu digitālo teholoģijām radīti un uztverti, attēli ļauj redzamo realitāti automatizēt nebijušos mērogos. Šodiena ir pārblīvēta ar neredzamo vizuālo kultūru, mehāniski radītajiem attēliem: no policijas automašīnām, uz ēkām, tiltiem, autoceļiem, iepirkšanās centros, reklāmā, rūpniecībām utt. Attēlu ievietošana sociālajos medijos baro masīvo mākslīgā intelekta sistēmu un producē informāciju par to, kā identificēt cilvēkus, atpazīt vietas, objektus, ieradumus, vēlmes, rases, šķiras, dzimumus, ekonomisko statusu, attiecības un daudz ko citu. Tā kā mehanizētās attēlu-darbības nav atkarīgas no cilvēka redzes subjekta, tajās ir grūtāk atpazīt to, kas tās ir - ietekmīgas sociālās regulēšanas sviras, kas kalpo varas interesēm un mehānisms, kā kontrolēt ikdienas dzīvi.

Teksti:

W. J. T. Mitchell, "What Do Pictures Want?”. What Do Pictures Want? The Lives and Loves of Images. 2005. The University of Chicago Press. 2005, pp. 28–48.

Trevor Paglen, “Invisible Images (Your Pictures Are Looking at You)”. The New Inquiry. 2016
https://thenewinquiry.com/invisible-images-your-pictures-are-looking-at-you/







Izglītība / Vasaras skola

LLMC Vasaras skola ir starptautiska neformālās izglītības programma jaunajiem un topošajiem māksliniekiem, mākslas un kultūras kritiķiem, kuratoriem un kultūras menedžeriem no Latvijas un ārvalstīm. LLMC Vasaras skola sniedz iespēju tās dalībniekiem iepazīties un dalīties idejās ar mākslas pasaulē atzītiem lektoriem, vieskuratoriem un darbnīcu vadītājiem, starpdisciplinārā formā attīstīt kritiskās domāšanas, argumentācijas un diskutēšanas prasmes, kā arī aicina veidot kolektīvas radošās prakses.


Britta Marakatt-Labba, Historja, 2003-2007 (fragments)
1 / 1

Aicinājums pieteikties Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vasaras skolai “Izzināt sarežģīto pagātni” Kuldīgā, 2019. gada 2. – 7. augustā .

Termiņš: 2019. gada 3. jūnijs

Vasaras skolai aicināti pieteikties humanitāro zinātņu maģistrantūras un doktorantūras studenti, jaunie mākslinieki, mākslas vēsturnieki, kuratori un kultūras pētnieki. 

Mēs dzīvojam laikā, kad neiecietība un arī vardarbība pret noteiktām kopienām vai sabiedrības daļām nevis mazinās, bet arvien pieaug. Lai saprastu šodienas sabiedrību, nepieciešams izzināt neiecietības un vardarbības mehānismus ne tikai mūsdienās, bet arī pagātnē. Vasaras skolas programma ir veltīta šīm neērtajām zināšanām un pievēršas jautājumiem, kā māksla un kultūra virza diskusijas par sarežģīto 20. gadsimta pagātni, lai ietekmētu aktuālo realitāti. 

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vasaras skola notiek jau sesto gadu, un šogad tā rīkota sadarbībā ar Kuldīgas mākslinieku rezidenci, Latvijas Mākslas akadēmiju un Igaunijas Mākslas akadēmiju, lai sniegtu iespēju jaunajiem profesionāļiem brīvā un starpdisciplinārā formā lekcijās un radošās darbnīcās izzināt aktuālākos laikmetīgās kultūras kontekstus, attīstīt kritisko domāšanu un veidot kolektīvas mākslinieciskās pētniecības un radošās prakses. Šogad vasaras skolas centrālā tēma ir jautājumi, kā pagātnes varmācība un tās atstātās traumas tiek izzinātas šodienas mākslas un pētnieciskajos kontekstos. Skolas programmā dažādu jomu pētnieki, mākslinieki un kuratori pievērsīsies Otrā pasaules kara un arī aukstā kara mantojumam un citām traumatiskām un ilgi noklusētām vēstures tēmām reģionā.

Vasaras skolas lektori un darbnīcu vadītāji ir mākslas, kultūras vēstures un teorijas, feminisma, dzimtes un kvīru studiju, atmiņu studiju pārstāvji Violeta Davoliūte (Viļņas Universitāte; tbc), Adija Kunstmane (Mančestras Universitāte), Iļja Ļenskis, muzeja “Ebreji Latvijā” direktors (tbc), mākslinieki Harijs Pelviranta (Somija), norvēģu sāmu māksliniece Mareta Anne Sāra un citi. Programmas kuratores ir Ieva Astahovska un Margareta Tali.

Vasaras skola “Izzināt sarežģīto pagātni” pievērsīsies neērtajām attiecībām starp neseno pagātni un šodienu, un iespaidu, kādu šīs sarežģītās pagātnes atstājušas uz šodienu Baltijas jūras valstu reģionā. Jautājumi par labējo (nacionālistisko) un kreisā spārna (sociālistisko, komunistisko) ideoloģiju mantojumu, holokausta un koloniālisma vēsturi, vēl nesen aktuālu politiku attiecībā uz t.s. pirmtautām un etniskajām minoritātēm vai kvīru kopienām un minoritātēm visplašākajā nozīmē – tie ir tikai daži sarežģītās pagātnes aspekti reģionā. Šīs pieredzes nereti pētītas un par tām runāts lokālās vai nacionālās robežās. Vasaras skola aicinās domāt par attiecībām starp sarežģītajām un traumatiskajām vēsturēm, to ietekmi un klātbūtni šodienā caur kopīgas vēstures perspektīvu.

Tādi jēdzieni kā sarežģītais (arī grūtais, neērtais) mantojums, sarežģītās zināšanas – par tiem akadēmiskajās studijās daudz rakstījuši sociologs Rodžers Saimons, antropoloģes Ērika Lērere un Šārona Makdonalda – ir nozīmīgs skatījums uz nesenās vēstures mantojumu, pieredzēm un atcerēšanās formām. Ar tiem strādā daudzas sociālās un kultūras atmiņas institūcijas, tiecoties izzināt un publiski runāt par tēmām, kas konfrontē mūsdienās arvien biežāk dominējošo izslēdzošo atmiņu, kura savukārt ignorē vai noraida neērto mantojumu. Nesenās vēstures sarežģītākās epizodes attiecas gan uz vardarbīgiem konfliktiem un traumatiskiem zaudējumiem un tā sekām, kas skar individuālus, kolektīvus un sociālus kontekstus, gan koloniālo vēsturi, piespiedu migrāciju, varas attiecībām, kas saistītas ar pirmtautu, ebreju un citu rasistiskos aizspriedumos balstītu un citādi “citādoto” izslēgšanu. Šai kultūras atmiņas darbā būtiski ir apzināties un saprast, ko norises, kas izceļ neērto mantojumu un padara to publisku, var sniegt sarežģīto un sāpīgo 20. gadsimta pieredžu atspoguļošanā. Kā pilnīgāk, kompleksāk un godīgāk izstāstīt stāstus par šo pagātni, izgaismojot tās dažādos slāņus un izmantojot gan kritisku apziņu, gan empātisku izpratni? Tas ir ne tikai jautājums par to, kāda vēsture ir pārstāvēta, bet arī “sastapšanās ar sevi caur zināšanu citādību”, kā raksta kanādiešu antropoloģe Ērika Lērere. Vasaras skolas programma iecentrēs arī identitātes un atmiņas politikā nozīmīgo “daudzvirzienu atmiņu”, par ko rakstījis holokausta pētnieks Maikls Rotbergs – paralēļu iezīmēšanai starp dažādām vēsturēm, kas publiskos diskursos nereti formulētas konkurējošos terminos. Tā pievērsīs uzmanību arī veidiem, kā globāli sarežģītās vēstures diskursi kalpo, lai atcerētos citas viktimizācijas vēstures.

Vasaras skolas programma notiks angļu valodā. Dalība tajā ir bez maksas, taču dalībniekiem daļēji jāsedz uzturēšanās izmaksas 80 eiro apmērā.  

Īpaši aicinām pieteikties Latvijas Mākslas akadēmijas studentus, un diviem motivētākajiem LMA studentiem tiek segtas arī uzturēšanās izmaksas!

Vasaras skolai aicinām pieteikties, sūtot angļu valodā pieteikuma anketu, CV un motivācijas vēstuli. Papildus iespējams pievienot savu radošo darbu portfolio, publikācijas u.tml.

Pieteikuma anketa: tiny.cc/lccasummerschool 

Pieteikšanās termiņš: 2019. gada 3. jūnijs (24:00 / LV), norādītos dokumentus sūtot uz e-pasta adresi: lccasummerschool@gmail.com


Atbildes par dalību vasaras skolā tiks izsūtītas līdz 14. jūnijam.

Ja rodas papildus jautājumi par pietiekšanos, lūgums rakstīt Ievai Astahovskai uz epastu ieva.ast@gmail.com