Rozi Braidoti (Rosi Braidotti, dz. 1954) ir ievērojama itāļu izcelsmes austrāļu filozofe, kas darbojas sociālās un politiskās filozofijas laukā un ir sniegusi lielu pienesumu feminisma un posthumānisma teoriju attīstībā.
Grāmatā “Nomadiskie subjekti” piedāvātajai subjektivitātes un atšķirības jēdzienu interpretācijai ir nozīmīga loma mūsdienu kontinentālajā un feministiskajā filozofijā.
Grāmata sniedz ieskatu eksistences nepārtrauktajā mainībā un piedāvā alternatīvu tradicionālajai identitātes izpratnei un to pavadošajiem sociālajiem diskursiem.
Piedāvājot skatīt sievišķo caur nomadisko, autore aicina apzināties daudzveidības, mainības un atšķirības spēku un iezīmē iespējamos ceļus brīvākai un atvērtākai nākotnei.
Grāmatas atvēršana - 27. novembrī 18.00 Latvijas Laikmetīgās mākslas centra birojā Alberta ielā 13.
Grāmatu no angļu valodas tulkojis Dens Dimiņš
Pēcvārda autore Anne Sauka
Redaktors Aivars Vaivods
Korektore Ildze Jurkāne
Dizaineris Aleksejs Muraško
Projekta koordinatore Andra Silapētere
Tulkojumu atbalstījis Valsts kultūrkapitāla fonds.
__
Bet kāpēc lasīt Braidoti Latvijā šodien?
Fragments no grāmatas pēcvārda.
Anne Sauka. Līksmi izdejot teoriju: Rozi Braidoti revolucionārais aicinājums
Līdz šim Rozi Braidoti filosofija latviešu lasītājam bijusi pieejama vien margināli. Proti, 2001. gadā antoloģijā “Mūsdienu feministiskās teorijas” publicēts šī darba “Nomadiskie subjekti” ievads[1] Viktora Freiberga tulkojumā, savukārt 2021. gadā Punctum literatūras un kultūras portālā publicēta Braidoti eseja ““Mēs” visi šajā esam kopā, bet mēs neesam identiski” Dena Dimiņa tulkojumā. Tulkojumu trūkums tomēr pats par sevi vēl neattaisno nepieciešamību kaut kam pievērsties.
Šķiet, ka pārliecinošāks iemesls varētu būt tas, ka Latvijas kultūras telpā joprojām neskaidrs ir jautājums par to, vai kontinentālā filosofija šodien vēl ir dzīva? Akadēmiskā mītrade – jaunu konceptu izstrāde – kultūrai un humanitārajām zinātnēm ir kā ūdens, kas plūstot tās iedzīvina un vienlaikus maina. Vai mums ir šādi jauni jēdzieni un, ja tā, tad kādi?
Arī plašākā kontekstā, piemēram, domājot par vidi, mākslā un filosofijā aizvien vairāk nostiprinās priekšstats par to, cik nozīmīgi cilvēka un dabas attiecību veidošanā ir stāsti, kurus stāstām par sevi un pasauli ap mums. Tie ir stāsti, ko izdziedam dziesmās, izstāstām pasakās un izšujam gobelēnos. Šiem stāstiem piemīt teju vai burvju spēks,[2] tie mūs rada un pārrada, tie ļauj ne vien sevī saskatīt iemiesotas būtnes, bet arī pieredzēt sevi citādi – viņpus ierastajiem Rietumu kultūras naratīviem.
[1] Braidoti, Rozija, “Par nomadismu”, Mūsdienu feministiskās teorijas. Antoloģija, tulkojis Viktors Freibergs, LU Dzimtes studiju centrs / Jumava, 2001, 151.–177. lpp.
[2] Sk., piemēram: Yunkaporta, Tyson, Sand Talk, New York: HarperCollins, 2020; un Abram, David, The Spell of the Sensuous: Perception and Language in a More-Than-Human World, New York: Vintage Books, 1996.
Lasīt vairāk
