Diskusija “Dārzkopība un pašnodrošinājums kā mākslas prakse”

Dalībnieces: Maija Demitere, Lorija Kluitmansa, Evelīna Simkute, Mari-Līna Kīpli, Laura Kūsk.

Moderatores: Linda Kaljundi un Ieva Astahovska.

Organizē LLMC sadarbībā ar KUMU mākslas muzeju.

Pilsētu dārziem un mazdārziņiem ir sena vēsture, un pēdējos gados tie atkal ir guvuši popularitāti visā pasaulē. Pilsētu un to ilgtspējīgas attīstības plānošanā kopienu dārzkopība bieži tiek izcelta kā zaļākas vides, iekļaujošākas publiskās telpas un t.s. labbūtības nodrošinājums. Vienlaikus vēsturisko pilsētu un mazdārziņu sniegtie labumi atklāj arī šī pašnodrošinājuma trauslo stāvokli un pilsētplānošanas pretrunas, kad attīstītāji gadu desmitiem senus mazdārziņus redz kā nevērtīgu pagātnes reliktu un “degradētas” teritorijas, ko jāģentrificē un jāattīsta saskaņā ar kapitālisma principiem. Postpadomju valstīs mazdārziņiem ir specifiskas reģiona iezīmes. Dārziņu kolonijas pilsētas nomalēs bieži tika piešķirtas dažādu uzņēmumu strādniekiem, un kā atpūtas vietas vai vasarnīcas tās bija īpaši svarīgas mikrorajonu iedzīvotājiem. Šo teritoriju vitāli svarīgā nozīme kļuva īpaši redzama Covid pandēmijas laikā.

Pilsētas dārzu aktuālajām funkcijām, to globālajai, koloniālajai un reģionālajai vēsturei un mantojumam arvien vairāk pievēršas arī mākslinieki, padarot dārzkopību un augus par laikmetīgās mākslas prakses neatņemamu sastāvdaļu. Mākslinieki savos darbos iesaista dārzus un interpretē tos kā sabiedrības mikromodeļus, aktualizējot gan tās stiprās, gan vājās puses, segregācijas vēsturi, sapņus par vienlīdzību, un izvirzot priekšplānā ekoloģiskos, komunālos un līdzdalības jautājumus.

Tomēr līdzīgi kā citas vides mākslas prakses, šie darbi arī uzdod jautājumus par mākslas lomu antropocēna laikmetā. Kādas ir iespējas strādāt ar dārzkopību kā māksliniecisku praksi? Kā pozicionēties starp pilsētas, ekoloģisko vai kopienas aktīvismu un mākslu? Vai tas vispār ir vajadzīgs? Kādi ētiskie un citi aspekti ir saistīti ar augu un cilvēku iesaistīšanu mākslinieciskajos projektos?

Šī diskusija ir daļa no projekta “Pārdomājot postsociālismu caur postkoloniālismu Baltijā”, kas pievēršas postsociālisma un postkoloniālisma nospiedumiem un to atbalsotajām vēsturiskajām pārmaiņām Latvijā un Baltijā caur aktuālās ekoloģiskās krīzes, vides jautājumu un nacionālisma prizmu. Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs diskusiju ciklu organizē sadarbībā ar Kumu mākslas muzeju un pētniecības projektu “Igaunijas vides jautājumi 20. gadsimtā” Tallinā.

Man ir grūti saprast, kā un kāpēc dažas prakses ir "normālas" un ierastas, piemēram, ēst gaļu, nevērīgi izturēties pret atkritumu šķirošanu, patērēt ātrās modes preces un bezjēdzīgi iepirkties. Savā dzīvē esmu normalizējusi dažas ekscentriskas uzvedības formas, piemēram, ieviesusi aktīvo akvaponikas sistēmu savā dzīvojamā istabā. Dažreiz es aizmirstu, ka tas, kas man ir "normāli", patiesībā ir mazliet dīvaini. Jau aptuveni desmit gadus esmu strādājusi pie lētu un vienkāršu, slinku, piepūli neveicinošu dārzkopības metožu un prototipu meklēšanas un attīstīšanas, un esmu centusies pārliecināt sabiedrību sekot manam piemēram un domāt par ilgtspējību un mūsu ietekmi uz planētu. Esmu pastāvīgi bijusi vīlusies, ka cilvēki nenovērtē manus centienus. Tagad es koncentrēju savu pētījumu uz "normālu" cilvēku paradumu aprakstīšanu, lai labāk saprastu, kā pārliecināt cilvēkus, ka dārzkopība ir vislabākā lieta pasaulē un ka ar to būtu jānodarbojas ikvienam.

Maija Demitere ir māksliniece un pētniece, kas pievēršas lēnajai mediju mākslai un dziļai ilgtspējai. Savā mākslinieciskajā praksē un pētniecībā viņa cenšas aprakstīt, kāda loma dabai / dabiskajam ir "normāla", mūsdienu cilvēka ikdienā.

Evelīna stāstīs par Kauņas fortu Nr. 8, kurā viņa strādā kopš 2016. gada. Lekcija būs veltīta kopienas darbībai - pilsētas dārzkopībai.

Par projektu forta teritorijā:

Ar ierobežotiem līdzekļiem un lielā mērā balstoties uz brīvprātīgo darbu, projekts Kauņas fortā ir bijis ilgs, atklāts koprades process, kura rezultātā ir radīta unikāla vieta mākslai un kultūrai, bioloģiskajai daudzveidībai un kopienas urbānajam dārzkopībai, kuras pamatā ir ilgtspējība.

Evelīna Simkute ir māksliniece un kultūras producente, kas nodarbojas ar sociāli angažētu mākslu un radošas vietas veidošanas praksēm. Kopš 2015. gada Evelīna vada "Šilainiai Project" - radošu platformu Šilainiai mikrorajonā Kauņā, kas koncentrējas uz aktīvu sadarbību ar vietu un vietējo kopienu, izmantojot dažādus radošus procesus - sadarbības arhīvus, darbnīcas, mākslinieku rezidences, sarunas un pasākumus. Šobrīd Evelīna Simkute (Evelina Šimkutė) koncentrējas uz ilgtermiņa stratēģijām ilgtspējīgas pilsētas un kopienas veidošanai apkaimē, koordinē Šilainiai pilsētas dārzu iniciatīvu, kā arī pārceļ reģeneratīvās vietas veidošanas praksi uz dažādiem reģioniem Lietuvā un ārzemēs.

 Gadsimtiem ilgi dārzs uzskatīts par sabiedrības spoguli, pasaules mikrokosmosu, kas atspoguļo plašākas dabas un kultūras attiecības. Dārzs nav neitrāla telpa. Tā nav tikai patvēruma vieta – droša un noslēgta, vai vieta, kur ļauties eskeipismam. Dārzs ir arī privilēģiju un kontroles vieta. Mākslinieki šodien atkal pievēršas dārzam kā vietai, kurā pēta attiecības starp dabu un kultūru, mežonīgumu un kārtību, brīvību un kontroli. Ko mēs kopā ar šiem māksliniekiem varam mācīties no dārza? Savā prezentācijā Lorija Kluitmansa runās par izstādi “Botāniskā revolūcija: par mākslas un dārzkopības nepieciešamību”, kas norisinājās Utrehtas Centrālajā muzejā Nīderlandē.

Lorija Kluitmansa strādā par kuratori Utrehtas Centrālajā muzejā. 2016. gadā viņa saņēma jaunā mākslas kritiķa balvu par eseju “Dārza iespēja”, kurā rakstīja par Dereka Džārmena un Īana Hamiltona Finlija dārziem. Šī eseja autori aizveda pie plašāka kuratoriālā pētījuma par dārzu kā metaforu klimata pārmaiņu laikā, un tas rezultējās izstādēs “Botāniskā revolūcija” Utrehtas Centrālajā muzejā un “Vai ir iespējams būt revolucionāram un kā ziediem?” Nest mākslas telpā Hāgā, kā arī publikācijā “On the Necessity of Gardening: An abc on art, botanic and cultivation” (2021).

Mari-Lēnas Kīpli darbi top fotogrāfijas, video un instalāciju medijos, koncentrējoties uz dažādu telpu un situāciju iepriekš neizteiktām iezīmēm. Viņu interesē seni mīti un stāsti šodienas kontekstā, piemēram, mīts par pasaules galu vai pasakas par dažādiem augiem. Caur šiem stāstījumiem viņa pēta cilvēces attiecības ar dabu. Ar savām instalācijām viņa pievērš skatītāja uzmanību gaismai, caurspīdīgumam, atspulgiem, ēnām, krāsām, asumam, faktūrai, kustībai, skaņai un citām ar maņām uztveramām īpašībām. Viņa izmanto dažādus materiālus, atrastus priekšmetus, augus, palēninātas kustības video, attēlojot šajos darbos arī pašas klātbūtni vai improvizācijas kustību atrastās vietās, piemēram, pamestā mājā, industriālā ainavā, mežā, laukā vai siltumnīcā. 

Laura Kuuska ir māksliniece, kas dzīvo un strādā Tallinā. Savos darbos viņa galvenokārt izmanto fotogrāfiju, video un instalāciju. Lielākā daļa viņas darbu ir saistīti ar antropoloģisko vizuālo (atrasto) materiālu pārstrādi. Viņas jaunākie darbi pievēršas identitātes konstruēšanai un tās saiknei ar vizuāliem intertekstuāliem materiāliem. Starp viņas jaunākajām izstādēm ir "Dear Algoritm" Tallinas Mākslas halles galerijā (2020, kurators Niekolaas Johannes Lekkerkerk), "People Like You" Pērnavas pilsētas galerijā (2019), "New Chic" Rīgas Fotomēnesī (2018, kurators Arnis Balčus), "Image Drain" Tallinas Mākslas hallē (2017, kurators Anthea Buys) un "Flatland" Positiiv galerijā (2016). Kopā ar Kamili Laurelli viņa ir iniciējusi pastāvīgu pasākumu sēriju "Silent Sessions".