Solvita Krese un Inga Lāce: "Ikdienas kartotēka"
Par dienasgrāmatām
Pirms vairākiem gadiem, pārkrāmējot sen neskartos smagnējās sarkankoka kumodes plauktus, atradu savu pusaudžu gadu dienasgrāmatu, kurā ar lielu rūpību biju reģistrējusi tālaika notikumus. Pārsvarā ikdienišķas darbības, ko ik pa brīdim pārtrauc kāds teātra vai izstādes apmeklējums, došanās ārpus pilsētas – pie draudzenes uz laukiem, kāda negaidīta tikšanās. Statistiska informācija mijas ar emocionālām pasāžām, visai naiviem secinājumiem un eksistenciālām pārdomām. Pārlasot lappusi pēc lappuses, acu priekšā atklājas kādas dzīves audums, ko caurvij gan šķietami nesvarīgi, gan būtiski notikumi, ko satur kopā nepārejošs ikdienas darbību atkārtojums. Spēju nomanīt daudzu likumsakarību pavedienus, domu aizmetņus, kas nolasāmi visai neskaidrā rokrakstā veiktajās piezīmēs vai aizslēpušies aiz vārdiem un klejo starp burtu rindām. Tie būtiski ietekmējuši dienasgrāmatas autores tālāko dzīvi, veidojuši ieradumus un uzskatus, iedrošinājuši izdarīt izvēles, noslēpt nedrošību un bailes.
Vairāki mani draugi un paziņas joprojām regulāri raksta dienasgrāmatu, kas, iespējams, palīdz sakārtot domas, sagrupēt dzīvi tādos kā pabeigtos posmos vai arī atbrīvoties no traucējošām sajūtām, kas maļas pa galvu un vēlu vakaros neļauj aizmigt. Dienasgrāmatas rakstīšana bieži vien kļūst par vienu no regulārajām ikdienas nodarbēm līdzīgi kā staigāšana, ēst gatavošana, trauku mazgāšana un matu sukāšana. Šīs darbības veido mūsu dzīves ietvaru, uz kura fona tiek īstenoti vērienīgi plāni un iekarotas jaunas virsotnes, norisinās vētrainas drāmas un personības pārvērtības.
Tas, ka cilvēki mēdz viens otru uzlūkot un būt greizsirdīgi viens uz otru, tas, ka viņi raksta viens otram vēstules un kopā pusdieno, ka viņiem ir līdzjūtīgas vai neiecietīgas attiecības, kurās nav jebkādu reālu interešu, ka viena persona lūdz otrai norādīt ceļa virzienus un cilvēki mēdz sapucēties, lai varētu viens otru apbrīnot, – tūkstošiem personu savstarpējās attiecības, īslaicīgas vai pastāvīgas, apzinātas vai neapzinātas, gaistošas vai nopietnas, kuras raksturo iepriekš minētie un nejauši izvēlētie piemēri, nemitīgi mūs sasaista kopā. Katru dienu un katru stundu tiek savērpti šādi pavedieni, atmesti un atkal aizsākti, aizvietoti ar citiem vai sapīti kopā. Šajā apstāklī atklājas sabiedrības atomu mijiedarbība, kas ir pieejama tikai psiholoģiskajai mikroskopijai, un kura uztur šīs tik acīmredzamās un tajā pašā laikā mulsinošās pasaules vispārējo sīkstumu un elastīgums visā tās dažādībā un vienveidībā.(1)
Par lietām
Lietām piemīt spēja stāstīt stāstus. Jau kopš 16. gadsimta “brīnumu kabinetiem” tās kopā ar mākslas darbiem, arheoloģiskiem atradumiem, augu un dzīvnieku pasaules artefaktiem un dažādiem neizskaidrojamas izcelsmes priekšmetiem ievietotas kolekcijās, atklājot neparasto un radot pasauli. Objektos var rast vēstījumu, kas izplešas aiz to telpiskajām robežām un estētiskajām īpašībām, stāstot par laiku, vietu, paražām, sociālo un politisko kontekstu. Līdz ar etnogrāfisko muzeju un vēsturiski nozīmīgu personu dzīves telpu saglabāšanu memoriālajos dzīvokļos sadzīves priekšmetiem tiek veltīta īpaša uzmanība. Pašu vai citu kultūrā sakņoti, tie var piedāvāt eksotiskas fantāzijas, vietējās vai personiskās vēstures apkopošanas ideju. Tomēr, ievietoti īpašās vitrīnās, muzeju zālēs un anotēti, šie priekšmeti zaudē ikdienību, iegūstot mākslas objekta statusu. Ar ikdienības arhivēšanu var nodarboties dažādi. Iļjas un Emīlijas Kabakovu stāsta "The Man Who Never Threw Anything Away" varonis nekad neko neizmeta. Apsēsts ar ikdienas netveramību, viņš to centās saglabāt materiālu liecību formā. Nemetot ārā ne transporta biļetes, ne veikala iepirkumu čekus, viņš savu dzīvokli bija pārvērtis par noliktavu, no kuras pats iemītnieks mīklaini nozūd. Šķiet, ka pazušana starp lietām, kuru ir pārāk daudz, ir gluži neizbēgama. Ikviena transporta biļete varētu pastāstīt par braucienu, biļešu kontrolieri, pārdevēju, kādas somas iekškabatu, kā arī par tipogrāfiju, kur tā drukāta. Katrai lietai vienlaikus piemīt neskaitāmi iespējami stāsti. Starp tiem arī iztēloti, ierastajam ikdienas objektam pārvēršoties par kaut ko citu. Pieaugušo dzīvē lietas itin bieži jālabo vai jāaizstāj vienu lietu ar citu praktisku iemeslu dēļ. Savukārt bērnībā cepamā lāpstiņa kļuva par lidmašīnu vienkārši tāpēc, ka tas bija iespējams.
Par ikdienas dabu
Mājoklis, kurā pazīstam katru stūri, neskaitāmās reizes veiktais ceļš no darba uz mājām, šķērsojot ainavu, kuras nianses jau esam pārstājuši pamanīt, katru dienu atkārtotās darbības iezīmē mūsu “ikdienas horeogrāfiju” – paredzamu un vienlaikus pārsteidzošu. Ikdienu var itin viegli nospiest ar garlaicības smagumu, mājas var kļūt par smacējošu cietumu, un atkārtotās darbības – par nomācošu rutīnu. Vai tieši otrādi, ikdienība var kļūt par sargājošu patvērumu, noslēpumainu rituālu, aizraujošu mistēriju. Tā var atbrīvot no saspringuma, ko rada “lielo lietu” spiediens, un sniegt negaidītu baudu. Tā var būt nemanāma, neuzkrītoša, neuzbāzīga. Tā var gan iedvesmot, gan nomākt.
Par augiem
Grieķi [..] iet daudz tālāk pagātnē, līdz neatminamajam saprātam, kas atklājas augu un zivju trikos un imitācijās. No okeāna dzīlēm līdz mūsdienu megapoļu ielām ir novērojama šo taktiku pastāvība un noturība.(2) Pavadot laiku pilsētas dzīvokļos un daudzstāvu ēku birojos, nemainīgs sabiedrotais ir kaut kur uz palodzes, galda vai koridorā novietots istabas augs. Bērnībāmani mulsināja tādi nosaukumi kā līdakaste, kas bija tik audzelīga, ka ar tās stādiem vajadzēja regulāri dalīties ar kaimiņiem vai radiem, kā arī – mājas svētība, kas, novietota starp rakstāmgaldu un palodzi, pie mums mūždien iznīka. Kad pie manis jau vēlāk sāka nākt ciemos draugi, iecienīta dāvana bija kaktuss podiņā. Jau vēlāk, deviņdesmitajos ciemojoties pie draugu ģimenēm, atklāju naudas koku, kura saistība ar labklājību šķita jau daudz tiešāka un ne tik naiva kā mūsu mājas svētībai. Vēl pēc kāda laika visiem mājās uzradās arī nelielas palmas, orhidejas un aizvien eksotiskāki augi. Šķiet, ka istabas augi savos ierobežotajos palodžu podos vai balkonu kastēs jau sen kā nelieto to savvaļas radiniekiem piemītošo pielāgošanās mākslu. Taču patiesībā par istabas augiem kļuvuši tieši tie, kas ir spējuši pielāgoties vienmērīgai temperatūrai, nelielam saules daudzumam, citam gaisa mitrumam un regulārai laistīšanai, pretēji dabā pastāvošajai neregularitātei. Iekštelpu dārzniecība raksturīga jau romiešiem un grieķiem, kuri stādus audzēja podos un, visticamāk, dažkārt ienesa arī mājās. Arī Senajā Ēģiptē un Ķīnā augus lika podos, taču jādomā, ka dārzos, kas bija organisks iekštelpu paplašinājums. Arī japāņi pievērsuši uzmanību koku mākslīgai pielāgošanai nelielos izmēros. Līdz pat angļu rakstnieka un izgudrotāja Sera Hjū Plata 1608. gadā izdotajam "Floraes Paradise", stādu audzēšana iekštelpās netika plaši aprakstīta. Kopš tā brīža aizvien biežāk tika būvētas siltumnīcas eksotiskiem augiem un iekštelpu dārzniecība palēnām kļuva populāra arī privātās rezidencēs. Runājot par viltībām un pielāgošanās mākslu, vairāk nāk prātā nezāles. To sistēma šķiet viltīgāka par jebkuru dārznieku, un ravēšana man vienmēr vairāk saistījusies ar meditatīvu laika pavadīšanas veidu, nevis efektīvu cīņu ar nezālēm. Latvānis, vienīgā suga, kas iekļauta Latvijas oficiālajā invazīvo augu sarakstā, 1948. gadā tika ievests no Kaukāza republikām kā lopbarība. Tas ātri sāka augt arī savvaļā, mežos, upju ielejās un krūmājos un nekoptās lauku teritorijās un tā izplatība kļuva nekontrolējama. Latvāņa mītnes vietā tā dabiskais ienaidnieks ir paskarbais klimats, taču, nonācis Latvijas apstākļos, tas beidzot netiek apturēts un plešas.
Par momentuzņēmumiem
Ikdienu var aplūkot kā mirkļu krātuvi, kurā neskaitāmi daudz atšķirīgi “momentuzņēmumi” saausti vienā musturā, atklājot tās dažādību un daudzslāņainību. Izceļot ārpus ikdienības plūsmas kādu konkrētu darbību, fokusējot uzmanību uz ikdienišķu nodarbi, mēs to ieraugām kā īpašu pieredzi, kas atbrīvota no vispārpieņemtajiem prāta ieradumiem un ierasto priekšstatu vadītiem skatpunktiem, mēs pamānām, ka ikdiena nav homogēna masa, un mums tajā kļūst interesanti.
Par pamanīšanu un neparasto
Savādais ieraduma efekts ir padarīt visu pazīstamo šķietami neredzamu. Tā daži cilvēki dodas brīvdienās. Viņi ceļo ne tikai, lai tiktu prom; viņi ceļo, lai atgriežoties varētu ieraudzīt savu dzīvesvietu jau no cita skatpunkta. Vēl viens veids, kā iegūt citu perspektīvu, ir uzzīmēt savu zināšanu un sevis redzamā karti. Aizveriet acis un iztēlojieties sevi ejot pa kādu no ierastajiem maršrutiem. Informācijas apjoms, kas ir saglabāts jūsu smadzenēs, būs liels pārsteigums.(3)
Par mikroskopisko un makroskopisko
Uz ikdienu var paraudzīties dažādi, gan mikroskopiski – pietuvinot ikdienišķās darbības, veidojot “momentuzņēmumus” –, gan makroskopiski – mēģinot šos necilos notikumus ieraudzīt plašākā kontekstā, kurā ikdienas norises atbalsojas sabiedrības procesos gan kultūras, gan sociālajā un politiskajā līmenī.
Tāpēc visparastākajam notikumam, piemēram, sievietei iegādājoties mārciņu cukura, – ir jātiek analizētam ir jātiek analizētam. Zināšana apjēgs jebko, kas tajā būs apslēpts. Lai saprastu šo necilo notikumu, nepietiek to vienkārši aprakstīt; izpēte atklās veselu mudžekli ar iemesliem un cēloņiem, esencēm un “sfērām”: sievietes dzīve, viņas biogrāfija, viņas darbs, viņas ģimene, viņas sociālais slānis, viņas ēšanas paradumi, viņas naudas tērēšanas paradumi, viņas uzskati un idejas, tirgus stāvoklis, utt. Visbeidzot es iegūšu visaptverošu skatījumu uz kapitālistisko sabiedrību, nāciju un tās vēsturi. Un, lai arī tas, ko es apjēdzu, kļūst arvien dziļāks un pilnīgāks, tas no paša sākuma jau ir ietverts sākotnējā mazajā notikumā. Tā tagad es redzu, ka ikdienas nenozīmīgajiem notikumiem ir divas puses: tas ir mazs, individuāls, nejaušs notikums, bet tajā pašā laikā bezgalīgi sarežģīti sociāls notikums, bagātīgāks nekā daudzās “esences”, ko tas ietver sevī.(4)
Par ēdiena gatavošanu
Ikdienas dzīves poētika manāmi izpaužas ēst gatavošanā, kas no neizbēgamas ikdienas nodarbes ir kļuvusi par aizraujošu hobiju, radošu procesu, ģimenes terapijas sastāvdaļu un sava veida rituālu. Kuram gardēdim gan nav savi mazie noslēpumi, kas mantoti no vecmāmiņas, kāda pieredzējuša pavāra vai atklāti eksperimentālā pieredzē, ļaujot navigēt starp receptēm, tās uzlabojot un precizējot, izpelnoties nedalītu ēdāju sajūsmu. Kā jāuzlej mīkla uz sakarsētas pannas, lai pīrāga apakšiņa paliktu kraukšķīga, kā pareizi jāgriež sīpols, lai tas saglabātu savu sulīgumu, kas jādara, lai ievārījums nesacukurotos ...ēst gatavošanas uzsākšana un manipulēšana ar ierastām lietām, liek mums izmantot saprātu, izsmalcinātu saprātu, kam raksturīgas dažādas nianses un ģēnija pieskārieni, maigs un dzīvīgs saprāts, kurš var tikt uztverts pašam neatklājoties, īsumā, ļoti parasts saprāts, (5) apgalvo Luse Žiāra, gluži kā atbalsojot leģendārā Kaucmindes mājturības institūta audzēkņu atziņas, kuru kulinārijas knifi atsauc atmiņā “bērnības garšu” un gandrīz kā psihoanalīzes seansā ļauj pazīt tagadnē pagātnes nospiedumus, vedinot iztēli aizmaldīties pat līdz Marsela Prusta daiļrunīgi aprakstītajiem madlēnas cepumiem.
Par adīšanu
20. gadsimta sākumā Šetlandē, Īrijā, zemnieces adīja, vienlaikus ejot un nesot uz muguras kūdras grozus. Šo darbību kopumu varētu uzskatīt par mūsdienu multitaskinga senāku versiju, ko tagad aizstāj vienlaicīga dažādu klaviatūru klikšķināšana, telefona sarunas un steidzīga pārvietošanās pa pilsētu. Adīšana, citi rokdarbi un ikdienas mājas darbi mākslā kļuva aktuāli 70. gados līdz ar feminismu un tā pārstāvēm, kuras jauca robežas un noliedza atšķirību starp augsto un populāro. Adīšanai kā ikdienišķai darbībai festivāla kontekstā piemīt simboliska nozīme. Tas ir process, kurā vienkopus tiek sapīti vairāki pavedieni, saistot festivāla dalībniekus, to idejas un apmeklētājus un vēstot par radošumu, kas atspoguļojas jaunu rakstu izgudrošanā.
Par ”Survival K(n)it 7”
Šogad laikmetīgās mākslas festivāls ”Survival Kit”, kas Rīgā norisinās jau septīto gadu,
tiek iedzīvināts ar nosaukumu ”Survival K(n)it 7”. Tas vedina domāt par nomukušu valdziņu burtu rindā, par adījumu, mezglojumu un aicina pamanīt ikdienišķo lietu atkārtojumā slēpto potenciālu, kas spēj provocēt pretestības gēnu, radīt nejaušību nogruvumu un izraisīt pārsteidzošu likumsakarību ķēdi, saaužot kopā privāto un pasaules telpu. Kartējot ierastas ikdienas darbības, iespējams apjaust “mazo lietu” ietekmes zonas, atklājot cēloņsakarības starp it kā nesvarīgām nodarbēm un lielajiem naratīviem vai globālām sadursmēm. ”Survival K(n)it 7” savij sadarbības tīklā arī vairākas vietējas un starptautiskas mākslas un kultūras institūcijas, vedinot domāt par nelielu organizāciju lomu mākslas sistēmas aktivizēšanā, par to izdzīvošanas metodēm, nepieciešamību sadarboties un attīstīt kopīgas stratēģijas, iesaistot savās norisēs gan vietējās kopienas un apkaimju iedzīvotājus, gan citu nozaru pārstāvjus.
Par stratēģiju un taktiku
Franču filozofs Mišels de Serto, analizējot ikdienas prakses, tās nosauc par “darīšanas mākslu” un apgalvo, ka tādas ikdienas darbības kā, piemēram, staigāšana, lasīšana, mājokļa uzkopšana un ēdiena gatavošana satur jaudīgu pretestības potenciālu pret dažādām represīvām mūsdienu sabiedrības sistēmām. Šajā kontekstā viņš iezīmē arī būtisku atšķirību starp stratēģiju un taktiku. Proti, stratēģijas, kas ietver ilgtermiņa plānus un mērķus, izmanto varas struktūras – valsts vai pašvaldības, uzņēmumi vai institūcijas –, mēģinot sakārtot ārpasauli ar hierarhisku attiecību regulējošu noteikumu un sistēmu kopumu. Savukārt indivīds lieto taktiku, kas orientēta uz konkrētās situācijas risināšanu, liekot lietā to aizsardzības potenciālu, kas slēpjas mazo lietu atkārtojuma mantrā gan fiziskā, gan psiholoģiskā aspektā. Bieži vien ikdienas prakses tiek saistītas ar dzimtes aspektiem, tiecoties ikdienību izvērst kā fonu feminisma ideju artikulācijai, kas atspoguļojas 60. gadu beigu feminisma otrā viļņa populārajā sauklī “personīgais ir politisks”. Fakts, ka šāda plaša sociālpolitiska kustība ienirst ikdienas kontekstā, signalizē par ikdienas neizsmeļamo potenciālu ģenerēt jaunas politiskā aktīvisma formas. Savukārt jau 19. gadsimta sākumā izveidotā politiskā un sociālā kustība sensimonieši aizstāvēja sabiedrības locekļu vienlīdzības un progresa vērtības – savu tā saukto “industriālo performanču” laikā Parīzē vairāki desmiti vīriešu dziedot publiski mazgāja traukus, šuva pogas un tīrīja kurpes. Tā viņi gribēja parādīt savu ideju par nākotnes sabiedrību, kurā izpratne par vīrišķību un sievišķību tiek mainīta līdz ar sociālajām hierarhijām un ideju par mākslu.
Par revolūciju
Ikdienai ir viena būtiska īpašība: tā neļaujas apstāties. Tā aizbēg. Tā pieder nenozīmīgumam, nenozīmīgumam bez patiesības, bez realitātes, bet iespējams tā ir visu nozīmju mājvieta... no tā izriet ikdienas patiesības noslēpumainais un īpašais spēks. (6)
Kur tad slēpjas šis ikdienas noslēpumainais spēks? Vai “ikdienas dzīves revolūcijā”, ko savulaik definējuši situacionisti (īpaši Kurts Vaneigems), kuri ierosina patērētāju sabiedrības ikdienību uzspridzināt ar nebijušas intensitātes radošumu un spontanitāti, sajaucot ikdienas ierasto kārtību nebijušās kombinācijās. Varbūt ikdienas revolūcija maskējas, vērienīgu pretestības aktivitāšu vietā izvēloties ignorēt izrādes sabiedrības nosacījumus, ejot aizvien lēnāk un lēnāk, jo nav jau iemesla iet ātrāk.
_____
(1) Simmel, Georg The Metropolis and Mental Life [1903], Simmel on Culture: Selected Writings (eds. David Frisby and Mike Featherstone) Sage: London, 1997, p. 109.
(2) Certeau, Michel de, Luce Giard and Pierre Mayol The Practice of Everyday Life, Volume 2: Living & Cooking. Trans. Timonthy J. Tomasik. Minneapolis: University of Minnesota Press, 1998., 158.
(3) Roithuizen, Jan The Soft Atlas of Amsterdam, Hand drawn perspectives on daily life. Amsterdam University Press, 2014, p. 9
(4) Lefebvre, Henri The Critique of Everyday Life, Volume 1, 1947, John Moore trans., London: Verso, 1991., p. 57.
(5) Certeau, Michel de, Luce Giard and Pierre Mayol The Practice of Everyday Life, Volume 2: Living & Cooking. Trans. Timonthy J. Tomasik. Minneapolis: University of Minnesota Press, 1998., 158.
(6) Blanchot, Maurice Everyday Speech, trans. Susan Hanson, Yale French Studies, No. 73 (1987), p. 14.