"Skatiens atpakaļskata spogulī (turpinot kustību uz priekšu)" - Solvita Krese
Iespējams, tas bija augusts, jo vakari vēl bija silti, un ilgi varēja sēdēt dārzā. Tas varēja notikt pirms trim gadiem, kad pasaules kārtību satricinošā ekonomiskā krīze vēl tikai vīdēja aiz horizonta un Latvijā par to vēl īpaši nerunāja. Tad kādas vakara sarunas laikā radās ideja par SURVIVAL KIT / Izdzīvošanas komplektu – mākslas projektu, kas mēģinātu identificēt lietas, kas varētu būt vitāli nepieciešamas cilvēka eksistencei gan materiālā, bet, iespējams, pat vairāk kādā metafiziskā aspektā.
Pirmais izdzīvošanas komplekts sanāca gluži kā nākotnes pareģojums, kā atbilde krīzei, kas 2009. gadā jau visai skarbi plosīja Latvijas ekonomiku, atstājot aiz sevis virkni tukšu un bankrotējušu veikalu Rīgas ielās. Mākslinieki tika aicināti reaģēt uz radušos situāciju, piepildot tukšās telpas ar radošu enerģiju, piedāvājot dažādas DIY (dari pats) praksēs, inovatīvos un asprātīgos risinājumos balstītas izdzīvošanas stratēģijas. Pagājušajā gadā pilsētas karte jau bija mainījusies un SURVIVAL KIT-2 ietvaros tika iezīmēts jaunu radošu iniciatīvu arhipelāgs, kas kā pašorganizēts micēlijs bija izplatījies Rīgas centra kvartālos.
Kas tad ir mainījies gada laikā? Cik lielā mērā iepriekš iespējams paredzēt vai izskaitļot pārmaiņu seismogrāfiju? Cik daudz ir atkarīgs no globālajām ekonomikas svārstībām, ekoloģiskajām norisēm vai izmaiņām pasaules politiskajā kartē? Ko varam ietekmēt mēs paši – izvērtēt pagātnes kļūdas, izdarīt atbildīgas izvēles vai apgūt jaunas pieredzes?
Vai iespējams apgalvot, ka pašreiz esam pagrieziena punktā, ka esam pārtraukuši slīdēt uz leju un lēnam rāpjamies augšup? Nenoliedzami, esam apguvuši jaunas izdzīvošanas prasmes, iemācījušies paskatīties uz notiekošo no savādāka skatu punkta, mainījuši savu ierasto vērtību hierarhiju. Varam doties tālāk. Atliek tikai iztēloties, kā tur izskatās. Kāda ir nākotne, kas mūs sagaida...
Kāda būs nākotnes valoda? Vai lielākā daļa pasaules iedzīvotāju būs pensionāri? Vai būtiski mainīsies klimats? Vai tiks atrasti jauni enerģijas resursi? Kādus algoritmus iezīmēs tālākā ekonomikas attīstība? Kas notiks ar pilsētām, vai tās sarausies vai tieši otrādi – pārņems kontinentu lielāko daļu? Varbūt lidot kļūs pārāk dārgi un būs jāmaina nomadiskais dzīves formāts? Vai atgriezīsimies pie lokālas saimniekošanas un katram pilsētniekam aiz loga būs savs mazdārziņš? Vai notiks spēku pārdale pasaules politiskajā kartē?
Šādi un līdzīgi jautājumi nāk prātā, aizdomājoties par nākotni. Nevar nepamanīt, ka futuroloģija vairs nav tikai zvaigžņu pētnieku un pareģu kompetence, ar to patreiz aktīvi nodarbojas ekonomisti, finansisti un citu, visai eksaktu, profesiju pārstāvji. Politiķu un sabiedrības viedokļu veidotāju vidū vērojama pieaugoša retorika, kas sapīta solījumos, cerībās vai gaidās, balstās nākotnes scenārijos, iztēles radītās vīzijās, mēģinājumos pakļaut vai pieradināt nākotni.
Arī sarunās ar māksliniekiem nākotnes meklējumi iezīmējās kā tēma, kas rosina idejas un šķiet pētīšanas/aplūkošanas vērta. Pavasarī mēs arī piedāvājām sekot līdzi Nākotnēšanas lekciju maratonam, kura ietvaros dažādu nozaru pārstāvji, pievēršoties pašām cilvēka izdzīvošanas pamatvajadzībām – ēšanai, veselībai, saimniekošanai mēģināja apzināt, kā krīze ir mainījusi mūsu vērtības un līdz ar to mūsu iespējamo nākotni.
Festivāla tapšanas procesā apaudzējot idejas karkasu ar matēriju, pārsteidzošā kārtā nonācām pie pagātnes vēstures pārrakstīšanas un saglabāšanas, kopsakarību un nejaušību analīzes, hipotēzēm un šaubām. Izrādījās, ka, lai virzītos uz priekšu vai veiktu pagriezienu, gluži kā braucot automašīnā, skatiens ik pa brīdim pieplok atpakaļskata spogulim.
Šāds pavērsiens man atsauca atmiņā nesen lasītu tekstu, kurā bija vēstīts, kā 16.gs. misionāri Andu augstkalnēs sastapās ar savādu fenomenu – cilvēkiem, kuriem nākotne bija aiz muguras. Aimaras iezemieši uzturēja apvērstu laika konceptu, kas piedāvāja metaforizētu hronoloģiju, kura bija pilnīgs pretstats indoeiropiešu laika izpratnei. Aimariešiem rītdiena bija diena, kas pagājusi. Kamēr zināmā pagātne pletās tiem priekšā, nezināmā nākotne uzglūnēja no turienes, kur to nevarēja saskatīt. Tagadne kļuva par pagātnes izbalēšanu nākotnes nezināmībā, nākotne darbojās kā tagadnes priekšnoteikums.
Varbūt mūsdienu cilvēku var piemeklēt līdzīgas izjūtas? Nedrošība, nestabilitāte, neparedzamība (precariousness) ir viens no mūsu ikdienas aktuālākajiem vadmotīviem. Diezgan krasi mainījies mūsdienu cilvēka dzīves modelis. Izzudis ierastais striktais darba un privātās telpas nodalījums. Darba vieta tagad var būt jebkur, pie kafejnīcas galdiņa, parkā, pludmalē vai guļamistabā. Nav vairs noteiktu darba stundu. Strādāts tiek naktīs un brīvdienās. Daļēja laika darbinieki, frīlanseri, pašnodarbinātie kļūst par ierastu formātu nomadiskajā sabiedrībā. Īsti vairs nav ticība arī kādām sociālajām garantijām, pat ja visu darba mūžu cītīgi papildināti pensiju fondi. Finanšu krīze kā negaisa mākonis joprojām klejo apkārt, izraisot negaidītas detonācijas dažādās pasaules vietās, iedragājot ilgtermiņa plānus un vīzijas. Ilgstošais pagaidu stāvoklis, orientēšanās uz ātriem un fleksibliem risinājumiem kļuvis par normu, kas nepiedāvā kādu vairāk vai mazāk skaidru nākotnes vīziju.
Pagātne ir vienīgā laika dimensija, ko tāds tradicionāls politisks subjekts kā nācija var joprojām ietekmēt, kādā no savām intervijām apgalvo Boriss Budens un atsaucas uz Krievijā dzirdētu joku, ka „mūsu nākotne ir skaidra, bet pagātne mainās katru dienu”, kas apliecina, ka mēs tā īsti neko nevaram darīt ar savu nākotni. Kaut kādā veidā mēs varam mainīt tikai savu pagātni. Iespējams, ka šis joks iezīmē apstiprinājumu jauniem vēstures nosacījumiem.
Varbūt sajūta, ka mēs par šiem vēstures nosacījumiem varam tikai reflektēt, bet visi maz spējam ietekmēt, iejaukties vai mainīt, vedina mūs patverties pagātnē vai pievērsties tagadnes likumsakarību pētīšanai un koncentrētai esības apjaušanai.
Mēģinot uztaustīt pagrieziena punktu, kas varētu iezīmēt jaunu trajektoriju situācijas attīstībā, gan globālā, gan lokālā mērogā, nāk prātā Braiena Holmsa (Brian Holmes) pasaules „kustības” salīdzinājums, apvienojot gan analītisko, gan metaforiski poētisko aspektu ar kontinentālo dreifu. Jēdziens, kas pārņemts no ģeoloģijas un zinātniskām teorijām, raksturo plātņu tektonisku, lielu zemes masu sadalīšanos, neaprakstāmi spēcīgu un brutālu enerģiju, kas virzās un sadrūzmējas dažādās pasaules vietās. Paradoksāli, ka šis jēdziens atsauc atmiņā arī kaut ko visai personisku, kā, piemēram, Situacionistu dreifēšanas (driftinga) praksi, kas balstīta it kā bezmērķīgā klaiņošanā, ļaujot pazaudēties un atmest mērķtiecīgus nodomus, un racionālas koordinātas. Šķiet, kontinentālā dreifa efekts jūtams ne tikai ekoloģijas, bet arī neoliberālās ekonomikas, ģeopolitikas, ideoloģijas teritorijās, un tā izraisītās globālā mēroga sadursmes, sašķelšanās, pārbīdes un kustības kā vibrāciju viļņi nonāk līdz mūsu privātajai telpai un ietekmē mūsu ikdienu.
Šogad SURVIVAL KIT-3 festivāls notiek kādreizējā skolas ēkā, atgādinot par jaunajām pieredzēm, ko esam apguvuši, un aicinot mācīties tālāk. Mācību stundas mijas ar starpbrīžiem, gluži kā tekstu papildina zemsvītras piezīmes, kuras reizēm kļūst pat būtiskākas par galveno stāstījumu. Jo bieži vien tieši tur slēpjas atbildes uz rēbusu, ko mums piedāvā atrisināt nākotne, kas būvējas no neskaitāmām individuālām pieredzēm un prognozēm, bet kuras neizbēgami pakļautas lielajām pasaules svārstībām un satricinājumiem.