Pieminot trešo gadadienu kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, sadarbībā ar Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeju, aicina uz sarunu “Tas nav tikai mans personīgais kara sākums” ar ukraiņu mākslinieci Oļu Mihaiļuku – 26. februārī plkst. 18.00 Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā.
Sarunā māksliniece pievērsīsies ne vien karam Ukrainā, kas norit kopš 2022. gada, bet galvenokārt notikumiem pirms tam un to ietekmei vēlāk, daloties ar fotogrāfijām, video, audio piezīmēm un mūziku no saviem multimediju darbiem, kas veltīti Krimas pussalai.
26. februārī Ukraina atzīmē Pretošanās dienu Krimas Autonomās Republikas un Sevastopoles pilsētas okupācijai. 2014. gadā šajā dienā Krimas tatāru tautas medžliss tur organizēja mītiņu, kurā piedalījās 10 000 dalībnieku, iestājoties par Krimas un Ukrainas vienotību. Nākamajā dienā maskēti Krievijas Bruņotie spēki ieņēma Krimas parlamenta ēku Simferopolē un okupēja pussalu. Šo notikumu ietekme uz pašreizējiem globālajiem politiskajiem, ekonomiskajiem un vides procesiem ir nepārprotama. Krima ir kļuvusi par militāru bāzi, un tās okupācijas modelis ir projicēts arī uz citām teritorijām.
Oļa Mihaiļuka 2014. gada martā bija Krimā un aneksiju pieredzēja savām acīm. Kopš 2014. gada viņa daudzkārt devusies uz vietām pēc iespējas tuvāk anektētajai Krimai, lai dokumentētu pussalu, vācot skaņas, krāsas, faktūras uz robežas. Vēl pavisam nesen māksliniece bija devusies uz Ukrainas pilsētu Hersonu, kas atrodas vistuvāk Krimai un pastāvīgi tiek apšaudīta no ienaidnieka puses. Kā šī vieta izskatās un skan šodien? Vai māksla ir iespējama nemitīgos dronu uzbrukumu draudu apstākļos?
Kopš 2021. gada māksliniece strādājusi pie audiovizuālā projekta “Cilvēks nav sala” par Ukrainas dienvidiem, Krimu, Hersonu, Mariupoli un Odesu. Kā nepieciešamība uzturēt saikni starp kontinentālo Ukrainu un Krimas pussalu, tas ir vairāku mākslinieku un mūziķu kopradē tapis ceļojums uz vietu, kas ir vienlaikus gan tuva, gan nesasniedzama, kurā apvienojas tradīcijas un laikmetīgais, mākslinieciskais un dokumentālais, salas un kontinenta dzīve, nepārprotamais un iztēlotais. “Tas ir mēģinājums šo vietu mums atgriezt, izmantojot pieejamos līdzekļus. Šī iztēlē radītā Krima ir samontēta no skaņām, ko rada zāle, kas aug starp cietzemi un pussalu, Krimas vēja un tradicionālās mūzikas atbalsīm. Tas atgādina sapni. Bet tāda daudziem šodien ir Krima,” raksta māksliniece. Rīgā Oļa Mihaiļuka īsteno projekta turpinājumu “Cilvēks nav sala. Trīs jūras”, kas saistīts ar Melno, Azovas un Baltijas jūru.
Oļa Mihaiļuka ir starpdisciplināra māksliniece, kas dzīvo un strādā Kijivā. 2007. gadā kopā ar domubiedriem viņa izveidoja aģentūru ArtPole, kurā apvienojušies dažādu radošo jomu pārstāvji, un attīsta dažādu mākslas veidu, galvenokārt performanču, mūzikas, literatūras un video mākslas, mijiedarbību. Kopš 2022. gada februāra, kad sākās pilna mēroga karš, viņa kā brīvprātīgā strādājusi humānās palīdzības centrā Kijivā, devusies uz karadarbības sagrauto Irpiņu, lai kopā ar vietējiem iedzīvotājiem to atjaunotu, stādot augus, un dokumentējusi cilvēkstāstus. 2022.gada nogalē Oļas Mihaļukas darbs piedalījās LLMC rīkotajā izstādē “Dekoloniālās ekoloģijas” Rīgas Mākslas telpā.
Oļas Mihaiļukas rezidenci Rīgā atbalsta Gētes institūts un programma Culture Moves Europe.
Sarunu rīko Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs sadarbībā ar Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzeju.
