Vasaras skolas “Rūpes par dabu, rūpes par cilvēkiem” publiskā programma

Vasaras skolas programma sastāvēs no astoņām tematiski daudzveidīgām norises dienām. Pirmajā no tām dalībnieki tiks sagaidīti Smiltenē un Mārtiņa Ulāna vadībā iepazīstināti ar pilsētu, tās vidi un attīstības perspektīvām. Nākamāja dienā lekcijās un semināros tiks aplūkoti tādi temati kā invaliditātes reprezentācija sociālajā, akadēmiskajā un kultūras vidē, mākslas izstāžu producēšana videi draudzīgos veidos, kā arī uzsākta radošo projektu izstrāde, kuru rezultātus varēs aplūkot ikviens interesents pirmspēdējā Vasaras skolas dienā – 10 augustā. Nākamajās divās dienās tiks pētīti temati, kā mākslas sociālā un ekoloģiskā atbildība, auditorijas piesaiste un izglītības programmu veidošana muzejos un klimata pārmaiņu sekas. Savukārt piektā diena noritēs ārpus līdzšinējās vietas – dalībnieki apmeklēs atvērto saimniecību “Zadiņi”, kā arī semināru par bioloģisko daudzveidību “Savvaļā”. Noslēdzošās Vasaras skolas dienas tiks aizvadītas, analizējot veidus, kā diskutēt par sociālo iekļautību, mākslinieka lomu pilsētvides plānošanā, kā arī populismu un klimata skepticismu. Vasaras skolas noslēgums tiks aizvadīts klusuma meditācijā, kā arī reflektējot par jauniegūto pieredzi un zināšanām.

Vasaras skolas programma notiks angļu valodā, dalība publiski pieejamajos pasākumos ir bez maksas. Visi pasākumi notiks Smiltenes vidusskolas telpās (Dakteru iela 27).

Aptuveni 15 procenti pasaules iedzīvotāju dzīvo ar kāda veida invaliditāti, un šis skaits katru gadu pieaug (PVO, 2021). Tajā pašā laikā invaliditātes jautājumi bieži vien paliek politisko un plašsaziņas līdzekļu darba kārtības perifērijā; cilvēki, kuru dzīvi veido viena vai cita veida invaliditāte, lielākoties šķiet neiekļauti publiskajā telpā. Iepriekšējā pusgadsimta laikā sociālās kustības par invaliditātes tiesībām ir nepārtraukti augušas un devušas impulsu dažādām aktīvisma formām. Tomēr šīs norises daudz vairāk raksturīgas Rietumu demokrātijām, nevis Trešās pasaules un bijušajām sociālistiskajām valstīm. Tikai kopš Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām pieņemšanas un ratificēšanas 2000. gadu sākumā valdības ir sākušas pieņemt noteikumus, kuru mērķis ir nodrošināt lielāku sociālo aizsardzību un attiecīgo iedzīvotāju iekļaušanu.

Trīs nozīmīgas kultūras jomas ļauj aicināt plašāku sabiedrību apzināt cilvēku ar invaliditāti dzīvesstāstus, intereses, talantus un radošos centienus, proti, invaliditātes studiju akadēmiskā joma, invalīdu tiesību aizsardzības bezpeļņas organizācijas, kā arī muzeju un citu kultūras iestāžu īstenotie mākslas un sabiedrības iesaistīšanas projekti. Savā lekcijā Agita Lūse sniegs īsu pārskatu par dažādajām formām, kurās šīs trīs jomas ir veidojušas dialogiskas attiecības starp savām auditorijām un cilvēkiem ar invaliditāti, tādējādi veicinot iekļaujošāku un sociāli taisnīgāku sabiedrību.

Arvien vairāk tiek pieprasīts mērīt oglekļa dioksīda emisijas rūpniecības, transporta un enerģētikas nozarēs, bet cik ekoloģiski efektīvs ir kultūras sektors? Kā mākslas pasaule var veicināt ilgtspējīgu attīstību un klimata politiku? Prezentācijā uzmanība tiks pievērsta mākslas izstāžu ekoloģiskajam nospiedumam, uzdodot jautājumu: "Kā varam sarīkot iespaidīgu izstādi ar zemu emisiju līmeni?". Balstoties uz Igaunijas Mākslas muzeja piemēriem, Karīna Vincente analizēs pasākumus, ko muzejs ir veicis, lai integrētu zaļo politiku to ikdienas darbā, tostarp izstāžu programmā un veidā, kā tiek projektētas un veidotas izstāžu telpas. Noslēgumā tiks rīkota diskusija par tēmu "Vai oglekļa emisijām vajadzētu noteikt mākslas darba vērtību?".

Lekcijā-nodarbībā Jānis Brizga pastāstīs par klimatu un tā pārmaiņām. Šis šķietami labi zināmais temats viņa sniegumā iegūs skaidra stāsta struktūru, kā arī sniegs plašāku skatījumu uz problēmu risinājumiem. Daļa no nodarbības tiks veltīta darbam ar īpaši izstrādātu klimata puzli, kas ļaus katram dalībniekam novērtēt savu dzīvesveidu, tā ietekmi uz klimatu un gūt idejas par iespējamām izmaiņām.

Kultūras plānošana ir pieeja pilsētas attīstībai, kurā tā tiek aplūkota kā kultūras fenomens un kurā liela uzmanība tiek pievērsta vietējiem iedzīvotājiem, kultūras jomas dalībniekiem un pašvaldības iesaistei. Tā ir metode, kurā māksliniekiem un kultūras iestādēm aizvien vairāk tiek piešķirta centrālā loma, pierādot savu ieguldījumu sociālās labklājības, kā arī iedzīvotāju pilsoniskās līdzdalības uzlabošanā. Viens no šīs pieejas svarīgākajiem un bieži vien auglīgākajiem posmiem ir kultūras kartēšana, kurā tiek fiksētas iedzīvotāju attiecības, vēlmes un atmiņas, kā arī privātā un publiskā sektora iestādes un to saikne. Tādējādi tā atspoguļo apkaimi vai pilsētu kā unikālu portretu, nefokusējoties uz vīziju vai jautājumu "Kam šeit vajadzētu būt"", bet gan jautājot "Kas mums šeit ir?".

Turpinājumā tiks apspriestas šīs pieejas iespējas mazās un vidēja lieluma Eiropas pilsētās un lauku apvidos un mēģināts sasaistīt visu trīs iesaistīto pušu – mākslinieku, kultūras iestāžu un pašvaldību – vajadzības un potenciālos riskus.

Vai populisms un klimata skepticisms iet roku rokā? Kāpēc populisti bieži vien iebilst pret klimata pārmaiņām vai pat tās noliedz? Vai Eiropas Zaļo kursu apdraud populisma pieaugums?

Vispirms noskaidrojot galvenos populisma un klimata skepticisma jēdzienus, lekcijas mērķis ir atbildēt uz šiem jautājumiem no divām perspektīvām. Pirmkārt, tajā ir izklāstīti populistu argumenti, kas pamato neuzticēšanos valsts iestādēm un zinātniekiem. Tā kā valsts iestādes un zinātnieki ir galvenie klimata pārmaiņu politikas veidotāji, populisti iebilst pret to naratīviem, jo tie ir pret valsti/eliti un zinātni vērsti. Otrkārt, tiek uzsvērts taisnīguma jēdziens populistu diskursā, kas norāda uz klimata pārmaiņu mazināšanas politikas radīto sociālo nevienlīdzību. Lekcijas noslēgumā tiks aplūkota populisma uzplaukuma ietekme uz Eiropas zaļo kursu.

Radošie projekti ir grupu darbs, kas tiek veikts piecu Vasaras skolas sesiju laikā un kurā lektori un dalībnieki dalās pieredzē un idejās par laikmetīgās mākslas lomu sociālās iekļaušanas un ilgtspējības jautājumu izpratnē un problematizēšanā. Tie aptver pārdomas, iztēli un eksperimentālas pieejas.

Šīs kolektīvās un līdzdalības prakses mērķis ir veikt māksliniecisku pētījumu, ko Vasaras skolas noslēgumā prezentēt brīva formāta mākslas darbā vai pasākumā, piemēram, eksperimentāla video darba, performances vai pop-up izstādes veidā. Dalībnieki tiek aicināti izmantot Vasaras skolā iegūtās zināšanas, lai dalītos ar izpratni un to attīstītu, izmantojot idejas, tēmas un jautājumus, kas saistīti ar viņu izvēlētajiem projektiem.

Katrai grupai savā radošajā projektā jāizvēlas un jāizstrādā viena no šādām tēmām:

● pietiekamība;

● sociālā iekļaušana;

● garīgās veselības ilgtspēja;

● klimata un bioloģiskās daudzveidības ārkārtas situācija.

Vasaras skolas publisko programmu aicināts apmeklēt ikviens, kura interešu lokā ir klimata pārmaiņu ietekme uz ikdienas dzīvi, videi draudzīgs dzīvesveids un dabas resursu saglabāšana, sociālais un vides taisnīgums un atbildība, garīgās veselības saglabāšanas un labbūtības metodes, kā arī iesaistošas mākslas prakses.

Vasaras skolas lekcijas, darbnīcas, ekskursijas, diskusijas un radošās prakses vadīs vides zinātnieks Jānis Brizga, kurators un pētnieks Kšistofs Candrovics, kuratore un izglītības programmu vadītāja Egle Nedzinskaite, ilgtspējas pētnieks Elgars Felcis, māksliniece Haruka Lorengele, bioloģe Zane Līkā un citi.

Vasaras skolas programmas kuratores: Ieva Astahovska un Elza Medne.

Ilgtspējas un sociālās iekļaušanas konsultantes: Liene Brizga-Kalniņa.

Vizuālā identitātes un dizaina autore: Elza Bērziņa.

LCCA Vasaras skola tiek organizēta sadarbībā ar Smiltenes novada pašvaldību, Latvijas Mākslas akadēmiju un biedrību ISSP. Vasaras skola tiek īstenota projekta “Līdzību salas: kolektīva rokasgrāmata ilgtspējīgām un iekļaujošām mākslas institūcijām” ietvaros, ko atbalsta Eiropas Savienība un Latvijas Republikas Kultūras ministrija.