Foto: Lība Bērziņa
15. un 16. decembrī aicinām uz tiešsaistes semināru un diskusiju ciklu par iekļaujošas laikmetīgās kultūras vides pieredzēm un mākslas mediāciju neērtās pagātnes jautājumu izzināšanā.
Semināri noritēs Facebook tiešsaistē:
https://www.facebook.com/LMC.LV
>> Cikla pirmais seminārs par iekļaujošu laikmetīgās kultūras vidi Latvijā notiks 15. decembrī, plkst. 14.00, un tā dalībnieki dalīsies pieredzes stāstos par laikmetīgās kultūras pieejamību cilvēkiem ar īpašām vajadzībām Latvijā.
Šis seminārs apkopos četrus spilgtus pieredzes stāstus par to, kā laikmetīgās kultūras institūcijas iesaista cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Seminārs būs veltīts jautājumiem: Kā laikmetīgā māksla un kultūra var iesaistīties iekļaujošākas sabiedrības veicināšanā? Kā veicināt laikmetīgās mākslas un kultūras pieejamību cilvēkiem ar invaliditāti? Kā strādāt ar šīm auditorijām, kā tās sasniegt? Ko kultūras institūcijas var mācīties viena no otras, uzsākot kultūras piedāvājuma veidošanu cilvēkiem ar redzes, dzirdes, kustību un mentālās attīstības traucējumiem? Šajos pieredzes dialogos īpaši tiks izcelta sadarbība ar to auditorijas daļu, ko laikmetīgā māksla ikdienā visbiežāk neaizsniedz, kas ir marginalizēta dēļ tās fiziskajiem vai mentāliem ierobežojumiem.
Seminārs notiks četrās tematiskās sadaļās, katrā pa pieredzes stāstam, kas skar dzirdi, redzi, kustības un mentālo veselību:
Par to, kā sarunu festivālā LAMPA tiek iesaistīti cilvēki ar dzirdes traucējumiem, stāstīs festivāla producente Lelde Prūse (Fonds atvērtai sabiedrībai DOTS).
Par laikmetīgās kultūras pieejamību cilvēkiem ar kustību traucējumiem dalīsies Starptautiskā Jaunā teātra festivāla HOMO NOVUS direktore Beka Bergere un scenogrāfe Liene Pavlovska.
Par muzeju ekspozīciju veidošanu cilvēkiem ar redzes traucējumiem runās režisore Liena Šmukste no “Sajūtu teātra”.
Bet par koncertu un citu aktivitāšu programmas izstrādi cilvēkiem ar autiskā spektra traucējumiem (AST) un citām uztveres grūtībām stāstīs Dzintaru koncertzāles pārstāves Natālija Lukina-Prāve un Paula Lazdiņa.
Seminārs tiks nodrošināts arī surdotulkojumā.
>> Cikla otrais seminārs par to, kā mākslas mediācija var iesaistīt sociāli neaizsargātās auditorijas un palīdzēt izzināt neērtās pagātnes jautājumus, notiks 16. decembrī, plkst. 14.00 – 17.00. Tajā par centieniem rast jaunus veidus darbā ar auditoriju dalīsies starptautisku institūciju kuratori, izglītības programmu veidotāji un mākslinieki.
Kā māksla var veicināt iekļaujošāku sabiedrību, ieklausoties visdažādākās auditorijas—bērnu, jauniešu, senioru, cilvēku no sociāli atstumtām grupām—vajadzībās un interesēs? Kā mēs varam dalīties, mācīties vai apgūt jaunas prakses no un kopā ar viņiem? Kā caur mākslu varam veidot dialogus un sadarboties ar kopienām, ar kurām ikdienā nesaskaramies? Un kā alternatīvas stratēģijas mākslas mediācijā var veicināt neērto un sarežģīto pagātnes jautājumu izzināšanu un kritiskās atmiņas darbu?
Semināra dalībnieki—starptautisku izstāžu kuratori, izglītības un mediācijas programmu veidotāji un mākslinieki—dalīsies pieredzē par to, kā mediācija un jauni sadarbības veidi ar auditoriju var ne vien veicināt sociāli atbildīgas un iekļaujošas vides radīšanu, bet arī palīdzēt izzināt neērtās pagātnes tēmas un iesaistīties būtisku un sabiedrībai aktuālu jautājumu refleksijā.
Šī semināra programmā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra kuratores Ieva Astahovska un Māra Žeikare iepazīstinās ar projektiem “Izzināt sarežģīto pagātni” un “Pārmaiņu aģenti: mākslas mediācija iekļaujošai sabiedrībai”. Lodzas mākslas muzeja izglītības programmu kuratore Agņeška Vojcehovska-Seja savā prezentācijā stāstīs par muzeja sadarbības projektu ar Ščekocini pilsētas kopienu, kas pievēršas tās ebreju iedzīvotāju pagātnei, un projektu “Koko un Vinči” ar jauniešiem no sociālās korekcijas centra Lodzā. Nacionālās mākslas galerijas Viļņā izglītības programmu kuratore Egle Nedzinskaite dalīsies pieredzē par izstādi “Aklais randiņš” un projektu “Tikšanās muzejā”, kuru mērķis bija pavērt iespējas cilvēkiem ar dažādām vajadzībām piedzīvot mākslu un apliecināt, ka arī viņi ir galerijas mērķauditorija. OFF-Biennāles Budapeštā mediācijas projektu vadītāja Virāga Lēdi, kuratore Nikoleta Erēsa, un UCCU romu neformālās izglītības fonda vadītāja Silvija Sēnāši iepazīstinās ar projektu “RomaMoMA”, kas caur performancēm, radošajām darbnīcām un izstādēm pievērsās neizstāstītām un nedzirdētām romu vēsturēm. Malmes mākslas muzeja izglītības programmu kuratore Mimmi Sjo prezentēs muzeja izglītības programmu vidusskolēniem Malmē “Vēsture caur mākslu”. Seminārā piedalīsies arī mākslinieces un neatkarīgas pētnieces: britu māksliniece Dženija Kogana stāstīs par savu darbu “Lielā Akcija” 11. Kauņas biennālē “Tur un ne-tur: pieminekļa (ne)iespējamība”, poļu kultūras studiju pētniece un kritiķe Kataržina Bojarska aicinās uz diskusiju par to, kā māksla var mediēt neērto pagātni un piedāvāt nākotnes formas atmiņas kolektivitātei, daudzvirzieniem un solidaritātei, savukārt jauno mediju māksliniece Anna Priedola iepazīstinās ar savu darbu Piena dienasgrāmatas”, kas ir veltīts Latvijas senioru mentālajai veselībai un labklājībai.
Semināra par iekļaujošu laikmetīgās kultūras vidi Latvijā apspriežamie projekti un to veidotāji:
>> Liena Šmukste un biedrība „Sajūtu teātris”
„Sajūtu ceļojums” Raiņa un Aspazijas vasarnīcā - muzejs kā draudzīga vieta cilvēkiem ar redzes grūtībām
Aktrise un režisore Liena Šmukste pārstāv biedrību „Sajūtu teātris”, kas šobrīd atrodas attīstības ceļa sākumā. Prezentācijā Liena stāstīs gan par savu pieredzi, veidojot sajūtu teātra izrādes, gan par sadarbību ar muzeju sektoru, veidojot taktili uztveramas, ikvienam apmeklētājam pieejamas ekspozīcijas, kas ir draudzīgas cilvēkiem ar redzes traucējumiem un spēj iekļaut cilvēkus ar dažādām funkcionālajām grūtībām, ļaujot baudīt kultūru neatkarīgi no veselības stāvokļa.
„Sajūtu ceļojums” Raiņa un Aspazijas vasarnīcā ir sajūtu piedzīvojums, kas ļauj caur maņām – dzirdi, tausti un smaržu – ikvienam iepazīt dzejnieku sajūtu pasauli un muzeju kā draudzīgu vietu cilvēkiem ar redzes grūtībām.
Liena Šmukste ir aktrise un režisore, kas kopš 2018. gada pēta, eksperimentē un veido sajūtu laboratorijas, vada meistarklases, iestudē izrādes sajūtu teātra žanrā: izrādi “Straumēni” Līvānu Mūsdienu mākslas galerijā, sajūtu audio izrādes “Jums ir apdegušas ausis” un “Grāmata Zīme” Ģertrūdes ielas teātrī un muzeja ekspozīciju “Sajūtu ceļojums” Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jūrmalā.
>> Beka Bergere, Liene Pavlovska
Latvijas Jaunā teātra institūts (LJTI) un Starptautiskais Jaunā teātra festivāls “Homo Novus”
Paplašināta pieeja laikmetīgajai skatuves mākslai. “Homo Novus” festivāla centrs un mākslas darbs "Atrastos zābakos"
2021. gadā starptautiskais jaunā teātra festivāls “Homo Novus” īpaši piedomāja par programmas pieejamību – tajā tika iekļauti darbi, kas paredzēti arī nedzirdīgiem skatītājiem, teksta izrādes, kuras varēja pieredzēt cilvēki ar redzes traucējumiem, un izrāde, kas notika ar tālruņa starpniecību, kuru varēja apmeklēt ikviens, neizejot no mājām. “Homo Novus” festivāla centrs vienlaicīgi bija arī Lienes Pavlovskas mākslas darbs "Atrastos zābakos". Darbs ir daļa no mākslinieces pētījuma, kas saistīts ar pamatjautājumu: vai telpa ietekmē to, ko jūt un kā domā indivīds un otrādi, un vai un kā telpa ietekmē sociālpolitiskus procesus un otrādi.
Beka Bergere kopš 2020. gada nogales ir Latvijas Jaunā teātra institūta mākslinieciskā vadītāja un starptautiskā jaunā Teātra festivāla “Homo Novus”, lielākās performatīvo mākslu platformas Latvijā, kuratore. Dzimusi Austrālijā, viņa piedalījusies gan kā kuratore, gan māksliniece dažādos starptautiskos festivālos un projektos Eiropā, Amerikā un Austrālijā. Latvijas Jaunā teātra institūts (LJTI) ir organizācija, kas galvenokārt nodarbojas ar laikmetīgajām performatīvajām mākslām. LJTI veido projektus un ilgtermiņa sadarbības projektus kopā ar vietēja un starptautiska mēroga partneriem, ticot, ka laikmetīgo performatīvo mākslu lauku pētīšana kopā ar māksliniekiem un skatītājiem ir nepieciešama.
>> Lelde Prūse un Fonds atvērtai sabiedrībai DOTS
Satura pieejamība apmeklētājiem ar dzirdes traucējumiem sarunu festivālā LAMPA
Sarunu festivāls LAMPA rīkotāji ir pārliecināti, ka sarunas par sabiedrībai būtiskām tēmām ir jādara pieejamas jebkuram interesantam ar vēlmi šo saturu pieredzēt un iesaistīties. LAMPA jau vairākus gadus cenšas nodrošināt tā satura pieejamību cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem apmeklējumam gan klātienē, gan attālināti. Festivāls daļai savu pasākumu nodrošina tulkojumu zīmju valodā, daļai - reāllaika runas transkripciju.
Sarunu festivāls LAMPA ir viens no Latvijas lielākajiem festivāliem, kas 2021. gadā norisinājās 7. reizi. Festivāls ir liela mēroga iniciatīva, atvērta platforma, kuras saturu veido vairāk nekā 300 organizācijas un aktīvi indivīdi, kopīgiem spēkiem radot vietu, kur brīvā, nepiespiestā gaisotnē apmainīties ar viedokļiem, un cieņpilnā veidā diskutēt par sabiedrībā aktuālām tēmām. Festivāls ierasti norisinās divas dienas Cēsu pilsētā, piedāvājot vairāk kā 200 pasākumus par visadažadākajām tēmām daudzveidīgos formātos - tā ir vieta, kur asināt prātu, paplašināt redzesloku un izaicināt savus priekšstatus. Festivāla iniciators un galvenais rīkotājs ir Fonds atvērtai sabiedrībai DOTS.
Lelde Prūse ir sarunu festivāla LAMPA producente, kas darbojas festivālā no pirmā tā norises gada, kā producente - 5 gadus. Papildus guvusi plašu pieredzi kā freelance producente dažādās kultūras jomās - teātrī, kino, stāvkomēdijā, dažādu kultūras pasākumu organizēšanā.
>> Natālija Lukina - Prāve un Paula Lazdiņa, Dzintaru koncertzāle
“Koncerts ļoti īpašiem cilvēkiem.” Aktivitāšu komplekss cilvēkiem ar autiskā spektra traucējumiem (AST) un citām uztveres grūtībām
Projekts top ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu, un tā mērķis ir veicināt kvalitatīva kultūras produkta pieejamību cilvēkiem ar īpašām uztveres vajadzībām, iedrošināt viņus apmeklēt pasākumus un padarīt šo pieredzi draudzīgāku un patīkamāku. Top video ceļvedis par koncertzāles apmeklējumu un tā etiķeti, kā arī piecu koncertu ieraksti, kas tiks pielāgoti auditorijai ar uztveres grūtībām.
Natālija Lukina-Prāve ir projekta idejas autore un Dzintaru koncertzāles Klientu nodaļas vadītāja ar 6 gadu pieredzi kultūras jomā un 16 gadu pieredzi mārketingā. Viņa ir sociālās uzņēmējdarbības akseleratora "New door" absolvente ar projektu par nodarbinātību cilvēkiem ar autismu IT jomā, ko attīsta kopā ar centru bērniem un jauniešiem ar autismu "Solis augšup".
Moderatores: Māra Žeikare, Lība Bērziņa, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs
Semināra “Kā mākslas mediācija var iesaistīt sociāli neaizsargātās auditorijas un palīdzēt izzināt neērtās pagātnes jautājumus?” prezentāciju kopsavilkumi:
“Izzināt sarežģīto pagātni” un “Pārmaiņu aģenti: mākslas mediācija iekļaujošai sabiedrībai”
Ieva Astahovska un Māra Žeikare, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra kuratores
Prezentācija iepazīstinās ar diviem nesenākajiem LLMC projektiem, kuru uzmanības centrā ir jaunas pieejas, kā runāt par jautājumiem, kas saistīti ar sarežģīto pagātni, un kā mākslas mediācijas prakses var kļūt par nozīmīgu instrumentu atvērtākas un iekļaujošākas sabiedrības veidošanā.
Projekts “Izzināt sarežģīto pagātni” (2018–2021) pievērsās virknei jautājumu par neseno pagātni un kādu iespaidu tā atstājusi uz šodienu Baltijas reģionā un tā kaimiņvalstīs. Projekts balstījās sadarbībā starp māksliniekiem, kuratoriem un pētniekiem, kas meklē jaunas pieejas un veidus pagātnes neērtā mantojuma izzināšanai un noklusējumu pārvarēšanai. Projekta ietvaros tapušie notikumi izcēla šīs pieejas un izpratni par empātiskas mediācijas nepieciešamību, strādājot ar pagātnes noklusējumiem.
Savukārt projekts “Pārmaiņu aģenti. Mākslas mediācija iekļaujošai sabiedrībai un laikmetīgās mākslas pieejamībai” ir pilotprojekts, ko Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs tā izstādēs un norisēs īsteno visa 2021. gada garumā. Tas ir unikāls projekts Latvijas laikmetīgās kultūras vidē, jo pirmoreiz LLMC izstādēs mērķtiecīgi veidoti pieejami un izglītojoši materiāli laikmetīgās mākslas iepazīšanai cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Ar šo projektu LLMC paplašina laikmetīgās mākslas satura pieejamību sabiedrībai, aicinot uz izstādēm un pasākumiem ikvienu, īpaši tos cilvēkus, kuri šo gadu pavadījuši izolācijā, un ir ar dzirdes, redzes, kustību vai mentāliem traucējumiem.
Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs jau daudzus gadus attīsta dažādas izglītības programmas un projektus, kas popularizē iekļaujošas sabiedrības vērtības. Nozīmīgākie projekti, kas tiecas iesaistīt dažādas auditorijas, ir mākslas mediācijas programma dažādu vecumu cilvēkiem, kultūras pasākumu pieejamības veicināšana cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, integrācijas programma ārvalstniekiem un mākslas terapijas nodarbības jauniešiem, kas cieš no depresijas, un demences un atmiņas traucējumu skartiem senioriem.
Kā mākslas mediācija var palīdzēt runāt par sarežģītajām pagātnēm?
Agņeška Vojcehovska-Seja, Lodzas mākslas muzeja izglītības programmu kuratore
Mākslas mediācija un izglītība nozīmē būt jūtīgiem darbā ar lokālo vidi un atvērtiem auditorijas iesaistīšanā. Tāpēc esmu izvēlējusies iepazīstināt ar diviem projektiem: sadarbību ar Ščekocini pilsētas kopienu, kas pievēršas tās ebreju iedzīvotāju pagātnei, un projektu “Koko un Vinči” ar jauniešiem no sociālās korekcijas centra Lodzā (2015–2016).
“Ebreji Ščekocini pilsētā” ir ilgtermiņa projekts, ko veido pedagogi no Lodzas mākslas muzeja un vietējie līderi, aktīvisti, studenti un skolotāji. Tā sākumpunkts ir Ščekocinu ebreju kopienas stāvoklis un viņu dzīve līdzās poļu iedzīvotājiem starpkaru periodā. Nākamais solis bija situācijas kartēšana pēc Otrā pasaules kara. Sarežģīto tēmu atgriešanās 21. gadsimta sākumā lika mums būt jūtīgiem un vienlaikus ļāva izmantot mākslinieciskas un metaforiskas metodes. Mākslas, vēstures un tradīciju iesaistīšanai ir pievienojies ikgadējais Kultūru Dialoga festivāls, kura auditorija ir vietējā sabiedrība un Ščekocini pilsētas ebreju iedzīvotāju pēcteči.
Projekts „Koko un Vinči” bija muzeja atbilde uz tam kaimiņos esošā sociālās korekcijas centra audzēkņu vajadzībām. Tas bija rutīnas projekts, noteikts kā obligāts Polijas formālās izglītības programmā: gadu ilga sadarbība starp muzeja izglītības programmas veidotājiem un pusaugu meitenēm no sociāli sarežģītas vides, kas dzīvoja un mācījās šai centrā. Leonardo da Vinči un Koko Šanele bija vienīgie mākslinieki, kurus viņas zināja, tāpēc viņas projektu nosauca par “Koko un Vinči”. Tā gaitā izrādījās, ka galvenais stāstījums bija par meiteņu sarežģīto pagātni. Šanele, da Vinči un laikmetīgā māksla sniedza jaunus veidus un radošas metodes, kā strādāt ar šo sociāli atstumto auditoriju.
Lodzas mākslas muzeja misija ir nodrošināt mākslas auditorijām atbalstošu vidi, kurā mijiedarbojas pagātnes un tagadnes mākslas paaudžu mantojums, un kas iedvesmo un attīsta spēju ieraudzīt, saprast un pieredzēt apkārtējo pasauli neatkarīgā veidā. Muzejs šo mērķi īsteno, krājot un pētot mākslas darbus, veidojot mākslas notikumus, un īstenojot pētniecības un izglītības programmas. Izceļot saikni starp muzeja vēsturi un avangarda vēsturi plašāka nozīmē, tas īpaši koncentrējas uz progresīvu māksliniecisko prakšu veicināšanu. Izglītības programmu uzsvars ir likts uz dialogiem starp mākslu un tās skatītājiem. Mēs cenšamies nevis mācīt par mākslu, bet gan veidot atvērtas situācijas būšanai kopā mākslas un kultūras vidē.
Aicinot vairāk cilvēkus uz muzeju
Egle Nedzinskaite, Nacionālās mākslas galerijas Viļņā izglītības programmu kuratore
Prezentācijā iepazīstinās ar diviem neseniem projektiem, kas tika īstenoti Nacionālās mākslas galerijā Viļņā, un kuru mērķis bija pavērt iespējas cilvēkiem ar dažādām vajadzībām piedzīvot mākslu un apliecināt, ka arī viņi ir galerijas mērķauditorija.
Izstāde “Aklais randiņš” tika veidota kopā ar cilvēkiem ar redzes traucējumiem, galerijai sadarbojoties ar Lietuvas Neredzīgo un vājredzīgo asociāciju, un tajā iesaistījās arī jaunie mākslinieki un komponisti. Izstāde netika veidota PRIEKŠ cilvēkiem ar redzes invaliditāti, bet viņiem bija izšķiroša balss katrā procesa posmā. “Aklais randiņš” ir kļuvis par daļu no galerijas pastāvīgās kolekcijas, un to var piedzīvot ikviens apmeklētājs.
Savukārt projekts “Tikšanās muzejā” ir programma cilvēkiem ar demenci un Alcheimera slimību, kuri uzturas dienas aprūpes centros. To veido sarunas par mākslas darbiem, darbnīcas un tējas sesijas, kas ļauj šiem cilvēkiem uz laiku atstāt slimības burbuli un atgriezties kultūras dzīvē.
Nacionālās mākslas galerijā Viļņā līdzās izstāžu aktivitātēm nozīmīgs ir arī 20. un 21.gadsimta Lietuvas un ārvalstu mākslas arhīvs – bibliotēka, mediatēka, dažādu arhīvu kopums un citi materiāli, kas pieejami pētniekiem, māksliniekiem un galeristiem. Caur izglītības programmām galerija sadarbojas arī ar sociāli neaizsargātām auditorijām, piemēram, cilvēkiem ar invaliditāti, bērniem un pusaudžiem no sarežģītas sociālās vides un cilvēkiem, kas dzīvo pansionātos. Šie projekti tiek veidoti kopā ar nevalstiskajām organizācijām un pašām kopienām, kā arī māksliniekiem, kas gatavi ar tām dalīties savā radošajā praksē.
Izpildīts kolektīvi. Gleznas ceļojums no bērnu nama līdz muzejam. Bērnu aktivitāšu un kopienas programmu pieredze
Virāga Lēdi, OFF-Biennāles Budapeštā mediācijas grupas vadītāja, Nikoleta Erēsa, kuratore, un Silvija Sēnāši, UCCU romu neformālās izglītības fonda vadītāja
Trešā OFF-biennāle (2021) tās dažādo aktivitāšu vidū ietvēra arī projektu “RomaMoMA”, kas caur performancēm, radošajām darbnīcām un izstādēm iepazīstināja ar neizstāstītām un nedzirdētām romu vēsturēm. Šai projektā svarīgs notikums bija ungāru romu mākslinieka Tamāša Pēli leģendārā panno pirmā publiskā prezentācija. Sākotnēji gleznota uz Tisadoba bērnunama ēdamistabas sienas (1983), šī glezna ir izcils laikmetīgās romu kultūras piemērs, kolektīvas jaunrades akts un vēstījums par radīšanas mītu. Milzīgā glezna tika eksponēta tā, lai tā būtu vieta diskusijām un bērnu aktivitātēm. Izstādes mērķis bija ne tikai gleznu padarīt redzamu, bet arī ienest to kolektīvā publiskajā telpā caur diskusijām un interpretācijām. Izstādes laikā tika īstenoti vairāki sadarbības projekti starp romu un citiem dalībniekiem, kur viņi bija gan mērķauditorija, gan noteiktu tēmu aktualizētāji, izaicinot muzejizglītības prakses.
OFF-Biennāle Budapešta ir lielākais neatkarīgas laikmetīgās mākslas notikums Ungārijā. Tā aizsākās 2014. gadā kā projekts, kas apliecināja vietējās mākslas scēnas neatkarību, pretestību un darbošanās spēju. Notikums, ko aizsāka un atbalstīja nedaudzi mākslas profesionāļi, kopš tā laika ir kļuvis par neatkarīgu platformu, kurā māksla iesaistās aktuālu problēmu risināšanā un veicina mākslinieku, kuratoru, pētnieku un dažādu pilsoniskās sabiedrības grupu sadarbību vietējā un starptautiskā līmenī. OFF-Biennāle nekad nav pieteikusies Ungārijas publiskajam finansējumam un izvairās no sadarbības ar valsts pārvaldītām mākslas iestādēm — šī nostādne, lai gan tā var šķist pretrunā projekta sadarbības, dalīšanās un darbošanās kopējam labumam principam, joprojām ir nepieciešama, lai saglabātu vārda brīvību un profesionālo godprātību. Kā prefiguratīva politiskā prakse OFF-Biennāle arī kā mākslas institūcija darbojas demokrātiski un ilgtspējīgi, un saskaņā ar principiem, kurus tā vēlas redzēt kļūstam par normu Ungārijas kultūrvidē.
UCCU romu neformālās izglītības fonda misija ir veidot un stiprināt kultūras dialogu starp romu un citu tautību pārstāvjiem un mazināt diskrimināciju un stereotipus pret romu kopienām skolēnu vidū. Piedāvājot neformālās izglītības moduļus pamatskolās un vidusskolās, fonds veido programmas jauniešiem, kas maina viņu attieksmi pret romu sabiedrību un kļūst par platformu dialogam. Otrs fonda pīlārs ir romu jauniešu iespēju nodrošināšana Ungārijā. UCCU fonds organizē tolerances izglītības nodarbības skolās, ko vada brīvprātīgie no romu kopienas. Izvērtējot šo norišu ietekmi – debašu kultūras un kritiskās domāšanas stiprināšanu, iecietīgāku attieksmi un atvērtāku domāšanu – skolotāji un skolēni ir atzinuši to efektivitāti.
“Vēsture caur mākslu”—izglītības programma vidusskolēniem Malmē
Mimmi Sjo, Malmes Mākslas muzeja mediācijas un izglītības programmu kuratore
“Vēsture caur mākslu” ir novatorisks projekts vidusskolēniem, kura sākumpunkts ir pētījums par to, kā aktivizēt, padarīt svarīgu un pārrunāt vēsturi, skatoties uz mākslu. Vēstures izglītība mūsdienās vairāk koncentrējas uz vēstures izmantošanu, nevis to pašu hroniku atkārtošanu, ko iekalušas iepriekšējās paaudzes, un muzejam, mediējot vēsturi caur tā kolekcijām un izstādēm, ir jābūt nozīmīgam un caurskatāmam šai procesā.
Saskaņā ar mācību programmu, Malmes vidusskolās vēsture ir obligāts priekšmets, atšķirībā no estētikas. Caur mākslu vizualizējot un izprotot vēsturi, vidusskolēni var iesaistīties kultūras procesos skolas mācību programmas ietvaros. “Vēsture caur mākslu” ir sadarbības projekts starp Malmes Mākslas muzeju, Stokholmas Mākslas universitāti un profesori Ilvu Hofvanderi Trulsoni, kura ir atbildīga par procesa dokumentēšanu, izvērtēšanu, analīzi un zinātniskām publikācijām par to.
Šai projektā “Vēsture caur mākslu” izmantotā un izstrādātā metode tiks arī izmantota, lai veidotu speciālu pedagoģisku programmu izstādei “Latvijas kolekcija”, kas Malmes Mākslas muzejā notiks 2022. gadā. Galvenā uzmanība tiks pievērsta tam, kā mediēt vēsturi, un kā muzejs var būt nozīmīgā lomā, pārrunājot iepriekšējos vēstures stāstījumus.
Izstādes pamatā ir latviešu mākslinieku kolekcija Malmes mākslas muzejā. Šī kolekcija tika iegādāta neilgi pirms Otrā pasaules kara, bet vairāki darbi tajā tika iekļauti vēl pēc kara 1947. gadā. Aukstā kara laikā, 1958. gadā tā tika izņemta no pastāvīgās ekspozīcijas un pirmo reizi atkal tika izstādīta izstādē “Migrācija” 2019. gadā. Topošā izstāde “Latvijas kolekcija” aplūkos muzeju un mākslinieku lomu nacionālās un reģionālās identitātes veidošanas procesos, kā arī diskutēs par to, kā mākslinieki un muzeji var palīdzēt iztēloties iespējamus alternatīvus naratīvus, kas raugās ārpus nacionālās valsts un paver dažādas balsis mūsdienu Baltijas un Ziemeļvalstu, un Austrumeiropas sabiedrību kontekstā. Izstādi veido Inga Lāce un Lote Lēvholma.
Malmes Mākslas muzejs veido jaunas perspektīvas par vēstures nozīmīgumu un tiecas uzrunāt šodienas sabiedrību un domāt par nākotnes paaudzēm. Tā ir vieta, kur mācīties, gūt jaunas pieredzes un iesaistīties sabiedriskā darbībā. Mākslas mediācija ir muzeja priekšplānā kā zināšanu veidošanas un iekļaujošs process, domājot par to, kā muzejs var saistīties gan ar vēsturi, gan šodienu, kā strādāt ar mākslas vēstures mantojumu no mūsdienu demokrātiskas perspektīvas?
Malmes mākslas muzejs ir viens no vadošajiem mākslas muzejiem Skandināvijā. Tajā ir vairāki nozīmīgi krājumi, tostarp lielākās Ziemeļvalstu modernās un laikmetīgās mākslas kolekcijas. Muzejs šobrīd piedzīvo nozīmīgas pārvērtības, veidojot to atvērtu plašākai auditorijai, un, lai tuvākajā nākotnē varētu uzbūvēt un atvērt jaunu muzeja ēku.
Pārskatot pagātni, domājot par nākotni
Kataržina Bojarska, kultūras studiju pētniece un kritiķe, Varšava
Kā mākslinieciskās intervences var kļūt par vietu, kur tiek izzināta, pārrunāta un pārstrādāta publiskā atmiņa, un veidotas sarunas par to? Kā māksla var veidot kritiskās atmiņas aktīvisma un disidentisma formas, kas attālinās no hegemoniskas piemiņas un atsedz atmiņu publiskajā telpā? Šī prezentācija piedāvās īsu diskusiju par to, kā māksla var mediēt neērto pagātni un piedāvāt nākotnes formas atmiņas kolektivitātei, daudzvirzieniem un solidaritātei. Tā balstās uz pētījumiem, kas tapuši Polijā, Vācijā, Īrijā, Bosnijā, Kosovā, Grieķijā, Kiprā un Spānijā.
Datu receptes īstermiņa atmiņām
Anna Priedola, māksliniece
Savā jaunākajā mākslas projektā “Piena dienasgrāmatas” Anna Priedola ir pētījusi demenci un atmiņas zudumu vecāka gadagājuma cilvēkiem. Izmantojot pārtikas produktus, kuriem ir īss derīguma termiņš – piena produktus un svaigi grieztus dārzeņus –, viņa aicināja seniorus un viņu tuviniekus piedalīties gatavošanas darbnīcās, lai “pagaršotu” statistiku par kognitīvo veselību un veidotu savas datu receptes mentālās vitalitātes saglabāšanai.
Ēdiens satuvina un rosina sarunu, bet gatavošanas darbnīcas rada izaicinājumus arī mākslas kontekstā, īpaši darbā ar tādu auditoriju kā demences pacienti, seniori, kas ir riska vecuma grupā un demences pacientu radinieki. Māksliniece par to pastāstīs prezentācijā, kur apspriedīs arī izmantotās metodes un darbnīcu radošos rezultātus.
Darbu “Piena dienasgrāmatas” māksliniece veido kopā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centra mediatoriem, un tas būs skatāms izstādē Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā 2022. gadā kā audiovizuālas dienasgrāmatas un datu vizualizācijas, kurās iepazīta un attēlota ar demenci sirgstošo senioru ikdiena un uztveres procesi, sociālpolitiskās realitātes un cilvēcisko attiecību interpretācija. Šis darbs tiek veidots projekta “Pārmaiņu aģenti: mākslas mediācija iekļaujošai sabiedrībai” ietvaros. Tā mērķis ir paplašināt izpratni par laikmetīgo mākslu kā sabiedrību iesaistošu un sarunā balstītu radīšanas procesu, ņemot vērā vietējās sabiedrības vajadzības un aktualizējot tai būtiskas tēmas.
Lielā Akcija
Dženija Kogana, māksliniece
Šī prezentācija iepazīstinās ar projektu, kas tapa 11. Kauņas biennālei 2017. gadā, un kuras uzmanības centrā bija pieminekļi un atmiņa. “Lielā akcija” notika Kauņas geto 1941. gadā. Tajā vienas dienas laikā tika nogalināti gandrīz 10 000 cilvēku. Vietā, kur tas notika, nebija nekādas piemiņas zīmes vai norādes par šo notikumu. Dženijas Kaganas atbilde uz to bija kopienas intervence, izmantojot 26 652 apdrukātus maisiņus, kas tika izveidoti sadarbībā ar vietējās vidusskolas skolēniem. Projekta mērķis bija izveidot aktīvu pieminekli, lai iesaistītu iedzīvotājus starppaaudžu sarunās par stāstu, kas notika vietā, kur viņi dzīvo, bet par kuru daudzi neko nezināja.
Dženija turpina strādāt Kauņā un Kauņas 2022 Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas ietvaros veido interaktīvu instalāciju “Ārpus tumsas”. Tas stāsta par viņas vecāku izdzīvošanu slēpjoties holokausta laikā un arī par viņas vectēva slepkavību – ko veica lietuvieši – “Lietūkis” garāžās. Viņa pastāstīs par izaicinājumiem šos neiespējami sarežģītos stāstus nogādājot “mājās” Kauņā. Kā jūs varat aicināt auditoriju dzirdēt šos stāstus? Kāda ir stāstnieka loma, un kāda – mākslinieka? Cik lielā mērā mums vajadzētu būt, un vai mēs vispār varam mediēt atbildes uz to?
Semināru cikls tiek īstenots projekta “No sarežģītās pagātnes uz kopīgu nākotni” ietvaros, ko Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs veido sadarbībā ar Nacionālās mākslas galeriju Viļņā, OFF-Biennāli Budapeštā, Lodzas mākslas muzeju un Malmes mākslas muzeju programmas “Radošā Eiropa” ietvaros. Šis projekts pievēršas jautājumiem, kas saistīti ar pagātnes un šodienas samezglotajām attiecībām, alternatīvām pieejām auditorijas iesaistē, mākslas mediācijā un starpdisciplinārās sadarbībās.
Atbalsta VKKF mērķporogramma “KultūrELPA” un Eiropas Savienības programma “Radošā Eiropa”.