Tiešsaistes diskusija “Māksliniecisko prakšu politiskā emancipācija Ukrainā”

Trešdien, 16. martā, plkst. 18.00-20.00, aicinām pievienoties uz tiešsaistes diskusiju “Māksliniecisko prakšu politiskā emancipācija Ukrainā”, kurā mākslinieki, kuratori un pētnieki no Ukrainas stāstīs par saviem darbiem, kas pievēršas pagātnes un tagadnes, atmiņas un kultūras dekolonizācijas samezglojumiem.

Piedalās: Oļa Mihaiļuka, Lia Dostlijeva un Andrijs Dostlijevs, Lada Nakoņečna, Nikolajs Karabinovičs, Svitlana Biedarjeva, Katerina Botanova.

Moderatores: Ieva Astahovska un Linda Kaljundi.

Diskusija tiks translēta Facebook tiešraidē LLMC Facebook lapā:

 https://www.facebook.com/LLMC.LV

Kopš 24. februāra visa pasaule izmisīgi seko karam, ko Krievijas prezidents Putins īsteno pret Ukrainu, savu agresīvo iebrukumu kaimiņvalstī pamatojot ar nepieciešamību “aizstāvēties”, “denacificēt” Ukrainu un “aizsargāt cilvēkus, kuri ir pakļauti Kijivas režīma vardarbībai un genocīdam”. Savā stundu garajā propagandas runā televīzijā, kurā viņš paziņoja par uzbrukumu, Putins ne tikai manipulēja ar jēdzieniem, kas saistās ar 20. gadsimta un īpaši Otrā pasaules kara vēsturi, bet arī noliedza, ka Ukrainai jebkad būtu bijis “īsts valstiskums”, un paziņoja, ka šī valsts ir Krievijas “vēstures, kultūras, garīgās telpas” integrāla daļa. Ar šo brutālo vēstures falsifikāciju, uz ko viņš atsaucās, lai iebruktu neatkarīgā valstī, nostiprinātu tur varu un attaisnotu savu impērisko megalomāniju, karš pēkšņi no pagātnes ir pārvērties par nepieredzēta mēroga katastrofu miljoniem cilvēku.

Šis karš Ukrainā faktiski sākās 2014. gadā ar Krimas aneksiju un Krievijas iebrukumu Ukrainas austrumu daļā. Jau tolaik politiskajos protestos būtiska loma bija kultūras pretestībai. “Tas, ko mākslinieki darīja līdzās barikādēm, sviestmaizēm, slimnīcām un Molotova kokteiļiem, bija arī izdzīvošanas māksla, tostarp rūpīga un skrupuloza, bieži anonīma ikdienas darbību dokumentēšana. Tā bija darbības māksla, iejaukšanās fiziskajā un politiskajā realitātē, lai ietekmētu simbolisko,” raksta ukraiņu kultūras kritiķe un kuratore Katerina Botanova. “Šīs mākslinieciskās prakses radīja pamatu citādai sabiedrībai, kuras pamatā ir kopīga cīņa, bet tajā pašā laikā rūpes un solidaritāte.”

Arī pēc Eiromaidana revolūcijas (2013) daudzi ukraiņu mākslinieki turpināja strādāt ar sarežģītām, neērtām un traumatiskās pagātnes tēmām, tostarp identitātes meklējumiem, atmiņu kariem, ģeopolitiskās piederības izmaiņām, “dokumentējot un iedrošinot citas balsis, stāstot stāstus par neievērotajiem un bezspēcīgajiem. Viņi pievērsās vēsturei nevis kā politiski virzītam lineāram stāstījumam, kas kalpo nācijas veidošanas mērķim, bet kā daudzslāņainam un pretrunīgam aizmirstu stāstu kopumam. Apkopojot, uzkrājot un formulējot šos jautājumus sabiedrības aklajās zonās, mākslinieki ir veidojuši kritisko zināšanu masu, kas ir būtiska, lai formētu “politisko nāciju, kas spēj ietvert dažādas identitātes, kas balstās uz padomju kolektīvās un postpadomju agresīvās individualitātes traumatiskajām pieredzēm, koloniālu identitāšu pārveidošanu un postkoloniālu nacionālo pārņemšanu, padomju totalitārismu un postpadomju autoritārismu,” rezumē Katerina Botanova.

Diskusija notiek projekta “Pārdomājot postsociālismu caur postkoloniālismu Baltijā” ietvaros, kas pievēršas postsociālisma un postkoloniālisma nospiedumiem un to atbalsotajām vēsturiskajām pārmaiņām reģionā. Programmas kuratores ir Ieva Astahovska un Linda Kaljundi.

Darbnīcas norisi atbalsta COST programmas projekts Nep4Dissent.

KOPSAVILKUMI UN DALĪBNIEKU BIOGRĀFIJAS

Oļa Mihaiļuka, “RememberMINT”

“RememberMINT” ir subjektīva daudzdimensionāla kolāža, ko veido poētiskas līnijas, dokumentālas intervijas un foto/video esejas no Doņeckas un Luhanskas apgabaliem, kā arī performance. Šis darbs ir mēģinājums pētīt atmiņas mehānismus. Kad vairs nav vārdu, paliek kustības. Kad apstājas kustības, paliek smarža. Kad nomirst cilvēki—dīgst zāle.

“Daudziem cilvēkiem ir grūti aizmirst ciešanu laiku. Bet mana atmiņa bez pūlēm neatgriežas tur, kur tai bija bail. 2014. gada augustā es kādu laiku biju okupētajā Alčevskā. Pagalmā auga daudz piparmētru. Kad pasaule sašaurinājās līdz vienam pagalmam... mēs vārījām piparmētru tēju. Dažreiz saules stars caur logu iespīdēja griestos un stikla glāzē. Vieniem piparmētra palīdz nomierināties un samierināties ar savām atmiņām, savukārt citiem, tiem, kas mēdz aizmirst, tā palīdz atcerēties. Bet man nav mērķa visus izārstēt. Katram ir sava zāle,” raksta māksliniece.

Oļa Mihaiļuka dzīvo un strādā Kijevā. 2007. gadā kopā ar domubiedriem viņa izveidoja aģentūru ArtPole, lai tajā apvienotos mākslinieki, kas strādā dažādās jomās—gleznotāji, mūziķi, rakstnieki. Viņi kopā izstrādāja koncepcijas un uzsāka vairākus daudznozaru projektus. Oļa turpina attīstīt dažādu mākslas jomu, galvenokārt performanču, mūzikas, literatūras un video mākslas mijiedarbību. Savās performancēs viņa mēģina pētīt vārdu primārās sajūtas, atsaucoties pašai uz savu emocionālo zīmju un simbolu sistēmu.

Lia Dostlijeva un Andrijs Dostlijevs, “Kultūras dekolonizācija mūsu radošajā praksē”

Savā radošajā praksē abi mākslinieki ir konsekventi strādājuši pie tādas diskursīvas telpas veidošanas, kas ļauj pārskatīt Ukrainas kultūrvēsturiskos procesus un dekolonizēt tās kultūru no dominējošā ārējā impēriskā naratīva. Prezentācijā viņi iepazīstinās ar vairākiem saviem darbiem, kuros izmantota šī perspektīva, aplūkojot Ukrainas pagātni un tagadni.

Lia Dostlijeva ir māksliniece un kultūras antropoloģe no Ukrainas, kas šobrīd dzīvo Poznaņā, Polijā. Viņas pētījumu centrālās tēmas ir trauma, pēcatmiņa un sabiedrības neaizsargātākās grupas. Viņa izmanto visdažādākos mākslas medijus, tostarp fotogrāfiju, instalācijas un tekstila skulptūras. Piedalījusies izstādēs Vācijā, Itālijā, Ukrainā, Polijā, Austrijā un citviet.

Andrijs Dostlijevs ir mākslinieks, fotogrāfijas pētnieks un kurators no Ukrainas, kurš dzīvo Poznaņā, Polijā. Viņa interešu jomas galvenokārt ir individuālā un kolektīvā atmiņa, trauma un identitāte. Viņš veidojis darbus dažādos medijos, piedalījies izstādēs Ukrainā, Polijā, Austrijā, Čehijā un citur.

Lada Nakoņečna, "Disciplinēta redze"

“Disciplinēta redze” (2021) ir Ladas izstādes nosaukums Ukrainas Nacionālajā mākslas muzejā (NAMU). Aplūkojot sociālistiskā reālisma tradīcijas artefaktus no NAMU arhīviem, bibliotēkas un mākslas darbu kolekcijas kā liecību, izstāde pētīja to, kāda ir mākslas loma, veidojot spriedumus par vēsturi. Jo tie ir kultūras kopīgais aspekts, kas nosaka tagadni.

Padomju Savienības vizuālās kultūras paradokss slēpjas netiešā vardarbībā, ko izvērsa apstiprinošie, pozitīvie tēli, kas šķietami izriet no vispārējām humānisma vērtībām (emancipācija, savstarpēja cieņa, mīlestība pret dzimto zemi utt.). Ukrainas muzeju ekspozīcijas lielā mērā turpina hronoloģisku mākslas vēstures iepazīstināšanu kā nelokāmas vēstures loģikas konstruēšanu. “Disciplinēta redze” pēta, kā Ukrainas reprezentācija sociālistiskā reālisma tradīcijās joprojām veido cilvēku apziņu.

Lada Nakoņečna ir māksliniece un pētniece. Līdzās individuālai radošai praksei viņa darbojas vairākos grupu projektos un kolektīvos: grupā R.E.P. (kopš 2005), kuratoru un aktīvistu apvienībā Hudrada (kopš 2008), viņa ir arī Method Fund līdzdibinātāja (2015) un tā izglītības un pētniecības programmu līdzkuratore. 2016. gadā viņa pievienojās arī interneta mākslas, literatūras un politikas žurnāla “Prostory.net.ua” redkolēģijai. Ladas darbi, kuros viņa bieži sintezē instalācijas un zīmējuma medijus, fotogrāfiju un tekstu, pievēršas vizuālo un verbālo struktūru iekšējiem aspektiem. Viņas nesenākie mākslinieciskie pētījumi balstās mākslas un arhīvu materiālos, kas saistīti ar sociālistiskā reālisma mākslu—viņa to analizē kā metodi un institucionālu un izglītības sistēmu. 2014. gadā saņēmusi Kazimira Malēviča mākslas balvu.

Nikolajs Karabinovičs, “Sākumā bija ritms”

Īsa Ukrainas vēsture 1991–2021.

Daži stāsti, daži video un 3 mākslas darbi.

Nikolajs Karabinovičs dzīvo un strādā Kijevā un Briselē. Savos darbos viņš izmanto dažādus medijus, tostarp ar video, skaņu, tekstu un performanci. 2020. un 2018. gadā viņš saņēma Pinčuka mākslas centra speciālbalvu. Kopš 2019. gada viņš studē Augstākajā tēlotājmākslas institūtā (HISK) Gentē. 2017. gadā Karabinovičs bija 5. Odesas biennāles kuratora asistents. Viņa darbi ir izrādīti M HKA Antverpenē, Pinčuka mākslas centrā Kijivā, Ebreju muzejā un Maskavas Tolerances centrā, Modernās mākslas muzejā Odesā.

Svitlana Biedarjeva, "Postkoloniālie savijumi Ukrainā caur Latīņamerikas perspektīvu: Ārpus “frontes līnijas”"

Savā prezentācijā Svitlana pievērsīsies savienojuma punktiem starp Ukrainas un Meksikas mākslu. Izceļot neskaidrības un hibriditātes jēdzienus abu reģionu kontekstos, viņa analizēs divus atšķirīgus koloniālo un dekoloniālo procesu modeļus. Viņa aplūkos vairākus mākslas projektus un caur salīdzinošu skatījumu pievērsīsies tādām tēmām kā (pēc)atmiņa, atmiņu kari, vardarbība un vēsturiskās traumas.

Svitlana Biedarjeva ir mākslas zinātniece, māksliniece un kuratore, kas šobrīd dzīvo Meksikā un kura pievērsusies Austrumeiropas un Latīņamerikas mākslai. Viņa ir sastādījusi un rediģējusi grāmatas “Contemporary Ukrainian and Baltic Art: Political and Social Perspectives, 1991–2021” (ibidem Press 2021), “At the Front Line. Ukrainian Art, 2013–2019 (2020, līdzredaktore Hanna Deikuna). Svitlanas raksti ir publicēti žurnālos “Space and Culture”, “Art Margins Online”, “Revue Critique d’Art”. Viņa ir ieguvusi doktora grādu mākslas vēsturē Londonas Universitātes Kortolda Mākslas institūtā 2020.gadā.

Katerina Botanova ir ukraiņu kultūras kritiķe un kuratore, kas dzīvo Bāzelē. Viņa ir līdzkuratore daudznozaru mākslas festivālam Culturescapes Šveicē un redaktore šī festivāla kritiskajām antoloģijām. Viņa bijusi CSM / Laikmetīgās mākslas centra direktore Kijivā, kur 2010. gadā viņa izveidoja un bija redaktore tiešsaistes žurnālam par mūsdienu kultūru “Korydor”. Viņa ir daudz strādājusi ar Eiropas Savienības Austrumu partnerības kultūras programmu un EUNIC Global kā konsultante un eksperte. Viņa ir PEN Ukraina biedre, un daudz raksta par mākslu un kultūru.